Nikolo MakjavelliValdnieks1513Pirmo reizi kopš viduslaikiem politikai tika dota autonomija, neat­karīgi no visiem cilvēciskās morāles likumiem. Pirmo reizi politika tika pacelta tādos augstumos, ka tai vairs nebija jārēķinās ne ar kādām tradicionālās ētikas normām. Šis princips tad arī izraisīja aso polemiku ap "Valdnieku", kas turpinājusies daudzus gadu simteņus. Parādījusies vesela rinda pretmakjavellisku darbu, no kuriem, pie­mēra pēc, var minēt klasisko ķeizara Fridriha II darbu "Anti-Machiavell". Ļoti dažādas teorijas bijušas arī Makjavelli attaisnotā­jiem. Daži saredzējuši viņa darbos nesaudzīgu realitātes attēlojumu, kas nav uztverams kā doktrīna, citi saskatījuši "Valdniekā" satīru par tirānu, un tikai pēdējā gadu simtenī Itālija to dēvē par "vienu no cildenākajiem nacionāLo jūtu izpaudumiem, kādu pazīst Itālijas gara vēsture" (Enciclopedia Italiana,Machiavelli). Tas sakāms it sevišķi par "Valdnieka" pēdējo nodalu, kas noslēdzas kvēlā patriotiskā uzliesmojumā, gaišredzīgās cerībās uz Itālijas glābēju. "Valdniekā" raksturīga Makjavelli individuālistiskā uztvere: vald­nieks ir pilnā mērā atbildīgs par valsts likteņiem, kurus noteic viņa aplamā vai pareizā rīcība.No itāļu valodas tulkoja: Veronika Strēlerte.1942