PELĒKO BARONU SENČI
 fb2
Rihards ĒrglisPELĒKO BARONU SENČIRĪGA «AVOTS» 1991Vēsturisks romāns divās daļāsVēsturisks romāns par latviešu dzimtļaudīm vācu baronu laikos. Romānā stāstīts par vairākām paaudzēm Klintaiņu dzimtā, par viņu sīksto un neatlaidīgo cīniņu, lai paturētu iekopto zemi un savu saimniecību.Pieminami vēl četri darbi: vēsturisks stāsts «Virsaiša meita» (1939), romāns par zemgaļu cīņām 13. gadsimtā Nameja vadībā «Zemgales valdnieks» (avīzē «Tēvijas Sargs» 1940. gadā) un divi priekšlasījumi brošūrās «Kur atradās senā Zemgales sēta?» (1938), «Kā cēlies Vidzemes nosaukums?» (1940).Rihards Ērglis bija izturēts vēsturnieks un vēsturiskās prozas ierindnieks. Viņš izvirzījis jautājumus un radis atbildes, «Pelēko baronu senčos» viņš ietilpinājis bagātu pagātnes materiālu, arī jau zināmo izkārtojot plašā tēlu galerijā, garā notikumu virknē. R. Ērglis rāda līdumnieku darba sūrmi un prieku, cenšanos pēc patstāvības un turības, labo tradīciju pēctecību. Tā nav augstas klases māksla, tā ir vēstures beletrizācija, kam sava izziņas nozīme. 1956. un 1957. gadā «Pelēko baronu senčus» izdeva emigrācijā — Aiovas Veiverlijā. Rīgā, Latvijā, tie sāk jaunu dzīvi, kad plēšam līdumus jaunai, neatkarīgai republikai. Zemes rūķu asinsbalsis sasaucās pāri laikiem un novadiem,Ilgonis BērsonsMākslinieks Egils Garkevičs© Ilgonis Bērsons, Ievadam, 1991Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.LočmelisIEVADAMIeraugot nedzirdētu rakstnieka vārdu, lasītājs pamatoti var jautāt: «Kas viņš tāds?»Rihards Ērglis (1881—1944?) nāk no Mazzalves puses, no mežsaimnieka mājām Rocēniem. Viņš beidzis Jelgavas ģimnāziju, Rīgas Politehnisko institūtu un Pēterpils Arheoloģijas institūtu.. Strādājis par Novgorodas zemstes ceļu pārzini un guberņas inženieri. Latvijā bijis Zemkopības ministrijas nodaļas vadītājs, Hipotēku bankas un akciju sabiedrības «Drošība» padomes loceklis, namīpašnieks. Krietnā vecumā — 1927. gadā — apprecējies ar Krišjāņa Barona dēla Kārļa meitu Birutu. Diemžēl tas arī viss, ko zinām par viņa biogrāfiju. Toties mums palikuši viņa uzrakstītie darbi.1928. gadā grāmatnīcās parādījās Riharda Ērgļa stāsts «Pelēko baronu vectēvi» un uzreiz guva ievērību — to presē refcenzēja Alfrēds Goba, Aleksandrs Grīns, Pēteris Ķikuts, Edvarts Virza, Jānis Ziemeļnieks un citi. Vērtīgās grār^atas episki rāmajam stāstījumam piemītot aizraujošs plūdums, traucē didaktiskās replikas (A. Grīns «Latvī»). «.. blakām īstajam līdumnieka stāstam risinās otrs — mednieka stāsts, kas ir ne mazāk interesants, bet mākslinieciskā ziņā iznācis pat pievilcīgāks. Un trešais stāsts — Klintaiņa dēla Bērtuļa meitās iešanas stāsts. (..) Sevišķus psiholoģiskus un stilistiskus smalkumus un oriģinalitātes šinī stāstā nemeklēsim. Viņa vērtība ir citur — vienkāršībā, nopietnībā, spēkā» (A. Goba «Daugavā»), Pēteris Ķikuts «Domās» ir kritiskāks: klaušu laiki esot tēloti tautiskā romantisma garā, varoņi sentimentāli idealizēti, stils liekvārdīgs, situācijas atkārtojas, raksturi paliek bez'rak- sturības. Vairāki uzskatīja, ka šis darbs neesot labāks par Jāņa Purapuķes stāstu «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» (1898). Taču R. Ērglis vēl bija tikai sava rakstniecībasceļa sākumā. 1929. gadā viņš izdeva stāstu «Pelēko baronu tēvi», «Jaunākajās Ziņās» aprakstīja «Jaunsaimnieka Sviedriņu Pētera gaitas» (cik raksturīgs stāsta varoņa uzvārds!) un uz laiku no literatūras pazuda.1935. gadā nāca klajā divi darbi — «Jaunākajās Ziņās» romāns par Zemgales virsaiša dzīvi un cīņām «Viesturs» (grāmatā — 1936. gadā) un atsevišķā grāmatā vēsturiskais stāsts «Sēļi». Tiem pievienojās monogrāfija «Zemgales neatkarības vēsture» (1936).1937. gada decembrī iznāca Riharda Ērgļa vēsturiskais romāns «Pelēko baronu senči» — tas ir stāstu «Pelēko baronu vectēvi» un «Pelēko baronu tēvi» pārstrādāts apvienojums divās daļās — «Sentēvi» un «Pelēko baronu tēvi».
|
