Вторая книга о веселой симпатичной эрдельке по имени Люся является продолжением повести «Люся с проспекта Просвещения, или История одного побега», вышедшей в Петербурге осенью 2006 года. Благополучно вернувшись домой после новогодних скитаний, Люся неожиданно оказывается участницей новых волнующих событий. Удивительные приключения и открытия, встречи и находки предстоят читателям вместе с главной героиней этой книги и ее четвероногими друзьями.

STABURAGA BĒRNI VALDISValda grāmata «Staburaga bērni» pirmo reizi publicēta pirms vai­rāk nekā simt gadiem. Kopš tā laika šis stāsts iznācis vairākas reizes, un to iemīļojuši gan ma­zie, gan arī lielie lasītāji.«Staburaga bērni» ir viens no izjustākajiem bērnu dienu attēlo­jumiem latviešu pirmspadomju literatūrā. Tas ir stāsts par diviem uzticamiem draugiem — VTgantes muižas dārznieka dēlu Janci un muižas strādnieces dēlu Mārču. Zēni pavada kopā tikai vienu gadu, un, ja pirmajā — iepazīša­nās dienā Marčs ar lielu neuzti­cību raugās uz savu jauno draugu, tad nākamajā pavasarī, Jurģos, šķiroties no Janča, Marčam ir bez­gala skumji un viņš pats saka — tāda drauga kā Jancis viņam vairs nebūs. Un tiešām — dz'vais, dro­šais, atjautīgais, bezgala godī­gais Jancis, kas nekad nepamet draugu nelaimē, kas neļauj darīt pāri vājākam, — tādu draugu un rotaļu biedru ikviens vēlētos iegūt. Lēnīgo, sākumā diezgan bailīgo un neapķērīgo Mārču draudzība ar Janci izveido dros­mīgāku, atjautīgāku. Marčs, kuram reibst galva, kāpjot lejā uz Liep- avotu, vēlāk metas Daugavā, lai dabūtu laivu un izglābtu Janci, kuru ledus gabals nes uz krācēm.Abu zēnu kopīgās gaitas, viņu dzīves visdažādākos notikumus rakstnieks notēlojis tik saistoši, ar vieglu humoru, ka tie neizdzēšami paliek lasītāju atmiņā.SAĪSINĀTSIZDEVNIECĪBA "LIESMA" RĪGĀ 1968MĀKSLINIEKS VASILIJS SELKOVS

Zenta ĒrgleStarp mums, meitenēm runājotPirmo reizi vienā grāmatā Zentas Ērgles triloģija — «Starp mums, meitenēm, runājot…», «Bez piecām minūtēm pieauguši» un «Nosargāt mīlestību». Izdevumā iekļautas ari padomju laikā nepublicētās nodaļas.Šī grāmata ir kā seriāls, kura notikumus varēsit dzīvi iztēloties. Grāmatā ir trīs «sezonas» jeb, kā to sauc literatūrā, stāsti. Katru no tām veido 10—15 sērijas jeb nodaļas. Lai ari jūs, mūsdienu lasītājus, tāpat kā jūsu vecākus, priecē grāmatas varoņu prieki un likstas, skolas gaitas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi!Manā bērnībā un pusaudžu gados labas grāmatas bija deficīts, jo val­dīja sevi slavinošs un smadzenes skalojošs režīms, kas apgalvoja, ka kapi­tālisms ir slikts, bet komunisms būs labs. Šajos apstākļos Zentas Ērgles grāmatas bija kā svaigs gaiss, kuru kāri tvērām. It sevišķi grāmata «Starp mums, meitenēm, runājot…» un tās turpinājumi.Pārlasot šīs grāmatas tagad, mēģināju saprast, ar ko rakstnieces grā­matas atšķīrās no pārējām. Manuprāt, Zentai Ērglei labi izdevās apiet to­reizējās iekārtas slavināšanu (kaut pilnībā to ignorēt nebija iespējams), bet savos ar lielu labestību un humora izjūtu uzrakstītajos stāstos attēlot to, kas bērnus interesēja, — piedzīvojumus, draudzību, nodevību, pirmo mīlestību. Un, protams, slavenās Edgara Ozoliņa ilustrācijas, kas lieliski papildināja aprakstītos notikumus.Nesen svinēju savu 40 (!) gadu jubileju, un kopā ar draugiem nolēmām iestudēt Zentas Ērgles lugu «Starp mums, meitenēm, runājot…». Tā bija lieliska iespēja atgriezties bērnībā un jaunībā, atcerēties mūsu darbus un nedarbus, jo Zenta Ērgle bija mana un manas paaudzes kulta rakstniece šī vārda vislabākajā nozīmē un viņas darbus varu saukt par savas bērnības mīļākajām grāmatām.Novēlu, lai jums labi lasās tāpat kā man kādreiz un grāmatas notikumi palīdz labāk saprast jūsu vecākus un laiku, kad viņi bija tādi paši kā jūs!Baiba Gavare-Sipeniece Apgāda «Zelta grauds» 2010Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Zenta ĒrgleSTARP MUMS, MEITENĒM RUNĀJOT StāstsStāsta darbība norisinās mūsdienu vidusskolā. Rakstniece pieskaras pusaudžu dzīves problēmām: zēnu un meiteņu attiecībām, nākamas profesijas izvēlei, pieaugušo un bērnu attiecībām.Rīga Liesma 1984Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisMākslinieks Edgars Ozoliņš

Starp mums, meitenēm, runājotZenta Ērgle StāstsRīga Liesma 1984Mākslinieks Edgars Ozoliņš

Jūlijs VanagsStāsti par Daugavu un Lielupi Stāsti par dabuPazīstamais latviešu padomju rakstnieks un dzejnieks ar makšķeri apstaigā­jis vai visus Latvijas ezerus un upes. Šajā grāmata viņš poētiski stāsta par musu republikas divām lielākajām upēm — Daugavu un Lielupi. Grāmata audzina jauniešos ekoloģisko kultūru, tajā ir bagāts izziņas materiāls par Latvijas dabu un vēsturi.2. izdevumsLiesma1986Māksliniece Malda MuižuleNoskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Stāsts aiz stāstaLatviešu padomju rakstnieki bērniem: Dagnija Zigmonte. Mazais Antero ; Mārtiņš Kalndruva. Lielā Marmandes bēdīgais gals ; Anna Brodele. Roberts izmanto tehniku ; Mirdza Bendrupe. Sveiks, Mik-Tik! ; Dagnija Zigmonte. Toreiz ziemā ; Herberts Dorbe. Notikums ar sniega piku ; Zigmunds Skujiņš. Sirds ķiverē ; Dagnija Zigmonte. Lidotājs ; Žanis Grīva. Zirņu Mārcis ; Žanis Grīva. Degošais Mežavīns ; Viktors Lagzdiņš. Vārds ; Zigmunds Skujiņš. Puķe ; Dagnija Zigmonte. Serenāde ; Ilze Indrāne. Kuģis ; Jānis Niedre. Pāraudzināja ; Mārtiņš Kalndruva. Poēma par dzīvu dvašuIzdevniecība «Liesma» Rīga 1977Sastādījusi Emīlija Marjutina Māksliniece Dzirkstīte PurviņaNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv© «Liesma», 1977, sastādījums, ilustrācijas

Hjū LoftingsStāsts par doktoru DūlitluStāsts par doktoru Dūlitlu, viņa dīvaino mājas dzīvi un brīnumainajiem piedzīvojumiem svešās zemēsHJŪ LOFTINGS (1886-1947)Jau angļu bērnu literatūras «zvaigžņu stunda» jeb «zelta laiks» bija palicis aiz muguras (vismaz ang|u literatūrpētnieki uzskata, ka šis laiks sācies ar Kerolu un beidzies ap 1910. gadu), kad lasītājus piesaistīja Hjū Loftinga talants. Tiesa, bija jau abas Kerola grāmatas, Berija «Pīters Pens», Radjarda Džozefa Kiplinga (1865—1936), Nobela prēmijas laureāta (1907), «Džungļu grāmata» (1894—1895, latviski pirmoreiz—1923, pēdējā laikā—1982) un «Blēņu stāsti maziem bērniem» (1902, latviski —1969), Keneta Greiema «Vējš vītolos» un Beatrises Potteres (1866—1943) «Trusīša Pītera piedzīvojumi» (1902). Vairums nupat minēto grāmatu veltītas saviem vai draugu bērniem, bieži paši bērni rakstnieku iedvesmojuši tās uzrakstīt. Arī Loftings stāstu par doktoru Dūlitlu velta saviem bērniem, to rakstīdams frontē. Nežēlīgajos kara apstākļos top lielas cilvēcības un žēlsirdības grāmata, kurā nevis dzīvnieki piemērojas vai iemācās runāt cilvēku valodā, bet gudrais, iejūtīgais doktors sarunājas ar putniem un dzīvniekiem viņu valoda. Tā ir augstākā sapratnes un mīlestības izpausme, cieņa pret Dzīvības dažādību un daudzveidību uz Zemes. Tad arī putni, zvēri izturas labvēlīgi, palīdzīgi. Visā grāmatā ir dabas un dzīvības vienotības doma, aicinājums saprasties, būt nesavtīgiem, pat ja par to nepasaka paldies. Loftings negrib saviem bērniem stāstīt par kara šausmām un asiņainām cīņām frontē, viņš stāsta savu sapni par dīvaino, labo un drosmīgo doktoru Dūlitlu. Rakstnieks sarga bērnus un varbūt pats sevi.Doktors ir lielas iekšējas kultūras un inteliģences cilvēks; palasiet, cik viņš uzmanīgi, pacietīgi un delikāti mācās putnu un dzīvnieku valodu (patiesībā viņš mācas augstāko cilvēcību, kopj sevī to), piemēram, kad papagailiene Polinēzija sauc viņam priekšā putnu valodas vārdus! Bet pats galvenais — dok tors no sirds jūt līdzi slimajiem dzīvniekiem, ar mieru dzīvot trukumā, lai tikai palīdzētu viņiem izārstēties. Un, kad pie doktora iedrāžas pērtiķis Cī-čī un pavēsta saņemto ziņu no savas māsīcas par saslimušajiem pērtiķiem Āfrikā, viņš labprāt dodas ce|ā uz turieni. Rakstnieks emocionāli, dzīvi, mazliet idealizēti (pasakas jau mēdz tā būt) stāsta par piedzīvojumiem uz jūras — līdzi viņš paņēmis papagaiļiem Polinēziju, pērtiķi Cī-čī, krokodilu, suni Džipu, pīli Pliku-Plaku, sivēnu Ruk Ruku un pūci Tū-Tū—, par nokļūšanu cietumā un Polinēzijas gudro prasmi apmānīt Džolidžinkijas karali, par Bcrlx:rijas Pūķa, pirāta Ben Ali parmācišanu, par ieslodzīta zēna krusttēva atrašanu un laimīgu atgriešanos mājās. Savstarpējā palīdzība, uzticība, drosme un cilvēcīgā izturē­šanās pret katru, kas nonācis nelaimē, dzīvnieku un cilvēku savstarpējā cieņa, izpratne — tas viss dara šo grama tu tuvu bērniem (arī pieaugušajiem). Hjū Loftings māk intriģējoši, var pat teikt, gluži ka detektīvromānos savērpt sižetu, likt aizraujoši dzīvot līdzi notikumiem. Rādot ideālu, vīrišķīgu un žēlsirdīgu galveno varoni — doktoru Dulitlu, rakstnieks sēj lasītajos ticību cilvēkam un viņa dvēselei, labajam katrā no mums.«Stāsts par doktoru Dūlitlu» Anglijā pirmoreiz iznāk grāmatā 1920. gadā. Latvijā ar Hjū Loftinga daiļradi lasitaji iepazīstas samērā plaši 30. gados. Lielu darbu rakstnieka popularizēšanā Latvijā veic izdevniecība «Kaija», kas laiž klajā sešu grāmatu sēriju par doktoru Dolitlu (toreiz rakstīja — Dolitls!) Valda Grēviņa rediģetā tulkojumā. Pirmā grāmata ir «Doktora Dolitla cilvēks», otrā —«Doktora Dolitla peldošā sala», trešā —«Doktora Dolitla cirks», ceturtā «Doktora Dolitla zvēru opera», piektā «Doktora Dolitla pasts», sestā «Doktora Dolitla zvēru dārzs». Katrā grāmatā ievietotas daudzas autora melnbaltās ilustrācijas, katra grāmata maksāja trīs latus. Pirms parādījās šīs grāmatas, 1930. gadā Andrejs Jesens izdeva pašiem mazākajiem lasītājiem domātu saīsināto variantu —«Brīnišķīgs stāsts par zvēru ārsta piedzīvojumiem Āfrikā». Pašiem mazakajiem domāta ari Loftinga grāmata «Taba māmiņa un viņas draugi», kuru A. Zaļais tulkojumā laidis klajā Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāds 1936. gadā. Padomju laika Vizmas Belševicas jaunā tulkojuma izdots «Stāsts par doktoru Dulitlu» (1972, ar autora ilustrācijām) un «Doktora Dulitla peldošā sala» (1973).īpatnējs ir Loftinga grāmatas «Stāsts par doktoru Dulitlu» liktenis Padomju Savienībā. 1925. gada Kornejs Cukovskis to brīvi pārstāsta un izdod ar nosaukumu «Doktors Aikāsāp». Tā kļūst tuva ikvienam bērnam un viņu vecākiem, taču visu atmiņā iespiežas galvenokārt ka Cukovska grāmata. Arī Latvijā patlaban šad tad mazāk pazīst doktoru Dulitlu, biežāk un labāk — dok toru Aikāsāp. Tagad — pec publikācijas «Sprīdīša bibliotēkā», cerams, ka šī angļu rakstnieka Hjū Loftinga aizkustinošā, vienkāršā, dziļi humānistiskā grāmata par doktoru Dūlitlu un viņa uzticamajiem dzīvniekiem (pasaku ar izjutu un iedvesmu tulkojusi Vizma Belševica) iegūs pelnīto vērību.Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS GRĪNSSTĀSTS PAR KĀDU VANAGUPATIESS NOTIKUMSRĪGA «LIESMA» 1982А. ГринИСТОРИЯ ОДНОГО ЯСТРЕБАРассказ-быль Издательство «Детская литература» Москва 1965No krievu valodas tulkojusi ILGA KALNCIEMA Mākslinieks JĀNIS JANSONS70802—91G- 182.82.4803010102M801 (11)—82© Tulkojums latviešu valodā, ilustrācijai, «Liesma», 1982

You can’t just ask for the chance to fly…When his dad announced they were moving to Iowa, Brian looked forward to making some new friends. But on his first day there he makes an enemy instead — Frankie Heller, the meanest kid in town. Brian needs to hang out with someone cool to get back on track….Alex has always been the coolest guy around, and good with money, just like his dad. But now the family is struggling, and he needs to make some cash to keep up appearances. Then an opportunity falls in his lap….Max is a scientific genius, but his parents are always busy with their own work. Building an actual plane should get their attention — if only he wasn’t scared of heights…The answer to all three boys’ problems starts with Max’s secret flyer. But Frankie and the laws of popularity and physics stand in their way. Can they work together in time to get their plan AND their plane off the ground?

Luis Sepulveda ha pubblicato Storia di una gabbianella e del gatto che le insegnò a volare nel 1996. Il romanzo, dato il suo valore educativo, è stato poi proposto agli alunni di scuola elementare e media inferiore riscuotendo un grande successo.“Promettimi che non mangerai l’uovo” stridette aprendo gli occhi.“Prometto che non mi mangerò l’uovo” ripetè Zorba.“Promettimi che ne avrai cura finchè non sarà nato il piccolo” stridette sollevando il capo.“Prometto che avrò cura dell’uovo finchè non sarà nato il piccolo”.“E promettimi che gli insegnerai a volare” stridette guardando fisso negli occhi il gatto.Allora Zorba si rese conto che quella sfortunata gabbiana non solo delirava, ma era completamente pazza.“Prometto che gli insegnerò a volare. E ora riposa, io vado in cerca di aiuto” miagolò Zorba balzando direttamente sul tetto.Queste sono le promesse che la gabbiana Kengah riesce a strappare in fin di vita ad un grosso gatto nero di nome Zorba. Kengah si era poco prima tuffata nell’oceano per acchiappare qualche aringa insieme ai suoi compagni, ma quando aveva tirato fuori la testa si era ritrovata sola in quell’immensità. Il resto dello stormo era volato via e il mare era una distesa di petrolio che presto l’avrebbe asfissiata penetrando tra le piume e tappandole tutti i pori. Con enorme fatica spicca il volo, raggiunge la terra ferma, ma precipita su un balcone di Amburgo. Ed è proprio qui che incontra il gatto Zorba cui affida l’uovo che sta per deporre. Ma come potrà Zorba tenere fede alle tre promesse fatte, in particolare a quella di insegnare a volare? Avrà certamente bisogno dell’aiuto dei suoi amici Diderot, Colonnello e Segretario, ma anche quello di qualcun altro…Lo scrittore cileno, attraverso questo racconto-fiaba tocca temi a lui molto cari: parte dall’amore per la natura minacciata dagli atteggiamenti distruttori e menefreghisti dell’uomo e prosegue con la solidarietà e la generosità di esseri disinteressati e altruisti. Ma forse la cosa che maggiormente colpisce è il messaggio di speranza che trapela attraverso il riconoscere all’uomo non solo il ruolo di inquinatore e responsabile di disastri , ma anche quello di aiuto e contributo indispensabile all’equilibrio della natura in pericolo.Un racconto dolce e forte allo stesso tempo, adatto certamente a bambini e ragazzi, ma in grado di catturare l’attenzione anche di adulti sensibili alle tematiche della natura e a quelle della solidarietà. Una solidarietà priva di confini e barriere. O forse sarebbe più corretto parlare di barriere che possono essere valicate con un pizzico di impegno e buona volontà.A volte imparare a volare è un insegnamento che viene da chi meno ti aspetti. E non dimentichiamo:“Vola solo chi osa farlo”.

Luis Sepulveda ha pubblicato Storia di una gabbianella e del gatto che le insegnò a volare nel 1996. Il romanzo, dato il suo valore educativo, è stato poi proposto agli alunni di scuola elementare e media inferiore riscuotendo un grande successo.“Promettimi che non mangerai l’uovo”stridette aprendo gli occhi.“Prometto che non mi mangerò l’uovo”ripetè Zorba.“Promettimi che ne avrai cura finchènon sarà nato il piccolo” stridettesollevando il capo.“Prometto che avrò cura dell’uovofinchè non sarà nato il piccolo”.“E promettimi che gli insegneraia volare” stridette guardando fissonegli occhi il gatto.Allora Zorba si rese conto chequella sfortunata gabbiana non solodelirava, ma era completamente pazza.“Prometto che gli insegneròa volare. E ora riposa,io vado in cerca di aiuto” miagolòZorba balzando direttamente sul tetto.Queste sono le promesse che la gabbiana Kengah riesce a strappare in fin di vita ad un grosso gatto nero di nome Zorba. Kengah si era poco prima tuffata nell’oceano per acchiappare qualche aringa insieme ai suoi compagni, ma quando aveva tirato fuori la testa si era ritrovata sola in quell’immensità. Il resto dello stormo era volato via e il mare era una distesa di petrolio che presto l’avrebbe asfissiata penetrando tra le piume e tappandole tutti i pori. Con enorme fatica spicca il volo, raggiunge la terra ferma, ma precipita su un balcone di Amburgo. Ed è proprio qui che incontra il gatto Zorba cui affida l’uovo che sta per deporre. Ma come potrà Zorba tenere fede alle tre promesse fatte, in particolare a quella di insegnare a volare? Avrà certamente bisogno dell’aiuto dei suoi amici Diderot, Colonnello e Segretario, ma anche quello di qualcun altro…Lo scrittore cileno, attraverso questo racconto-fiaba tocca temi a lui molto cari: parte dall’amore per la natura minacciata dagli atteggiamenti distruttori e menefreghisti dell’uomo e prosegue con la solidarietà e la generosità di esseri disinteressati e altruisti. Ma forse la cosa che maggiormente colpisce è il messaggio di speranza che trapela attraverso il riconoscere all’uomo non solo il ruolo di inquinatore e responsabile di disastri , ma anche quello di aiuto e contributo indispensabile all’equilibrio della natura in pericolo.Un racconto dolce e forte allo stesso tempo, adatto certamente a bambini e ragazzi, ma in grado di catturare l’attenzione anche di adulti sensibili alle tematiche della natura e a quelle della solidarietà. Una solidarietà priva di confini e barriere. O forse sarebbe più corretto parlare di barriere che possono essere valicate con un pizzico di impegno e buona volontà.A volte imparare a volare è un insegnamento che viene da chi meno ti aspetti. E non dimentichiamo:“Vola solo chi osa farlo”.

Если ты талантлива и амбициозна, следуй за своей мечтой, борись за нее. Ведь звездами не рождаются — в детстве будущие звезды, как и героиня этой книги Хлоя, учатся в школе, участвуют в новогодних спектаклях, спорят с родителями и не дружат с математикой. А потом судьба неожиданно дарит им шанс…

Хлоя Томпкинс делает первые шаги на пути к славе! Ей удалось убедить родителей в том, что пение — ее истинное призвание, пройти по конкурсу и получить стипендию в академии для юных талантов Рокли Парк. Но неожиданно ее карьера поп-звезды оказывается под угрозой…

Przygody szesnastoletniej Ewy zaczynają się od ucieczki przez okno od opiekunki u której umieścił ją ojciec, wyjeżdzając za granicę. Do jego powrotu Ewa zdąży wiele narozrabiać ale również pomóc nowym znajomym wyjść z tarapatów.