Robērs MerlsCILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKSNo franču valodas tulkojis VOLDEMĀRS MEĻINOVSKISNoformējusi MĀRA RIĶMANEIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1973Robert Merle UN ANIMAL DOUĒ DE RAISON Galllmard, N. R. F., Paris, 1967Romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», kas ir otrais latviešu valodā tulkotais R. Merla darbs (1969. gadā iznāca viņa romāns «Sala»), autors pats nosaucis par politiski fantastisku. Tajā atrodamas labākās īpašības, kas raksturīgas progresīvajai franču mūsdienu literatūrai vispār: prasme veidot saistošu sižetu, dzīves filozofisks skatījums un — pats galvenais — dzi|a interese par svarīgākajam mūsdienu problēmām, sevišķi par kara un miera problēmām.Starp citu, šie jautājumi R. Merlu nodarbina sen. Tic risināti jau romānā «Mans amats ir Nāve», kas padarīja rakstnieku populāru. Romāns par Osvencimas bendēm atgadina aizvadītas fašisma nakts šausmas. «Cilvēcīgajā dzīvniekā», kuru Merls pabeidza 1907. gada, brīdinājuma tēma izskan vēl stiprāk, jo autors tās aktualitāti uzsver, iekļaujot darbību noteiktos tuvas nākotnes teika rāmjos.Izlasījuši šo grāmatu, pārliecināmies, ka autora klasificējutns «politiski fantastisks romāns» bijis pareizs. No vienas puses — pasaules politiskā realitate, dažadu spēku sadursme, kas neatstāj neskartu arī zinātni, no otras — dzīvnieku, proti, delfīnu, psiholoģijas pētījumi, kas aicināti kalpot mieram un progresam.© Izdevniecība «Zinātne», 1973Autora priekšvārdsPagājis krietns laiks kopš romāna «Mans amats ir Nāve» publicēšanas, bet es vēl joprojām pārmetu sev, ka aiz nepiedodamas neveribas neuzrakstīju grāmatai priekšvārdu. Par slinkumu vienmēr jāsaņem sods, un es esmu jo nežēlīgi sodīts, kad apzinīgi lasītāji piecpadsmit gadus pēc grāmatas izdošanas apšauba mana stāsta vēsturisko patiesīgumu. Būtu taču bijis tik viegli kādu brīdi aizturēt lasītāju uz sliekšņa un sacīt: Rūdolfa Langa stāstā viss, izņemot viņa vārdu un uzvārdu, atbilst īstenībai. Tāda bija viņa dzīve, viņa karjera. -Un, ja runājam par Osvencimas nāves rūpnīcas izcelsmi, lai to atainotu, esmu veicis vēsturnieka darbu: es to rekonstruēju akmeni pa akmenim, dokumentu pēc dokumenta, izmantojot Nirnbergas procesa arhīvus.Ari lasot grāmatu «Cilvēcīgais dzīvnieks», rodas jautājums par īsteno un iztēloto, tikai citā veidā. Visgrūtāk šoreiz ir noteikt žanru, pie kāda romāns pieder, jo pats par sevi saprotams, ka žanrs, ja mēs to precizējam, savukārt precizē «faktiskā» un izdomātā proporciju, kas gluži pamatoti interesē lasitāju. Atzīstos, ka tas mani mulsina. Neesmu pārliecināts, vai pats varēšu skaidri definēt grāmatas žanru. Šādos gadījumos vislabākais varbūt ir dot vairākus aptuvenus vērtējumus un, tā kā nav iespējams droši noteikt darba tipu, vismaz pasacīt, kas tas ir gandrīz vai kas tas nav.Lasītājs, kas neko nezina no delfinoloģijas, vispirms uztvers «Cilvēcīgo dzīvnieku» kā mitu par dzīvniekiem. Vai tā ir? Jā un ne. Domāju gan, ka šī atbilde neapmierina, tomēr tā ir godīga, turklāt nemēģina noniecināt žanru, kam ir sava dižena rakstniecība: Sirano de Beržeraks, Svifts, Maks OrlansĶarels Čapeks,Orvels, Verkors, — šie vārdi liek atcerēties aizraujošus daiļdarbus, kuros utopiskā skatījumā pētītas cilvēka un dzīvnieka attiecības. Visbiežāk tajos parādīts, kā dzīvnieki — putni, zirgi vai cūkas — nonāk lidz saprātam, pamazām pakļauj sev cilvēku un padara viņu par sava veida lopu, deģenerējušos, neķītru un nežēlīgu radījumu; šausmīgu tā attēlu mums devis Svijts savā «Jeliū».Pavisam cita iecere ir Verkoram. Savā romānā «Cilvēki vai dzīvnieki» viņš tēlo cilvēkam tik tuvu primātu, ka tas spēj iemācīties mūsu valodu, un tā sugu var krustot ar mūsu. Rakstnieka nolūks nav uzsvērt dzīvnieka pārākumu pār cilvēku, bet gan aizkavēt cilvēku izmantot nule atklāto primātu darba spēku, liekot tiesai atzīt, ka tropi — tā Verkors viņus nosauc — ir cilvēcīgas būtnes, nevis zvēri. Tā romāns kļūst par savdabīgu un satraucošu mēģinājumu nonākt lidz cilvēka definīcijai.Arī Karela Capeka «Ķarā ar salamandrām» tēlots teiksmains dzīvnieks, taču tā ir vienīgā līdzība ar Verkora darbu. Čapeka izdomātā salamandra ir Āzijas jūras zīdītājs, ļoti saprātīgs un piemīlīgs dzīvnieks, kam ir ari rokas. Atvests uz Eiropu un tur aklimatizējies, tas iemācās angļu valodu; tad cilvēks sāk salamandras masveidīgi izmantot zemūdens būvdarbos, turklāt tādos apstākļos, kas vienlaikus liek atcerēties nēģeru tirdzniecību un koncentrācijas nometnes. Atturīgās, vaislīgās un ļoti strādīgās salamandras, par spīti rases diskriminācijai, kam tās pakļautas, pamazam uzlabo savu tiesisko stāvokli un zināšanas, sāk celt pašas savas zemūdens rūpnīcas un izmanto savas izejvielas, līdz kādu dienu aiz visspiedīgākās nepieciešamības paplašināt dzīves telpu — jo nemitīgi pieaugošā salamandru tauta jau aizņēmusi visu piekrasti — tās iegūst trūkstošo krasta joslu, uzspridzinādamas Amerikā, Āzijā un Eiropā milzīgus sauszemes gabalus, kas iepriekš izurbti un mīnēti. .. Tā nogrimst auglīgākie līdzenumi ar visām pilsētām un ciemiem, un cilvēks ar šausmām redz planētu zem sevis sarūkam kā šagrenīdu.Grāmatā, kuru jūs lasisit, neesmu vairījies atdarināt Sviftu vai Čapeku. Tāpat neuzskatu par savu nopelnu, ka lani pateikts kaut kas jauns. Laikmets, kurā es dzīvoju, izraudzījās manā vietā un lika man radīt ko jaunu. Aiana grāmata rakstīta trīsdesmit gadus pēc Capeka, un man nevajadzēja kā viņam izdomāt jūras zīdītāju, kam piemīt saprāts un kas spējīgs iemācīties cilvēku valodu, jo zinātne kopš Čapeka laika ir progresējusi un tagad mēs zinām, ka dzīvnieks, kuru viņš redzēja iztēlē, patiešām eksistē: tas ir delfīns. Arī šeit Čapeks izrādījās pravietisks.Tātad arī mana grāmata ir «romāns par dzīvniekiem», ja ar to saprotam daiļdarbu, kurā pētītas cilvēka un dzīvnieka savstarpējās attiecības, taču dzīvnieks, ko es attēloju, nav izdomāts, un tā attiecības ar cilvēku aprakstītas reālistiskā kontekstā. Dokumentālā ievirze, kādu esmu piešķīris stāstījumam, tātad nav mākslots stila paņēmiens. Divu izcilu franču delfinologu — Pola Bidkera un Renē-Gija Bisnela gudrajā, zinātniskajā un draudzīgajā vadībā esmu savācis zooloģiskus datus par aļalinu jeb Tursiops trunca- tus, tikai tie izklāstīti romāna forma: paši dati ir autentiski — līdz slieksnim, kas šķir dokumentāro no fikcijas.Protams, šis slieksnis jāprecizē. Jo, ja ir skaidrs, ka delfīns spējīgs izrunāt atsevišķus vārdus cilvēku valodā un saprast to nozīmi, tad šimbrīžam jācer, ka reiz viņš pāries no vārda pie teikuma, un šis izšķirīgais solis ļaus viņam īsā laikā pilnīgi apgūt artikulēto valodu.Savā romānā es parādu šo lēcienu kā nupat notikušu. Lidz ar to iztēlei ir tiesības pārņemt faktu stafeti un projicēt nākotni tagadnē. Tāpēc mans stāsts sākas 1970. gada 28. martā un beidzas nakti no 1973. gada 8. janvāra uz 9. janvāri.Vai tas ir fantastiskais romāns? Zinātniskā fantastika? Pavirši raugoties — jā. īstenībā — nē. Jo es aizsteidzos notikumiem priekšā nevis par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet tikai par trim līdz sešiem gadiem, turklāt es neesmu īsti pārliecināts, vai patiešām aizsteidzos notikumiem priekšā. Vienmēr, pat Savienotajās Valstīs, paiet zināms laiks, pirms zinātniskos atklājumus publicē. Jo vairāk, ja runa ir par pētījumiem, kas interesē nacionālo aizsardzību…Diemžēl tā tas ir šoreiz. Jauko, burvīgo delfīnu, šo dzīvnieku, ko daba tik vareni apbruņojusi un kas tomēr izturas pret cilvēku tik piemīlīgi, tik labi, tik draudzīgi, cilvēks savā neprātā grib izmantot un sūtīt viņu sēt šausmas un postu «ienaidnieka» ostās un flotē. To, ko darīs vai varētu darīt delfīni, šīs dzīvās zemūdenes, kad, apguvuši artikulēto valodu, tie būs kļuvuši
fb2
