Vladimirs Pētera d. Morozovs

Emociju valoda dzīvnieku un cilvēka pasaulē

Morozovs V.

Emociju valoda dzīvnieku un cilvēka pasaulē / No krievu vai. tulk. Ļ. Futļika. — R.: Zinātne, 1987. — 206 Ipp., il. — (Zaļais stars).

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Cilvēka mūžsenais sapnis ir bijis iemācīties saprast dzīvnieku valodu. Tagad šo fantastisko uzdevumu risina bioakustika — zinātne par dzīvo būtņu sazināšanos ar skaņu signālu palīdzību. «Runājošie» putni, delfīnu dzirdes un balss noslēpumi, Amazones dziedošās zivis, vilku valoda, cilvēka sarunāšanās ar pērtiķi un,, vis­beidzot, paša «dabas valdnieka» cilvēka emociju valoda — autors izklāsta šos un daudzus citus interesantus, dažkārt pat brīnumainus faktus, ko nesen atklājuši zi­nātnieki bioakustiķi. Grāmatā stāstīts, kā cilvēks dzīvnieku valodas prašanu iz­manto, lai vadītu viņu izturēšanos.

Platam lasītāju lokam.it sevišķi skolēniem, studentiem un pedagogiem.

Recenzenti:

fiz. un mat. zin. doktors N. DUBROVSKIS, biol. zin. doktors A. TOMIĻINS

No krievu valodas tulkojusi Ļuba Futļika Tulkojuma zinātniskais redaktors Z. SPURIS

R. VITKOVSKA un oriģinālizdevuma ilustrācijas

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1985. gada 24. oktobra lēmumu

PRIEKŠVĀRDS

Iepazīstinot lasītājus ar šo grāmatu, gribu dalī­ties savās domās par autoru un viņa zinātnisko darbu.

Vladimiru Morozovu pazīstu jau sen, vispirms kā talantīgu cilvēka runas un balss pētnieku — ar to viņš nodarbojas kopš 50. gadiem — un arī kā del­fīnu bioakustikas speciālistu. Esmu gandarīts, ka 1967. gadā man V. Morozovu izdevās ieinteresēt par delfīnu bioakustiku. Tā ir zinātnes nozare, kurā viņš mūsu valstī bija novators un ir izdarījis inte­resantus atklājumus. Pēdējos gados dzīvnieku bio­akustikas pētīšanas rezultātus viņam ir izdevies ra­doši sintezēt ar atziņām par cilvēka balss bioakus- tiku un pat ar pētījumiem par dziedoņu balsi.

Varētu likties, ka starp šfm pēfniecības jomām ir «milzīga distance». Taču par vienotājatslēgu, ko veiksmīgi atradis V. Morozovs, noder emociju va­loda; gan cilvēks, gan augstākie dzīvnieki ar savu balsi pauž dažādus emocionālos stāvokļus, protams, katrs savā veidā un atbilstoši savai augstākajai nervu darbībai.

Pašlaik profesors V. Morozovs vada bioakustikas laboratoriju. Viņam ir raksturīga īsta aizraušanās ar savu darbu, prasme precīzus analītiskus bioakus- liskos pētījumus savienot ar meistarīgu, dzīvu savu ideju un novērojumu literāro izklāstu.

Sājā gramafā V. Morozovs ne vien ap kopojis paša pētījumus par dzīvnieku un cilvēka emociju valodu, bet ari stāsta par savu kolēģu bioakustiku iegūta­jiem interesantajiem rezultātiem un, protams, par to, ko vispār paveikuši mūsu zemes zinātnieki: N. Dubrovskis (delfīni), V. Iļjičovs (putni), V. Protasovs (zi­vis) un daudzi citi. Par to mums autoram jāsaka paldies, jo pašu zemes zinātnes sasniegumi šajā jomā patiešām ir milzīgi, taču plašas lasītāju aprin­das par tiem zina gaužām maz.

šajā grāmatā V. Morozovs aptver apjomīgu ma­teriālu. Līdzās cilvēkam te ir delfīni un zivis, ku­kaiņi un putni, sikspārņi, vilki un pērtiķi. Dabiski, autors sev neizvirza uzdevumu populārzinātniskā izdevumā detalizēti aprakstīt katras sugas «valodu». Vietumis tās ir īsas piezīmes (stāsti), kurām drīzāk ir māksliniecisks nekā pētniecisks raksturs. Taču vi­sur autors cenšas tām dot zinātnisku izskaidrojumu. Secinājums, ko lasītājs neviļus izdara pēc grāmatas izlasīšanas, ir šāds: mūsu «mazākie brāļi» — dzīv­nieki, kas atrodas zemākā evolucionārās attīstības pakāpē, — izturēšanās un intelektuālo spēju ziņā ir daudz sarežģītāki un interesantāki, nekā esam paraduši domāt. Grāmata paver jaunu lappusi dzīvo būtņu evolūcijas pētīšanā — salīdzinoši novērtē dzīvnieku pasaules dažādu pārstāvju (ieskaitot cil­vēku) akustiskās saskarsmes veidus. Neapšaubāmu vērtību grāmatai piešķir autora cenšanās pastāstīt arī par bioakustikas sasniegumu praktisko izmanto­šanu tautsaimniecībā. Taču galvenais V. Morozova uzdevums, kā viņš pamatoti raksta, nav vis problē­mas atrisināt, bet gan izraisīt lasītāju interesi par tām.

«Emociju valoda ..» pilnīgi atbilst šiem mērķiem. Grāmatu izlasījis, es pārliecinājos, ka autoram veiksmīgi izdodas rakstīt «saistoši» un izvairīties no jebkādas vulgarizācijas un vienkāršošanas. Tas ir labs parauģs, kas liecina: par sarežģītām zināt­niskām problēmām iespējams rakstīt vienkārši, sais­toši un tomēr zinātniski.

Lasītāji saņems lielisku grāmatu.

Akadēmiķis i. Krepss