ĻeņinsStrādnieku šķira un nacionālais jautājums (1913)Liberāļi un demokrāti jautajumā par valodām (1913)Vēl par skolu sadalīšanu pec tautībām (1913)Vai ir vajadzīga obligāta valsts valoda? (1914)Par lielkrievu nacionālo lepnumu (1914)Tagad buržuāzijā bīstas strādnieku, meklē savienību ar Puriškevičiem, ar reakciju, nodod demokrātismu, aizstāv nāciju apspiešanu vai tiesību nevienlīdzību, demoralizē strādniekus ar nacionālistiskiem lozungiem.

ĻeņinsProletāriskās revolūcijas kara programmaHolandē, Skandināvijā, Šveicē no to revolucionāro sociāldemokrātu vides, kuri cīnās pret sociālšovinistu meliem par «tēvijas aizstāvēšanu» tagadējā imperiālistiskajā karā, atskan balsis, ka sociāldemokrātiskās minimālās programmas veco punktu: «milicija» jeb «tautas apbruņošana» vajagot nomainīt ar jaunu: «atbruņošanās», «Jugend-Internacionale»(1) uzsākusi šai jautājumā diskusiju un ievietojusi 3. numurā redakcijas rakstu, kurā aizstāv atbruņošanos. R. Grimma jaunākajās tēzēs(2) mēs arī diemžēl atrodam piekāpšanos «atbruņošanās» idejai. Žurnālos «Neues Leben»(3) un «Vorbote»(4) uzsākta diskusija.

Ļeņins.  Skaitļu valoda  (raksti 1913-1914)Kapitalistiskās bagātības pieaugumsViena no lielajām tehnikas uzvarāmZemniecība un strādnieku šķiraBērnu darbs zemnieku saimniecībaStreiku sekmīgums 1912. gadā, salīdzinot ar pagātniDzelzs zemnieka saimniecībāSkaitļu valoda Kapitalisms un strādnieku imigracijaTeilora sistēma — cilvēka verdzināšana ar mašinas palīdzībuZemniecība un algotais darbse-grāmatu izdevniecība darbabalss.eu № 235 Rīga, 2015

ĻeņinsAugusts Bebelis, Harijs Kvelčs, Par A. BogdanovuStarptautiskās sociāldemokrātijas vēsturē var izšķirt divus lielus periodus. Pirmais periods ir sociālistisko ideju rašanās un proletariāta šķiras cīņas sākums, ilga un sīva ārkārtīgi daudzu sociālistisku mācību un sektu cīņa. Sociālisms meklē savu ceļu, meklē sevi. Proletariāta šķiras cīņai, kad tas tikko sāk izlobīties no sīkburžuaziskās "tautas" kopējās masas, ir atsevišķu uzliesmojumu, tādu kā Lionas audēju sacelšanās, raksturs. Strādnieku šķira šai periodā arī tikai tausta savu ceļu.Šis periods ir periods, kad top un rodas marksisms kā vienīgā sociālismā doktrina, kas izturējusi vēstures pārbaudījumu. Aptverdams aptuveni pagājušā gadsimta divas pirmās trešdaļas, šis periods beidzas ar pilnīgu marksisma uzvaru, visu pirms Marksa pastāvējušo sociālismā formu bankrotu (it īpaši pēc 1848. gada revolūcijas) un ar strādnieku šķiras nošķiršanos no sīkburžuaziskās demokrātijās, ar tās iziešanu uz patstāvīga vēstures ceļa.Otrais periods ir periods, kad veidojas, aug un nobriest šķiriska, proletāriskā sastāva sociālistiskās masu partijas. Sociālismā milzu izplatīšanās plašumā, nepieredzēta visādu proletariāta organizāciju augšana, proletariāta vispusīga sagatavošanās visdažādākajos darbības laukos sava dižā pasaulvēsturiskā mērķa pildīšanai, — lūk, kas raksturo šo periodu. Pēdējos gados to nomainīt traucas jau trešais periods, kad sagatavotie spēki daudzās krizēs realizēs savus mērķus.«DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība darbabalss.eu  № 231 Rīga, 2016***

Ļeņins. Likvidatori un latviešu strādnieku kustība (1914)Ar patiku ievietojam b. Veterāna rakstu, kas dod vēsturisku aprakstu par nacionālo jautājumu pie latviešiem vispār un pie latviešu s.-d. it īpaši. Grozījumu vai papildinājumu projekti pie vasaras (1913. g.) apspriedes lēmuma no latviešu marksistu puses būtu visai vēlami. Latviešu s.-d, bija vecas simpātijās pret Bundu, kuras sāka svārstīties, pirmkārt, marksistu teorētiskās kritikas rezultātā; otrkārt, bundistu praktiskā separātisma dēļ, sevišķi pēc 1906. gada. Novēlēsim, lai diskusija par nacionālo jautājumu latviešu s.-d. vidū turpinātos un beigtos ar pilnīgi noteiktu lēmumu pieņemšanu.Par b. Veterāna piezīmju būtību atzīmēsim tikai sekojošo. Viņam liekas nepārliecinoša mūsu atsaukšanās uz Šveici, jo tur visas trīs nācijās esot vēsturiskas un tiesībās vienlīdzīgas no paša sākuma. Bet “nācijām bez vēstures" nav citur kur meklēt (ja ne utopijā) piemēru un paraugu kā vien starp vēsturiskām nācijām. Un nāciju tiesību vienlīdzību paredz paši "kulturāli nacionālās autonomijas" piekritēji. Tātad civilizētās cilvēces pieredze mums māca, ka apstākļos, kur valda patiesa nāciju tiesību vienlīdzība un konsekvents demokrātisms, „kulturāli nacionālā autonomija" ir lieka; bet bez šiem nosacījumiem tā paliek utopiska un tās propaganda ir izsmalcinātā nacionālisma sludināšana.«DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība darbabalss.eu № 230 Riga, 2015***

ĻeņinsPar Eiropas savienoto valstu lozungu (1915)Imperialisms un socialisma sašķelšanās (1916)Kulturālie eiropieši un mežonīgie aziati (1913)Avīzes "Social-Demokrat" 40. nr-ā mēs ziņojām, ka mūsu partijas ārzemju sekciju Konference nolēmusi atlikt jautājumu par lozungu "Eiropas Savienotās Valstis” līdz jautājuma ekonomiskās puses apspriešanai presē.Diskusija par šo jautājumu mūsu konferencē guva vienpusīgi politisku raksturu. Pa daļai tas varbūt bija tāpēc, ka Centrālās Komitejas manifestā šis lozungs tieši formulēts kā politisks (tur sacīts — "tuvākais politiskais lozungs..."), pie kam ne tikai izvirzītas republikāniskās Eiropas Savienotās Valstis, bet arī speciāli pasvītrots, ka "bez Vācijas, Austrijas un Krievijas monarchijas revolucionārās nogāšanas" šis lozungs ir absurds un melīgs.Celt iebildumus pret tādu jautājuma nostādni šā lozunga politiskā novērtējuma robežās, -— piemēram, no tā viedokļa, ka tas aizēno vai vājina u. tml. sociālistiskās revolūcijas lozungu, ir pilnīgi nepareizi.«DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība darbabalss.eu № 213 Riga, 2015