Ludvigs GanghofersKlostera mednieksromāns. Tālajā 14. gadsimtā risinās romāna notikumi, bet grāmatā nav ne politisko aizkulišu, ne bruņinieku dēku. Varoņu kaislības un pārdzīvojumi mums ir tuvi un saprotami arī šodien. Līdz ar pavasara atnākšanu jauniešu sirdis mostas mīlestība. Vieniem tā atnes laimi, citiem — vilšanos un traģēdiju. Patiesi talantīgi uzrakstītais romāns saistīs lasītāju jau ar pirmajām lappusēm.No vācu valodas tulkojis T. Pormalietis. Mākslinieks P. Lisenko.Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants LočmelisRīga «Rota» 1994Dzejnieks, dramaturgs, stāstu un romānu rakstnieks Ludvigs Ganghofers dzimis 1855. gada 7. jūlijā Bavārijā, kādā inteliģentā mežziņa ģimenē.Viņa dzīve ļoti bagāta meklējumiem un piedzīvojumiem, pie kam viņam bijis jāpārdzīvo ne viens vien likteņa trieciens.Tomēr nekas nav varējis salauzt Ludviga Ganghofera optimismu un ticību dzīvei. To jau liecina tas, ka savu autobiogrāfiju, kuru viņš sarakstījis sava mūža beigās, viņš nosaucis par «Optimista dzīves gājumu» (Lebenslauf eines Optimisten).Savas dzīves gaitas viņš sāka kā tehniķis, bet jau pavisam drīz pievērsās literatūrai, pie kam jau pašā sākumā viņu ietekmējuši tikai tādi rakstnieki, kas paši bijuši īsti dzīves apliecinātāji: dzejnieks Francis fon Kobelts, Pauls Heise un, galvenām kārtām, Gēte.Literāta karjeras sākumā Ludvigs Ganghofers rakstīja dzejas, bet drīz vien viņu sāka interesēt drāma. Uz to viņu pamudināja sa­tiksme ar aktieriem un jauniem māksliniekiem, kas pulcējās pie kāda Minhenes aptiekāra, kura meita pati gribēja kļūt, un arī kļuva aktrise.Aizbraucis uz Berlīni viņš nododas filozofijas, filoloģijas un da­bas zinību studijām, un kādu laiku sapņo par politiķa karjeru. Viņš pat izstrādā savu sociālo programmu par «Laimīgu valsti», par kuru gan vēlāk viņš pats runā kā par sevišķi naivu sacerējumu.Berlīnē viņam jāiepazīstas arī ar trūkumu, bet nekas nespēj lauzt viņa enerģiju un dzīvesprieku.Kad apstākļi mazliet uzlabojas, Ludvigs Ganghofers atkal cītīgi apmeklē teātrus un pa starpām raksta dzejas. Tai laikā Berlīnes jau­natne ļoti jūsmo par teātri, un arī Ganghoferu tas aizrauj; uz ska­tuves parādās Jozefs Kaincs, kuru gan sākumā publika neatzīst, un daudz citu slavenu aktieru.Ludvigs Ganghofers pat tā aizraujas no skatuves mākslas, ka pats piedalās kā aktieris kādā studentu sarīkojumā, kurā izrāda «Vil­helmu Tellu». Vēlāk gan viņš atzīstas, ka, uzgājis uz skatuves, uz­traukumā nemaz nezinājis, kas īsti ap viņu notiek.Pēc «Vilhelma Telia» izrādes Ludvigs Ganghofers kādu laiku nododas jautrai uzdzīvei, jo mēģinājumu un izrādes laikā iepazinies ar daudzām personām no Berlīnes sabiedrības. Tomēr arī tagad viņš neaizmirst savas dzejas.Beidzot, kāda drauga pamudināts, viņš izdod pats kādu dzeju grāmatu, bet tai nav piekrišanas ne lasītājos, ne kritiķos. Ari viņš pats vēlāk atzīst, ka šis mēģinājums nav izdevies.Tad notiek kaut kas, kas viņa dzīvi ievirza citās sliedēs.Berlīnē ierodas bavāriešu tautas teātris, kas izrada lugas bavāriešu izloksnē. Tas Berlīnē ir kaut kas pavisam jauns. Izrādes gūst lielu piekrišanu. Ludvigs Ganghofers iepazīstas iuvāk ar trupas da­lībniekiem, izsaka tik oriģinālas domas par tautas teātra uzdevumiem, ka trupas vadītājs uzaicina viņu uzrakstīt kādu šādam teātrim pie­mērotu lugu. Ganghofers šai brīdī gan atsakās, jo nejūt sevi vēl pietiekoši spējīgu, bet no šā brīža sākot viņā tomēr mostas doma kļūt kādreiz par dramaturgu.Kad aizbrauc bavāriešu teātris, aizbrauc ari pats Ganghofers. Ti­kai ne atpakaļ uz Minheni, bet uz Halli. Bezdrbība Berlīnē viņam apnikusi, un tagad viņš ilgāku laiku gatavojas savam doktora eksā­menam.1879. gadā viņš iesniedz Leipcigas universitātē savu doktora disertāciju, iztur pārbaudījumus un iegūst doktora grādu.Pēc tam viņš atkal atgriežas Minhenē, klaiņo pa apkārtnes me­žiem, nododas medību sportam un iepazīstas tuvāk ar lauku ļaužu dzīvi. šai laikā, kā viņš pats raksta, viņš «mācījies redzēt, izjust un dzirdēt dabu».Bet doma par drāmu viņu neatstāj ari šai laikā. Un kad Minheue izrada Ibsena «Noru», kad viņš iepazīstas ar šo slaveno dra­maturgu, doma parvēršas darbos.Viņš saraksta savu pirmo drāmu «Ammergavas kokgriezējs» (llerigotlschnltci'r aus Ammergau).I ii^ii gūst neceietiis panakumus ne tikai Minhene, bet art Berline, kur Iii vispirms i/.nidija las pats bavariešu tautas teātris. VēIiiU l.i liek 1/,radītu, tapai ar lieliem panakumiem, visā Vācijā.Ludviga (i;iii|'liuli i .i maleilalah stāvoklis uzlabojas. Bet tad nak katastrofa kada nakti vlņ . paspēle lielāku summu naudas un, lai samaksatu paradu, pārdod savu lugu.Sākas atkal trukuma laiksLai rastu līdzekļus, viņš pārstrādā savu lugu stāstā, un tad arī pirmo reizi paradas viņa stāstītājā talants.Pēc tam viņš saraksta savu otru lugu «Prāvu Atisis» (Processhansl). Tā gūst ne mazākus panākumus ka «Ammergavas kok­griezējs».Viņa vārds kļūst pazīstams arī ārpus Vācijas, un 1880. gadā viņš saņem no kāda Vīnes teātra (Ringtheater) direktora uzaicinā­jumu kļūt par šā teātra pastāvīgu dramaturgu.Teatra direktors ir kāds Francis Jauners, kas ieguvis tiesības izrādīt arī viņa lugas, kuras Ganghoferam ari būtu jāinscenē.Aizbraucis Vīnē, Ludvigs Ganghofers tūlīt ķeras pie «Amtncrgavas kokgriezēja» iestudēšanas.Lugai ari Vīnē labi panākumi, kaut gan kritika to uzņem ne visai atsaucīgi.Bet tad notiek kaut kas pavisam drausmīgs.Dažas minūtes pirms izrādes teātrī izceļas ugunsgrēks un tas nodeg līdz pamatiem, pie kam iet bojā arī 470 cilvēku dzīvības.Sis drausmīgais notikums saviļņo visu pasauli. Visur runā un raksta par teātru ēku nepiemēroto būvi, par jauninājumiem, kādi būtu izdarāmi. Vīnes teātriem draud pilnīgs bankrots, jo publika tos ilgāku laiku neapmeklē.Tā Ludviga Ganghofera dramaturga karjera beidzās jau pašā sākuma. Bet tai pašā laikā viņš bija apprecējis kādu jaunu aktrisi un bija jāgādā par līdzekļiem dzīvei.Ludvigs Ganghofers saraksta savu pirmo romānu «Mednieks no Fallas» un piedāvā to vispirms kādam Vmes žurnālam. Žurnāla re­dakcija gan atzīst, ka tas esot gluži labs, bet — visu maitājot ap­stāklis, ka kāds romāna varonis esot ārlaulībā dzimis… Beidzot romānu iespieda Alfrēds Boncs Štuigartē, un tas neilgā laikā izpla­tījās vairāk nekā desmit tūkstoš eksemplāros.Ar to Ganghofera rakstnieka karjera bija nodrošināta. Viņš no­dodas tikai stāstu un romānu rakstīšanai un darbojas arī pie kada Vīnes laikraksta kā mākslas kritiķis.No Ludviga Ganghofera stāstiem minami: «Kalnu ļaudis un med­nieki», «Karaliene Sniegbaltīte», «Nemiera gars»; no romāniem lie­lākos panākumus guvuši jau minētais «Mednieks no Fallas», «Mār­tiņa būda», «Tēvu grēki», un, galvenā kārtā, «Klostera mednieks», kas pirmo reizi iespiests 1893. gadā un piedzīvojis vairākus iz­devumus.Ludvigs Ganghofers miris 1920. gada 24. jūlijā. Viņa darbi iz­doti 40 sējumos.«Es savos darbos vienmēr ieliku pats sevi, savu sirdi, savu ticību un pārliecību, tāpēc tie bija vienkārši, jautri un dzīvi,» raksta Ludvigs Ganghofers.Tā tas tiešām arī ir, un ar to izskaidrojami viņa lielie panākumi, jo interese par viņa stāstiem un romāniem nav atslābusi arī tagad.Mana mirušā bērna piemiņai.Tu ieradies šai zemes klajā Kā saules stars no debess krīt… Un gaisi miglā pelēkajā, Kas steidz mums sauli nolaupīt.Kā pavasara vēja plūsma, Kā zieds, kas uzplaukst balts un liegs, Tu biji manu dienu jūsma, Tu biji manu dienu prieks.Kur gāji tu, tur skumjas gaisa, Pār visu plūda saulains zaigs. No tevis sirdis līksmē kaisa, Un priekā iekvēlojās vaigs.Tu smaidīji un neatskāri, Ka viens tavs smaids mūs visus gūst… Un ak, kas palika gan pāri? Mazs kaps un sirds, kas sāpēs lūzt.L. G.

Romēns RolānsKolā Brinjonsburleskais romāns, kurš pārtapis gan radiouzvedumā, gan TV īsfilmā ar skatītāju iemīļoto Kārli Sebri galvenajā lomā (1974).Latvijas Valsts Izdevnieciba Rīgā 1955Romain RollandColas Breungnоn«Bonhomme Vit Encore»Ромэн Роллан Кола Брюньон «Жив Курилка»Латвийское Государственное издательствоНа латышском языкеTulkojusi Elza StērsteIespiests pec 1946. gada izdevuma

Jerzy Edigey jest znanym autorem książek sensacyjnych, a także powieści historycznych dla młodzieży, których akcja rozgrywa się w starożytności."Król Babilonu" wprowadza młodego czytelnika w epokę burzliwego panowania króla Kserksesa (517-465 p.n.e.) i jego następców.Prawda historyczna spleciona z legendą, ubarwioną sensacyjnymi wątkami, ukazuje okres upadku potężnego Babilonu i przybliża kulturę starożytnej Persji.

Et en cette année 1663, l'île semble paisible. A 17 ans, le jeune Jacques du Parquet poursuit son éducation de cavalier et de soldat sous l'affectueuse tutelle du Capitaine Le Fort, l'ami de toujours, l'ex-corsaire devenu sage. L'adolescent bientôt gouvernera. Les nouvelles de France sont rares et personne ne se doute qu'à Paris le dangereux Réginald de Maubray, qui sert en secret l'Angleterre, complote et réussit à tromper Louis XIV. La terrible épée du Capitaine Le Fort pourrait bien avoir à reprendre du service.

Un marino sin barco, desterrado del mar, conoce a una extraña mujer que posee, tal vez sin saberlo, respuestas a preguntas que ciertos hombres se hacen desde siglos.Cazadores de naufragios en busca del fantasma de un barco perdido en el Mediterráneo, problemas de latitud y longitud cuyo secreto yace oculto en antiguos derroteros y cartas náuticas, museos navales, bibliotecas…Nunca el mar y la Historia, la ciencia de la navegación, la aventura y el misterio se habían combinado de un modo tan extraordinario en una novela, como en La carta esférica. De Melville a Stevenson y Conrad, de Homero a Patrick O’Brian, toda la gran literatura escrita sobre el mar late en las páginas de esta historia fascinante e inolvidable.

Il y a 35.000 ans, la terre se réchauffe lentement, alors que l’homme se dégage peu à peu de la bête, maîtrise l’outil et le feu. Une fillette de 5 ans, nommée Ayla, échappe à un tremblement de terre. Elle se réfugie auprès d’un clan étranger qui l’adopte.

Dix ans se sont écoulés depuis la fin de «Joseph Balsamo». Le roman s’ouvre également sur un prologue: Au cours d’un souper chez le duc de Richelieu, en 1784, se trouvent réunis certains protagonistes de «Joseph Balsamo» (Taverney, Richelieu, la Du Barry). Balsamo, revenu d’Amérique, leur prédit et leur fin privée et l’avenir révolutionnaire de la France. Le reste du roman, prenant appui sur la célèbre affaire du Collier, va faire de Marie-Antoinette la figure symbolique de la «mauvaise mère», prostituée et despotique à la fois, dont la domination mènera la royauté à sa perte. Le début du roman nous montre la reine, accompagnée d’Andrée, rendant une visite de charité à Jeanne de La Motte-Valois, en cachette du roi. Sur le chemin du retour, la reine, par la conduite imprudente de son cabriolet, suscite la colère du peuple, qui la prend pour une courtisane. Elle n’est sauvée que par l’intervention d’un jeune noble, le comte Olivier de Charny…

Dix ans se sont écoulés depuis la fin de «Joseph Balsamo». Le roman s’ouvre également sur un prologue: Au cours d’un souper chez le duc de Richelieu, en 1784, se trouvent réunis certains protagonistes de «Joseph Balsamo» (Taverney, Richelieu, la Du Barry). Balsamo, revenu d’Amérique, leur prédit et leur fin privée et l’avenir révolutionnaire de la France. Le reste du roman, prenant appui sur la célèbre affaire du Collier, va faire de Marie-Antoinette la figure symbolique de la «mauvaise mère», prostituée et despotique à la fois, dont la domination mènera la royauté à sa perte. Le début du roman nous montre la reine, accompagnée d’Andrée, rendant une visite de charité à Jeanne de La Motte-Valois, en cachette du roi. Sur le chemin du retour, la reine, par la conduite imprudente de son cabriolet, suscite la colère du peuple, qui la prend pour une courtisane. Elle n’est sauvée que par l’intervention d’un jeune noble, le comte Olivier de Charny…

C’est une bien terrible aventure que va vivre Alfred L’Ambert: perdre son nez pour les beaux yeux d’une demoiselle. Ne pouvant se résoudre à voir Victorine Tompain, courtisée par Ayvaz-Bey, le jeune notaire frappe son rival au nez. Le Turc, atteint au plus profond de son amour propre, n’a plus désormais qu’une seule idée: couper le nez de maître L’Ambert durant le duel qui aura lieu le lendemain matin, à dix heures, au petit village de Parthenay… Et ce qui devait arriver arriva, Alfred L’Ambert perdit son nez et pour toujours. Il était prêt à tout pour retrouver un nez digne de ce nom, à tout sauf à souffrir. Aussi eut-il une idée lumineuse…