Quand on prétend être un grand pêcheur, l'as de la ligne toutes catégories, il ne faut pas dévoiler ses secrets… surtout quand ils sont aussi curieux que ceux du valeureux Bérurier. Devinez avec quoi il appâte, le Gros ? Avec certaines parties des bovins qui constituent toute la différence entre un taureau et un bœuf, si vous voyez ce que je veux dire ?Et c'est à cause de cette bizarre technique que tout a commencé. Nous étions penchés sur un immense bac d'abats, aux Halles, à la recherche du morceau convoité, quand le père Pinaud qui nous avait accompagnés pousse un léger cri et s'évanouit. Un coup d'œil dans le bac m'avait renseigné…Ce n'était vraiment pas beau à voir, et ça n'avait jamais appartenu à un Quadrupède !

Le maquillage de la mémère se craquelle comme une terre trop cuite.Elle a trois tours de perlouzes sur le goitre, deux suspensions avec éclairage indirect aux étiquettes et une dizaine de bagues qui la font scintiller comme l'autoroute de l'Ouest au soir d'un lundi de Pâques.Figurez-vous que ce monticule aurifié et horrifiant s'envoie un jules de vingt… carats !Seulement, ce petit téméraire vient de se faire allonger…, du moins tout le donne à penser…« Fouette dents de scie », comme dit Bérurier, cet angliciste distingué !

J'ai longtemps hésité avant de publier ce document unique, fuligineux et élégiaque qu'est la vie privée de Walter Klozett.D'abord parce que la caractéristique essentielle d'une vie privée, c'est d'être privée, justement.Ensuite, parce que cette vie privée-là ne m'appartenant pas, quoi qu'on ait tenté de faire à ce sujet, j'avais des scrupules furonculeux à la rendre publique.Mais une existence pareille fait partie du patrimoine humain. La cacher équivaudrait à mutiler une société qui a grand besoin de toutes ses ressources pour ne pas trop ressembler à un mur de chiottes.Et puis, quoi : il faut bien vivre !Qu'est-ce que tu dis ?Ah, bon ! Je croyais…

Lorsqu'on demande à Stephen King, le fameux romancier américain, pourquoi il a choisi d'écrire sur des sujets aussi macabres, il répond : « Qu'est-ce qui vous fait penser que j'ai le choix ? »Un romancier ne l'a jamais, il obéit au papier, un point c'est tout !Pour ma part, lorsque j'ai commencé ce livre, j'avais l'intention d'écrire une histoire cocasse, haute en couleur : celle d'une vieille aventurière qui se donne un dauphin avant de raccrocher, et le forme à l'arnaque.Je ne me doutais pas, à cet instant, que j'allais commettre l'ouvrage le plus grinçant de ma carrière, m'enfoncer dans un conte de fées noir à vous en flanquer le vertige, et peut être même dépasser certaines limites.Mais je ne regrette rien. Quand on est capable de tout il faut le prouver.SAN-ANTONIO

It is late afternoon, Friday, October 13. Detectives Carella, Meyer and Kling of the 87th Squad are waiting for their relief, due at 5:45 P.M. At 5:15, the telephone rings. Meyer answers, listens, jots down a few notes, then says, “Steve, Bert, you want to take this? Some nut just shot up a bookstore on Culver Avenue. There’s three people laying dead on the floor.”

The crowd had already gathered around the bookshop. There were two uniformed cops on the sidewalk, and a squad car was pulled up to the curb across the street. The people pulled back instinctively when they heard the wail of the siren on the police sedan. Carella got out first, slamming the door behind him. He waited for Kling to come around the car, and then both men started for the shop. At the door, the patrolman said, “Lot of dead people in there, sir.”

A routine squeal for the 87th, answered with routine dispatch. But there was nothing routine about it a moment later. What Bert Kling found in the wreckage of the shop very nearly destroyed him. Enraged, embittered, the youngest detective on the squad begins a nightmarish search for a crazed and wanton killer. The hunt is relentless and intensely personal — not only for Kling but for every man on the squad.

Lady, Lady, I Did It! like all 87th Precinct stories, is charged with emotion and moves from the first page with the relentless, driving intensity that is characteristic of Ed McBain.

Džons GrišamsLaiks nogalinātRomānsDžons Grišams ir Misisipi universitātes absolvents Strādājis par advokātu. Di Grišams ir tādu gramatu kā "Laiks nogalināt ', "Fir­ma", "Pelikānu lieta". "Klients" un "Nāvinieku kamera" autors Viņa vārds stabili turas vispieprasītāko musdienu amerikaņu lite­rātu vidu Dž GriŠama romānus pārdod desmitos miljonos eksemplāruNelielajā Klantonas pilsētiņa ASV tiek gatavota tiesas prava, par kuru Normans Reinfelds, trīsdesmit gadus vecs kriminālo tieslietu ģēnijs, saka. " Valsts vislielākā kriminālā Iieslieta. — un savukart studente Elena Roaka to novērtē Šādi ". .Ši ir visu prāvu lielākā pravaMelnādainais Kārts Li nošāvis divus baltos par viņa desmit­gadīgās meitiņas izvarošanu, un viņam draud gāzes kamera.Vai var attaisnot asiņaino atriebību par meitenes sapostīto mūžuUn sākas ne tikai advokāta Džeka Brigakhama ciņa par Karia Li dzīvību. Sākas ciņa ari pašu advokātu vidū zaudēta vai uzvarēta — šī skaļā prāva nodrošinās popularitāti Un baismā cīņā dodas  arī kukluksklans—pret melnajiem un tiem baltajiem, kas gatavi viņus aizstāvēt…No angļu valodas tulkoja Laimonis Streips Vāku noformēja JĀNIS SPRŪDS© John Grisham, 1989 © "Rija", Rīga, 1995Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis© L. Strcips, tulkojums latviešu valodā, 1995AUTORA PRIEKŠVĀRDITā kā man ir tendence nepabeigt to, ko esmu sācis, tad mans vienīgais mērķis ar šo grāmatu bija — to pabeigt. Es gara acīm redzēju glīti sakārtotu papīru kaudzi sava biroja stūrī, par kuru varēju klientiem un draugiem lepni stāstīt, ka tas ir mans romāns. Kaut kur smadzeņu dzijumos es gatavojos to arī publicēt, bet es šo nodomu kā galveno neatceros, vismaz ne tad, kad sāku rakstīt. Tas bija mans pirmais lielais daiļliteratūras darbs.Es sāku rakstīt 1984. gada rudeni, tikko pirms trīs gadiem biju beidzis tieslietu studijas un vēl biju stipri zaļš. Tajos sākuma gados es pavadīju daudz laika tiesas zālēs, pētot, kā labi advokāti to dara. Mani tiesas zāles allaž ir valdzinājušas, un tas notiek vēl arvien. Tur runā par jautājumiem, ko nekad nedzird ārpus mājām. Visdramatiskākie notikumi notiek tiesas zālēs, nevis ekrānos vai uz skatuves.Kādu dienu es nejauši piedalījos drausmīgā prāvā, kur jauna meitene apsūdzēja vīrieti, kas viņu bija brutāli izvarojis. Tas nav aizmirstams piedzīvojums, un es biju tikai skatītājs. Vienu brīdi viņa bija varonīga, citu—nožēlojami vāja. Es bijupārakmeņojies. Es nevarēju pat iedomāties murgus, kas viņai un viņas ģimenei bija jāpiedzīvo. Man bija jādomā par to, ko es darītu, ja viņa būtu mana meita. Kad es redzēju viņas mokas zvērināto priekšā, es gribēju pašrocīgi nošaut izvarotāju. īsu. bet mūžīgu brīdi es vēlējos, lai viņa būtu mana meita. Te bija stāsta iedīgļi.Mani sāka valdzināt doma par tēva atriebību. Ko zvērinātie, kas nāk no tautas, iesāktu ar šādu tēvu ? Dabiski—būtu daudz līdzjūtības, bet vai tās būtu diezgan, lai attaisnotu? Šī romāna ideja mani nodarbināja kādus trīs mēnešus, un šai laikā man prātā nebija nekā cita.Es pirmo nodaļu uzrakstīju rokrakstā un lūdzu savai sievai Renē to izlasīt. Viņu tā iespaidoja, un viņa gribēja lasīt otru nodaļu. Pēc mēneša man bija gatava otrā un trešā nodaļa, un arī tās viņu savaldzināja. Renē lasa piecas vai sešas grāmatas nedēļā — mistērijas, trillerus, spiegu stāstus, daudz daiļliteratūras, un viņai nepatīk tās grāmatas, kas nespēj viņu saistīt.Es pasāku rakstīt grāmatu brīvajā laikā — pa stundai, mēģinot uzrakstīt vienu lapu dienā. Es to darīju visu laiku. Bet es atceros, ka bija četras nedēļas, kad es neuzrakstīju ne rindiņu. Tāpat izlaidu reizēm pa dienai, bet uz priekšu es rakos aklā centībā. Man šķita, ka temats ir brīnišķīgs, bet mani mocīja stils. Renē tas patika, un es turpināju.Pēc gada es pabrīnījos par lielo lappušu kaudzi un atklāju, ka grāmata ir uzrakstīta līdz pusei. Man sākotnējais mērķis aizmirsās, un es sāku domāt par līgumiem, autora honorāriem un elegantām pusdienām ar redaktoriem — katra jauna autora sapņi.Trīs gadus pēc sākuma Renē izlasīja pēdējo nodaļu, un mēs manuskriptu nosūtījām uz Ņujorku. Darba tituls bija "Nāves zvans", slikts nosaukums, ko mēs atmetām, tikko manuskripts nonāca mana jaunā aģenta DžejaGarona birojā. Sešpadsmit citu aģentu un divpadsmit apgādu to negribēja. Dzejs manuskriptu pieņēma un teica, lai es rakstu nākamo grāmatu. Es padomam paklausīju.Pagāja gads bez pārmaiņām, un es biju ieracies romānā "Firma", kad Džejs 1988. gada aprīlī piezvanīja ar burvīgo ziņu, ka manuskripts pieņemts publicēšanai. Bils Tomsons no "Vinvudas Preses" to bija izlasījis un tūliņ nopircis. Viņa vadībā es romānu pamatīgi pārstrādāju, un man bija grāmata ar vismaz deviņiem nosaukumiem, kamēr izšķiros par "Laiks nogalināt". Man ar grāmatu nosaukumiem neveicas."Vinvuda" 1989. gada jūnijā iespieda 5000 eksemplārus un tos izplatīja. Grāmatu labi pirka manas dzīvesvietas apkaimē, bet pārējā pasaule to ignorēja. Nebija ne kabatas formāta, ne starptautisku līgumu. Bet tas bija pirmais romāns, un to pa lielākai daļai ir grūti pārdot. Labāki laiki bija ļoti tuvu.Es pabeidzu "Firmu" 1989. gadā un nosūtīju to Dzejām. To nopirka Dobledejs/Dells. un, kad to 1991. gadamartāpublicēja, mana rakstnieka karjera pēkšņi uzlabojās. "Firmas" sekmes radīja jaunu interesi par grāmatu "Laiks nogalināt".Grāmatā ir daudz autobiogrāfiska. Es vairs nestrādāju advokatūrā, bet desmit gadus es to darīju diezgan līdzīgi Džeikam Brigansam. Es pārstāvēju cilvēkus, bet nekādā ziņā ne bankas, apdrošināšanas vai citas lielas firmas. Es biju ielas advokāts. Dzeiks un es — mēs esam vienaudzi. Ari es vidusskolā spēlēju amerikāņu futbolu un biju spēles vadītājs, lai gan ne īpaši labs. Daudz tāda, ko viņš saka un dara, arī es teiktu un darītu līdzīgos apstākļos. Mums abiem pieder sābi. Mēs abi esam piedzīvojuši neizturamo spiedienu, ko rada slepkavību prāvas un ko es esmu mēģinājis attēlot. Mēs abi esam klientu dēļ gulējuši nomodā tin vēmuši tualetēs.Ši grāmata nāk tieši no sirds. Tā ir mana pirmā grāmata, un šur tur es "lēkāju". Bet es grāmatā nemainītu ne zilbi, pat ja kāds to prasītu.Oksfordā, Misisipi 1992. gada 30. janvāriTULKOTĀJA PIEZĪMESGrāmatas darbība notiek t.s. "dziļajos ASV dienvidos", kur sabiedrību veidojusi no Āfrikas atvesto vergu pēcteči un baltie un ieskatus ir iespaidojusi sakari starp abām rasēm daudzās paaudzēs. XIX gs. ASV dienvidos nēģerus neuzskatīja par cilvēkiem, un tas tieši noveda pie Ziemeļamerikas civilkara 1862. gadā. Ari pēc šī kara nēģeru stāvoklis dienvidu štatos visai daudz neuzlabojās un uzlabojumi neb ija regulāri. Par to īpaši rūpējās balto organizācija Kukluksklans. Organizācijas nosaukums nāk no veclaicīgas šautenes uzvilkšanas un izšaušanas skaņām. Klans sludināja balto cilvēku pārākumu. Lai ari šis organizācijas nozīme ir krietni mazinājusies, tā nav mirusi un parādās arī šai grāmatā. Tās tērps ir balts talārs ar smailu cepuri, kas aizklāj seju, atstājot redzamas tikai acis; viņu darbības veids ir iebaidīšana ar lielu krustu dedzināšanu vainīgā cilvēka mājas priekšā, draudēšana pa tālruni, īpaši nakts stundās, un dažāda veida vardarbība. Klana nodaļas sauc par klavcrnām.Vēl šī gadsimta vidū ASV dienvidos abas rases stingri nošķīra vienu no otras skolās, restorānos, satiksmes līdzekļos u.c. To sauc par segregāciju. Pēc piketiem un protestiem, kas prasīja ari cilvēku dzīvības, ASV federālā valdība pavēlēja integrēt skolas un sabiedriskās celtnes. Grāmatas darbības laikā sabiedrībā ir izcēlušies gan bagāti, gan spējīgi melnās rases pārstāvji. Jāpiezīmē, ka laika gaitā šai rasei ir izveidojies nosaukums — Āfrikas amerikānis. Vārds nigeris, ko nicīgi lieto baltie, ir apvainojošs. Savukārt ASV dienvidu bieži vien aprobežotajiem baltajiem, kas ienīst visu svešo: nēģerus, katoļus, žīdus, ārzemniekus u.c., ir izveidojusies iesauka redneck (sarkankakls), kas grāmatā ir atstāta netulkota — redneks.Grāmatā ir ari plaši apskatīta ASV tiesu sistēma ar zvērinātajiem, parasti divpadsmit cilvēkiem, kas — teorētiski — nāk no apsūdzētajam līdzīgām aprindām un ir preses ziņojumu neiespaidoti. Šai masu informācijas laikmetā tas ir gandrīz neiespējami, bet šī no Anglijas pārņemtā sistēma tomēr ir izrādījusies noturīga. Jāpiebilst, ka ASV likumi nav kodificēti, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas valstu. Visas tieslietas notiek uz iepriekšēju lēmumu jeb precedentu pamata.

J'interviens après le troisième meurtre, mais la série continue.Je lâche tout pour m'occuper de la petite histoire au président, seulement, on me bute ces deux souris en pleine partouze.Quand je pose la question de confiance à l'ignoble Miss Gleendon, un mec lui flanque le coup de griffe du siècle.Voilà le topo.Si tu as tout compris, inutile d'acheter ce book.Mais si des zones obscures subsistent, paye-le-toi-le.Tu vas pas mourir con toute ta vie.

Assis sur son pliant, une vieille écharpe autour du cou, l’aveugle grattait sa guitare et fredonnait lentement, comme par à-coups : « Oh baby, tu s’ras ma dernière affaire… » Un vieux joueur de blues rugueux, à la voix râpeuse et abîmée. Un homme glissa un billet de dix dans sa poche de poitrine. Plus tard, les doigts habiles n’eurent pas de mal à détecter le micro-point collé sur le papier neuf.Le laboratoire de traitement, dans un autre pays, n’eut aucune difficulté à agrandir le document. Nom de code « ATLANTA ».Maintenant qu’il était parvenu à faire bouger Berg, seul dans sa voiture, Château pensa à un autre homme pour qui ce serait aussi la dernière affaire. Tout en roulant vers La Défense, il se demanda : « Combien de fois un homme peut-il trahir avant de se renier lui-même ? »Terrorisme international, guerre des polices, manipulation géante… Les mœurs de tous ces messieurs ne sont pas belles. Pagan a écrit avec Last Affair un roman hors série, implacablement moderne, très noir et très beau. Pagan, flic authentique, est un véritable écrivain.

The death of Sylvia Kaye figured dramatically in Thursday afternoon's edition of the Oxford Mail. By Friday evening Inspector Morse had informed the nation that the police were looking for a dangerous man — facing charges of wilful murder, sexual assault and rape. But as the obvious leads fade into twilight and darkness, Morse becomes more and more convinced that passion holds the key. .

For Dave Robicheaux, there is no easy passage home. New Orleans, and the memories of his life in the Big Easy, will always haunt him. So to return there — as he does in “Last Car to Elysian Fields” — means visiting old ghosts, exposing old wounds, opening himself up to new, yet familiar, dangers. When Robicheaux, now a police officer based in the somewhat quieter Louisiana town of New Iberia, learns that an old friend, Father Jimmie Dolan, a Catholic priest always at the center of controversy, has been the victim of a particularly brutal assault, he knows he has to return to New Orleans to investigate, if only unofficially. What he doesn’t realize is that in doing so he is inviting into his life — and into the lives of those around him — an ancestral evil that could destroy them all.The investigation begins innocently enough. Assisted by good friend and P.I. Clete Purcel, Robicheaux confronts the man they believe to be responsible for Dolan’s beating, a drug dealer and porno star named Gunner Ardoin. The confrontation, however, turns into a standoff as Clete ends up in jail and Robicheaux receives an ominous warning to keep out of New Orleans’ affairs.Meanwhile, back in New Iberia, more trouble is brewing: Three local teenage girls are killed in a drunk-driving accident, the driver being the seventeen-year-old daughter of a prominent physician. Robicheaux traces the source of the liquor to one of New Iberia’s “daiquiri windows,” places that sell mixed drinks from drive-by windows. When the owner of the drive-through operation is brutally murdered, Robicheaux immediately suspects the grief-crazed father of the dead teen driver. But his assumption is challenged when the murder weapon turns up belonging to someone else.The trouble continues when Father Jimmie asks Robicheaux to help investigate the presence of a toxic landfill near St. James Parish in New Orleans, which in turn leads to a search for the truth behind the disappearance many years before of a legendary blues musician and composer. Tying together all these seemingly disparate threads of crime is a maniacal killer named Max Coll, a brutal, brilliant, and deeply haunted hit man sent to New Orleans to finish the job on Father Dolan. Once Coll shows up, it becomes clear that Dave Robicheaux will be forced to ignore the warning to stay out of New Orleans, and he soon finds himself drawn deeper into a viper’s nest of sordid secrets and escalating violence that sets him up for a confrontation that echoes down the lonely corridors of his own unresolved past.A masterful exploration of the troubled side of human nature and the darkest corners of the heart, and filled with the kinds of unforgettable characters that are the hallmarks of his novels, “Last Car to Elysian Fields” is James Lee Burke in top form in the kind of lush, atmospheric thriller that his fans have come to expect from the master of crime fiction.

The statements before Inspector Morse appeared to confirm the bald, simple truth. After leaving home to return to school, teenager Valerie Taylor had completely vanished, and the trail had gone cold. Until two years, three months and two days after Valerie’s disappearance, somebody decides to supply some surprising new evidence for the case. .

Roberts Galbraits Ļaunuma ražaRobinai tiek piegādāts noslēpumains sūtījums, un, atvērusi paciņu, viņa ar šausmām ierauga, ka tajā atrodas nocirsta sievietes kāja. Viņas šefs, privātdetektīvs Kormorans Straiks, jūtas mazāk pārsteigts, tomēr uztraucas ne pa jokam. Pagātnē viņš ir sastapies ar četriem cilvēkiem, kuri varētu būt pastrādājuši šādu noziegumu, jo katrs no tiem ir spējīgs uz necilvēcīgu cietsirdību un varmācību. Policija koncentrē uzmanību uz vienu aizdomās turamo, kurš, pēc Straika domām, nav īstais vainīgais. Viņš kopā ar Robinu sāk patstāvīgu izmeklēšanu un iedziļinās triju pārējo aizdomās turamo tumšajā un perversajā pasaulē. Slepkavības turpinās, un laika kļūst arvien mazāk..."Ļaunuma raža" ir trešais kriminālromāns par privātdetektīvu Kormoranu Straiku un viņa asistenti Robinu Ellakotu. Roberts Galbraits, kas, izrādās, ir Dž. K. Roulingas literārais pseidonīms, šobrīd ierindojami starp pasaulē atzītākajiem kriminālromānu rakstniekiem. Pēc šo romānu motīviiM veidots arī BBC televīzijas seriāls.Sērijā Izmeklē Kormorans Straiks iznākušās gramatas:♦ Dzeguzes sauciens, 2017, 2018 ♦ Zīdtārpiņš, 2018Šajā sērijā varoņi no galvenajiem līdz vissīkākajā epizodē minētajiem ir personības, katrs ar savu stāstu, raksturu, dīvainībām un vēlmēm. Londona un citas Anglijas daļas atainotas tik precīzi, ka dzīvi varam iztēloties katru no tām. Notikumi ir tik spilgti, ka nekas no iepriekš minētā tos neaizēno. Jā, tāds ir Roberta Galbraita rakstības stils! Un tiem, kuri atminas, ka R. Galbraits ir britu rakstnieces Dž. K. Roulingas literārais pseidonīms, rakstot detektīvžanrā, tas nav nekāds pārsteigums: lai nu kurš, bet Roulinga perfekti prot radīt veselu pasauli ar neskaitāmiem iemītniekiem, un reālistiskā vidē mītoši romāna varoņi tikai vēl spilgtāk ļauj izpausties viņas stāstnie-ces talantam.www.zvaigzne.lvNo angļu valodas tulkojusi Silvija Briceskanējis indarsss@inbox.lv821.111-31 Ge 284Robert Galbraith CAREER OF EVILCopyright © 2015 J. K. RowlingThe moral right of the author has been asserted.All rights reserved.First published in Great Britain in 2015 by SphereCover design & Photography: Nico Taylor © Little Brown Book Group Limited 2015 See pages 558-560 for full credits.Selected Blue Oyster Cult lyrics 1967-1994 by kind permission of Sony/ATV Music Publishing (UK) Ltd. www.blueoystercult.com'Don’t Fear the Reaper: The Best of Blue Oyster Cult’ from Sony Music Entertainment Inc available now via iTunes and all usual musical retail outlets.Visi tēli un notikumi, kas minēti šajā darbā, neskaitot tos, kuri publiski zināmi, ir autora iztēles radīti un jebkāda lidziba ar reālām personām, dzīvām vai mirušām, ir pilnīgi nejauša.Roberts Galbraits ĻAUNUMA RAŽAApgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA Tulkotājas redakcijāMākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka Vāka dizainu adaptēja Ilze Isaka Projektu vaditāja Una OrinskaApgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6,Rigā, LV-1010. Red. nr. T-551.Jelgavas tipogrāfijaŠis ir ar autortiesībām aizsargāts darbs. Darba reproducēšana vai jebkāda cita neatjauta izmantošana ir autortiesību pārkāpums. Par autortiesību pārkāpšanu ir paredzēta atbildība Krimināllikuma 148. pantā. Saskaņā ar Autortiesību likuma 69.' pantu persona ir arī mantiski atbildīga par visiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, kuru tā radījusi ar autortiesību pārkāpšanu.© Tulkojums latviešu valodā, Silvija Brice, 2018© Mākslinieciskais noformējums, izdevums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC, 2018 ISBN 978-9934-0-7678-7

Attention !Ceci est un événement !Le San-Antonio le plus copieux depuis « La Comédie humaine » de Balzac !Le vacarme que tu entends, en provenance de la rue, c'est la Metrogolvinge et la Paramoule qui se flanquent sur la gueule pour m'acquérir les droits cinégraphiques.Quand t'auras lu l'œuvre, tu ne dormiras plus avant la prochaine conférence de presse de Canuet.Tes cellules auront beau sucrer les fraises, jamais tu n'oublieras cette chose magistrale, voire foutrale. En achetant ce book, crois-moi, c'est pas une dépense que tu engages, mais un placement que tu fais.Si tu laisses ça en héritage à tes chiares, tu pourras clamser la tête haute : y aura eu une trace de ton passage en ce monde.