TUVU KRITISKAJAMHALS KLEMENTSRĪGA «ZINĀTNE» 1980Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Hals Klements savos darbos popularizē  zinātnes atziņas un tehniskās domas sasnie« gurnus. Savdabīgais viņa daiļradē ir tas, ka fantastiskais, notikumiem un piedzīvojumiem bagātais sižets parasti risi­nās tadas pasaulēs, par kuru esamību mūsdienu astronomijai nekas nav zināms. Viss pārējais stingri atbilst loģi­kai un zinātnes likumiem. H. Klements aizstāv dažādu pa« sauļu saprātīgu butņu brālības ideju, cildina cilvēces neiz­sīkstošo zinātgribu.No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSSIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980Krājuma otrajā romānā — «Tuvu kritiskajam» — Klements rāda lasītājam ne mazāk dīvainu pasauli — par Zemi trīs reizes lielāko Tenebru, vienu no Altaira sistēmas planētām, uz kuras virsmas smaguma spēks apmēram trīs reizes pārsniedz smaguma spēku uz Zemes. Uz šīs .planētas valdošo apstākļu savdabību pilnīgi nosaka tās neparastā atmosfēra. Tā sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuri dienā ir kritiskā stāvoklī — tas ir, nav atšķirības starp vielu šķidrā un gāzveida stāvokli. Tam, protams, nepieciešams simtiem atmosfēru liels spiediens un simtiem grādu augsta temperatūra. Naktis temperatūra pazeminās, daļa Tenebras atmosfēras «nolīst» uz tās virsmas milzīgu kondensēta tvaika «lāšu» veidā, tās savukārt pārvēršas par šķidrumu, no kura veidojas upes, ezeri un okeāni. Tiesa, ezeri un okeāni uz planētas ir ari dienā, taču daudz mazāki un sastāv no oleuma — koncentrētas, ar metālu joniem bagātas sērskābes, bet naktis viss šķidrums uz planētas ir sērskābes šķīdums, kas nelabvēlīgi ietekmē pat planētas pamat­iedzīvotāju organismu. Jā, uz planētas mīt dzīvas būtnes, turklāt saprātīgas — šausminoši, egļu čieku­riem līdzīgi zvīņaini radījumi ar četriem pāriem eks­tremitāšu.Un tomēr sekas, kas izriet no šīs pasaules fantastiskuma, atkal stingri atbilst loģikai un zinātnei un apliecina autora zinātnes popularizētāja talantu. Tiesa, romānā «Tuvu kritiskajam» galvenā uzmanība pievērsta tehniskai problēmai, kas nav tieši saistīta ar autora radīto hipotētisko pasauli, tomēr kritisko stāvokļu ķīmijas un fizikas ir gana.

UGUNS ciklsHALS KLEMENTSRĪGA «ZINĀTNE» 1980HAL CLEMENT CYCLE OF F1RE BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1957HAL CLEMENT CLOSE TO CRITICAL BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1964No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSSIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980PRIEKŠVĀRDSCitīgs mūsdienu zinātniskās fantastikas lasītājs starp citām šai literatūrai raksturīgām īpatnībām (demo­krātisms, antimilitārisms, ievirze pret mietpilsonis- kumu u. c.) pamanīs vismaz četras• spilgti izteiktas tendences: sociālo, tīri zinātnisko, piedzīvojumu un pamfleta. Tas, protams, nenozīmē, ka varētu atrast literāru darbu, kurā kāda no šim tendencēm izpaustos pilnīgi tīrā veidā. Sociālā antiutopija it bieži ir iegu­vusi nepārprotama pamfleta nokrāsu, sociālais pam­flets gandrīz vienmēr balstās uz vairāk vai mazāk oriģināliem un drosmīgiem zinātniskiem pieļāvumiem, nākotnes zinātniekiem veltītos darbus iedzīvina spraigs sižets, un tā joprojām. Tā tas ir bijis jau kopš pirmajām zinātniski fantastiskās literatūras ra­šanās dienām. Tās pamatlicēju Zila Verna, Herberta Velsa, Alekseja Tolstoja un Karela Capeka romānos un stāstos šīs tendences sevišķi viegli pamanāmas. To pašu var sacīt arī par šā žanra meistariem mūsu laikabiedriem Reju Bredberiju, Ivanu Jefremovu, Staņislavu Lemu, Abi Kobo un Robertu Sekliju.Taču ir vēl viena, ne tik ļoti izplatīta vai vismaz ne tik uzkrītoša tendence — autora laikmeta zināt­nisko un tehnisko priekšstatu popularizācija. Kā zi­nāms, Zils Vems šai ziņā devis lielisku piemēru. Viņa darbi piesātināti ar precīzām ziņām par ģeogrāfiju, bioloģiju, astronomiju un citām zinātņu nozarēm; viņa romānu sižeti it bieži ir naivi un dažkārt pat aplami (pietiek atcerēties «Spītīgo Kerebanu»), tomēr nepārprotami iecerēti tā, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas vairāk informācijas par Zemi, debesim un jūru, un, kaut ari lielākā daļa šīs informācijas, no mūsdienu lasitāja viedokļa, ir pilnīgi novecojusi vai pat nepareiza, var nešaubīties, ka slavenā franču rakstnieka laikabiedrs no viņa romāniem varēja daudz mācīties, jo, visticamāk, viņam gan nācās turēt pa rokai ģeogrāfijas kartes, lai, lasot Zila Verna grā­matas, gūtu īstu baudu, turklāt ceļot kopā ar kap­teini Nemo vai Barsaka ekspedīciju, neapšaubāmi, bija patīkamāk nekā urbties cauri garlaicīgai ģeogrā­fijas mācību grāmatai.Starp citu, pēc Zila Verna zinātniskās izziņas funk­cija no fantastiskās literatūras uz ilgu laiku pazuda. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka parādījās jauni lite­ratūras žanri — populārzinātniskā literatūra un zi­nātniskā daiļliteratūra, kas atņēma fantastikai zināt­nes popularizētājas funkciju. Pārlapojot jaunākā laika fantastisko literatūru un vērtējot to no zinātnes popularizācijas viedokļa, nāk prātā laikam gan tikai izcilo krievu zinātnieku K. Ciolkovska un V. Obru- čeva — nenoliedzamā Zila Verna ietekmē uzrakstīto grāmatu «Plutonija» un «Saņņikova Zeme» autora — vārdi. Tomēr pēc viņiem pasaules fantastiskajā lite­ratūrā ilgu laiku neparādījās kaut cik ievērojami darbi, kas popularizētu zinātni un tehniku. Pēc tam, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju, gandrīz vienlaicīgi kļuva pazīstami divi vārdi — Artūrs Klārks Anglijā un Hals Ķlements Amerikas Savieno­tajās Valstīs.Artūru Klārku latviešu lasītājs pazīst no grāmatas «Delfīnu sala». Krievu valodā iznākuši viņa garie stāsti «Mēness putekļi» un