Jevģenijs ČirikovsAsiņainās dzīresIevīdams savā mākslas darbā patiesīgu stāstu par to, kā ļaudis dzīvoja, ienīda un mīlēja mūsu šausmu gados, es viscaur cenšos būt tagadnes liecinieks. Visu, kas šeit aprakstīts, esmu vai nu redzējis, vai pats piedzīvojis. Mans romāns ir pati dzīve.Ne visi cilvēki sabiedrības lūzuma periodos spēj palikt civilizācijas augstumos.Tiek pārvērtētas morāles vērtības: zemiskums, cietsirdība ieņem dominējošo stāvokli.Un šo dzīves iedragāto cilvēku vidū autors kā spožu, neaptraipītu tēlu sniedz mums Veroniku, kuru nekādas lik­stas nespēj salauzt, toties viņas klātbūtne ikvienā modina atziņu par godīguma, labestības un mīlestības esamību. Arī Lada, vecākā brāļa sieva, cīnās par cilvēcīgu laimi, bet vai var mīlēt abus brāļus vienlaicīgi.. .?Arī mūsdienu pārvērtību norises sasaucas ar romānā at­spoguļoto laiku, kurā cilvēciskums un garīgums «neatmak­sājas».Laiki sasaucas, un tas, šo grāmatu izlasot, liek mums labak izprast gan mūsu vectēvu un vecvectēvu laiku, gan arī šodienu, gan kaimiņu zemē, gan pie mums.RomānsRĪGA, "Rota", 1993.Darbs sagatavots pec 1931. gada izdevumaPirmo un otro daļu tulkojusi O. Ence Mākslinieks Agris Liepiņš«Liesma» 1931 A. Liepiņa mākslinieciskais noformējums, 1993.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisLasītāj, tad nu zini un atceries, ka mans romāns ir pati dzīve, bet es, šī darba autors, neesmu tiesnesis, bet liecinieks un ne vēsturnieks, bet tikai dzivs cilvēks, kas dzēris no krievu tautas moku un ciešanu kausa.J. Cirikovs.Ar šādiem vārdiem autors griezās pie lasītājiem gandrīz trīs ceturtdaļas gadsimta atpakaļ, stāstot par divu brāļu lik­teņiem Krievijas pilsoņkara ugunīs.