Rihards Ērglis

PELĒKO BARONU SENČI

RĪGA «AVOTS» 1991

Vēsturisks romāns divās daļās

Vēsturisks romāns par latviešu dzimtļaudīm vācu baronu laikos. Romānā stāstīts par vairākām paaudzēm Klintaiņu dzimtā, par viņu sīksto un neatlaidīgo cīniņu, lai paturētu  iekopto zemi un savu saimniecību.

Pieminami vēl četri darbi: vēsturisks stāsts «Virsaiša meita» (1939), romāns par zemgaļu cīņām 13. gadsimtā Nameja vadībā «Zemgales valdnieks» (avīzē «Tēvijas Sargs» 1940. gadā) un divi priekšlasījumi brošūrās «Kur atradās senā Zemgales sēta?» (1938), «Kā cēlies Vidze­mes nosaukums?» (1940).

Rihards Ērglis bija izturēts vēsturnieks un vēsturiskās prozas ierindnieks. Viņš izvirzījis jautājumus un radis at­bildes, «Pelēko baronu senčos» viņš ietilpinājis bagātu pagātnes materiālu, arī jau zināmo izkārtojot plašā tēlu galerijā, garā notikumu virknē. R. Ērglis rāda līdumnieku darba sūrmi un prieku, cenšanos pēc patstāvības un turī­bas, labo tradīciju pēctecību. Tā nav augstas klases māk­sla, tā ir vēstures beletrizācija, kam sava izziņas nozīme. 1956. un 1957. gadā «Pelēko baronu senčus» izdeva emig­rācijā — Aiovas Veiverlijā. Rīgā, Latvijā, tie sāk jaunu dzīvi, kad plēšam līdumus jaunai, neatkarīgai republikai. Zemes rūķu asinsbalsis sasaucās pāri laikiem un no­vadiem,

Ilgonis Bērsons

Mākslinieks Egils Garkevičs

© Ilgonis Bērsons, Ievadam, 1991

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

Rihards Ērglis

SĒĻI

IZDEVUMS VELTĪTS SĒĻU GADAM

SĒĻI XIII GADSIMTS. LATVIEŠU CILŠU, LEIŠU UN LĪBIEŠU SAVSTARPĒJĀS CĪŅAS, KA ARĪ CĪŅAS PRET JAUNO BĪSTAMO IENAIDNIEKU — VĀCU IEBRUCĒJIEM. VĒSTURISKI UN ETNOGRĀFISKI PRECĪZI AUTORS IEZĪMĒ TĀLĀ LAIKMETA AINAS. VIENS NO NEDAUDZAJIEM DARBIEM, KUR MĒĢINĀTS IESKATĪTIES SĒLIJAS — Šī SAVDABĪGĀ UN LATVIJAS LIKTEŅOS TIK NOZĪMĪGĀ NOVADA SENATNĒ.

izdevn

SOlvita

Māksliniece Elita Viliama Redaktors Arnolds Auziņš Par izdevumu atbild Veronika Lāce

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

RIHARDS ĒRGLIS (1881 — 1950) RAKSTNIEKS UN VĒSTURNIEKS. 1910. GADĀ BEIDZIS PĒTERBURGAS ARHEOLOĢIJAS INSTITŪTU, VĒLĀK BIJIS TĀ ĪSTENAIS BIEDRS.

PRECĒJIES AR KRIŠJĀŅA BARONA MAZMEITU BIRUTU BARONI. VAIRĀKKĀRT IZDOTĀ POPULĀRĀ ROMĀNA «PELĒKO BARONU SENCI» AUTORS.

PROZAI RAKSTURĪGS BAGĀTĪGS VĒSTURISKO REĀLIJU TĒLOJUMS, ETNOGRĀFISKA PRECIZITĀTE, LABA DABAS IZJŪTA.

Riharda Ērgļa romāns «Sēļi» vēsta par XIII gadsimta latviešu cilšu, leišu un lībiešu savstarpējām cīņām, kā arī cīņām pret jauno bīstamo ienaidnieku — vācu iebrucējiem.

«Pieminēšu senu latvju cilti — sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu valodām. Ari viņu zemi vairs nedēvē senajā vārdā. Neviens, neviens!» — So skumjo ieskaņu lielā mērā palīdz pārvarēt pats stāsts, profesionāla vēsturnieka sacerējums — it kā sapnis par seno Sēliju. Vērtīgs ir iespējami drošais vēsturiskais un etno­grāfiskais pamats, uz kura autoram izdo­das iezīmēt ticamas tālā laikmeta ainas. Mūsu acu priekšā nostājas seni tēli: Sēl­pils virsaitis Vilnis, viņa sieva, viņa brā­ļadēls Valodis, Kokneses kņazs Vjačeks. Stāstījuma centrā ir Valoža un vācu gūs­teknes Ursulas mīlestība. R. Ērglis neide- alizē un pārspīlēti neromantizē tā laika notikumus un cilvēkus, «Sēļi» ir viens no nedaudzajiem darbiem, kur mēģināts ieskatīties šī savdabīgā un Latvijas lik­teņos tik svarīgā novada senatnē. Par to, cik tas nozīmīgi vēl šodien, «Kultūras Fonda Avīzē» (1990. g. oktobris) rak­stījis Gundars Ceipe:

«Viena no Austrumeiropas mezgla vietām ir Latvija, bet Latvijas mezgls, iespē­jams, meklējams Sēlijā. To apskauj Latvi­jas un citu valstu etnogrāfiski atšķirīgi novadi, turklāt sendienās to caurvija Dau­gavas «maģistrāle». Sēlija ir kā gul­tne starp kaimiņnovadiem, tā šķir un | vieno. Katrs novads ieaudis kādu re­dzamu vai neredzamu dzīparu Sēlijas veidolā».

Citiem vārdiem, latviešu tautas un kultūras tapšanā un attīstībā sēļiem pie­der ievērojama vieta kā centrālajai mūsu ciltij, kuras saknes iesniedzas sēliskajā i Lietuvas daļā, bet galotne — tālu Vid­zemē… Autors bagātās detaļās atklāj, kā pret šīm tautas dzīvības artērijām vērsās pirmie smagākie triecieni. Taču sēļi negāja bojā, bet atdzima kopā ar latviešu tautu.

«Maza bija ši cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojās, mazāk baudīja dzīvi, retāk pagura negaisa lauzts, retāk svinēja uzvaru pār likteņa nesaudzīgo iedomību?» — uz šo jautā­jumu atbild romāns «Sēļi».

Imants Auziņš

Vēsturiskā laikmeta raksturojumu skat. grā­matas beigās.