Aleksandrs PuškinsMocarts un SaljeriDziļdomīga psiholoģiska etīde par ģēnija dabu un skaudību, kas izvēršas nepārvaramā, noziedzīgā kaislē.Atdzejojusi Mirdza ĶempeNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINSMOCARTS UN SALJERIAtdzejojusi Mirdza ĶempeNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Moralność pani Dulskiej to tragikomedia pokazująca zakłamanie i podwójną moralność zamożnej rodziny mieszczańskiej. Główna bohaterka, Aniela Dulska, kierując się przekonaniem, że brudy należy prać we własnym domu, a najważniejszą rzeczą jest uniknięcie skandalu, doprowadza do romansu swojego syna ze służącą, którą gdy ta spodziewa się dziecka, odprawia z domu. Hipokryzja, chorobliwe skąpstwo, chciwość, ograniczenie…wszystko to po sukcesie Moralności stało się synonimem dulszczyzny.

Žans Pols Sartrs MušasDrāma trijos celienos No franču valodas tulkojis Vilnis ZariņšLuga “Mušas” sacerēta Otrā pasaules kara gados un pirmo reizi izrādīta Parīzē 1943. gada jūnijā vācu okupācijas apstākļos. Kaut gan lugas tekstā nebija nekā aktuāli politiska, tās dažādi tulkojamā zemteksta dēļ kolaboracionisti panāca izrāžu pārtraukšanu. Tās atjaunojās tikai rudenī.Rīgā 2009.gadāVilnis Zariņš (1930)_. Filozofijas doktors, daudzus gadus mācījis filozofijas vēsturi Latvijas Universitātē. Tulkojis latviski R.Dekarta, Voltēra, D.Didro, F.Larošfuko un citu autoru sacerējumus.Vāku zīmējusi Lāsma Kalniņa.Izdošanas datums: 2010.gada 16.marts. Versija: 1.4.Datorsalikums ar atvērtā koda tehnoloģijām: Open Office, XML, XSLT, Apache Xalan, Formatted Objects (XSL-FO), Apache FOP, iText.© Copyleft. Translation by Vilnis Zariņš, 2009. Use and distribute this translation for non-commercial purposes only. If you alter, transform, or build upon this work, please retain this copyleft notice.

Перед Вами – пьеса «Mutter» (2001) известного современного тольяттинского драматурга Вячеслава Дурненкова.Действующие лица пьесы – всеми забытые пенсионеры из дома для престарелых – с самого начала не совсем обычны: к примеру, слушают и танцуют тяжелый рок формата MTV («Rammstein» – песня этой группы и дала название самой пьесе, – а также Мэрилина Мэнсона и «Limp Bizkit»). Подобный прием – той же природы, что и смешение времен у Дурненкова; указание на этот «репертуар» – намек на то, что и сегодняшние молодые люди могут оказаться в подобном положении...

ALEKSANDRS PUŠKINSNĀRAAtdzejojis Aleksandrs ČaksNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija Neaizsniegts mērķisīstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sējPar «Zaudētu tiesību» sacerēšanu Aspazija dzīves hronikā raksta: «30. gadā. No vasaras sākot, Jelgavā. Neaizsniegts mērķis. Rudeni braucu uz Cīrihi un atbraucu atpaka|.» (RLMVM, 90557.)Darbs acīmredzot pabeigts jau 1895. gada sākumā, jo 27. maijā dzejniece saņem vēstuli no tautsaimnieka un literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora.«Vai nu es esmu slikts diplomāts, vai Remiķis ir briesmīgs stūrgalvis (kā daudzi stāsta), bet ar visām pūlēm nespēju panākt, lai Jūsu lugu atļautu tādu, kā tā ir; ar pirmiem trim cēlieniem tas mierā, bet ceturto katrā ziņā grib, lai pārstrādātu. [..] Remiķa recepte šāda: viņš gribētu, lai beigas pārtaisa pēc godīga mietu pilsoņa ieskatiem, t. i., Velta nedrīkst doties taisni pie Jausmiņa, bet tai jādodas uz kādu pazīstamu famīliju, kur tā varētu cerēt palikt, līdz kamēr tā dabon vai nu guvernantes vietu, vai kā citādi spēj sevi uzturēt. Saprotams, ka šajā famīlijā tā var ar Jausmiņu satikties un tur arī nākt pēc viņas vīrs pakaļ meklēt, kur tad iznāk tā saduršanās scēna, — tikai Jausmiņš nedrīkst uz vīru Riteri šaut (kā nu godīgs mietu pilsonis lai saprot, ka laulāta vīra, kaut ari nelieša, tiesības tā nicina), drusku paplūkties tie var, un Velta var tapt tāpat ar poli-cejas varu aizvesta prom. Tad pašās beigās Remiķim izliekas briesmīgi, ka sieviete varot tik briesmīgi sievišķību aizmirst un savu vīru sadedzināt — ārprātīga jau viņa varot palikt no bēdām, bet vīram piedzērušam esot caur paša neuzmanību, resp., palaidnību, jāiet bojā, t. i., tas piedzēries varot apgāzt sveci vai caur papirosu aizdedzināt māju — tad jau Velta kā ārprātīga vēlāk tā kā tā varot palīksmot, ka nu nelietis virs beigts, un vai nu ielēkt dīķī vai ne, bet tā būtu svētā morāle labāk glābta, ka nelietis Riters iet caur likteni bojā, kas to par viņa nelietību soda. Tad studentu žūpu scēne un studentu dzīres dziesma varot palikt, tikai labāk, kad Velta nenāk Jausmiņa kortelī.» (RLMVM, 72904.)K. Balodis norāda, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, Jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts «Velta» tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, jo vēstulē raksturotā noslēguma pašreiz pazīstamajā variantā vairs nav. No nepārstrādātā varianta izdevies atrast tikai ceturtā cēliena fragmentu — studentu uzdzīves skatu Jausmiņa dzīvoklī.Lugu vispirms publicē «Dienas Lapa» 1895. gada jūlija un augusta numuros. Rudenī tā iznāk grāmalā. Tā acīmredzot ir «Dienas Lapas» izdevums, jo teksts drukāts P. Bisenieka drukātava. Vēlākajās publikācijās dzejniece ir pārstrādājusi abus pēdējos skatus, stipri īsinot Veltas monologus. Pirmajā lugas noslēgumā Velta sajūk prātā.«Velta (viena. Uzlec un streipuļo apkārt). Ak dievsl vai es vēl dzīvoju? Vai viņš nesodīts var mūs visus nogalināt? (Ierauga Ri-teru caur logu.) Tur viņš ir — mans mūžs, mana nākamība — un pestīšanas nav?! Vai kāda varena roka neizstiepjas un viņu uz vietas nešatriec?... На, svece tur — — ko redzu? (Ierauga caur logu, ka Ritera drēbes sāk aizdegties.) Liesmas vijas ap viņa ķermeni... tās izplatās pa visu apkārtni... kā čūskas locīdamās, tās kāpj gar mājas sienu uz augšu ... Dobjš kritiens — stenēšana ... viņš cīnās ar nāvi... Vai lai skrēju viņu glābt? Es nevaru, nevaru ne no vietas... (Ārprātā.) Ak! Tā ir brīvība! Vai dzirdat, tur viņa nāk... Visi gavilē un sit plaukstas... Tai ir šarkaria kleita mugurā... Vai redzat, kā viņa dejo? (Uguns atspīdums izplatās pa skatuvi.) Tā ir Erodija, kas dejo pēc Jāņa galvas... Es ari gribu līdzi dejot, es arī — lalalala! (Sāk dejot.)1 Nu ziedonis klātuUn puķites plaukst,Bet man ir tik aukst’...(Drebinājās.) Jā, tik auksti — es gribu sasildities. Kāpēc tie nelaiž mani līdzi dejot? Bet man nav sarkanas kleitas — nav, man ir melna, melna; bet es gribu rotāties, es gribu brīvībai skriet pretim ..,Un spārni tik viegli,Tik balti man šķiet —Caur zilajiem gaisiemEs iespēju skriet--»Rīgas Latviešu teātris lugu vairs izrādei nepieņem. Pirmiestudē-jums notiek Liepājas Latviešu labdarības biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā. Režisors un Veltas tēva Dambīša lomas tēlotājs ir K. Brīvnieks. 10. septembri seko uzvedums «Uļejā». Nākamajos gados «Neaizsniegtu mērķi» uzved daudzas pašdarbības skatuves. Tāpat kā «Zaudētu tiesību» iestudējumiem, ari šīm izrādēm seko asas diskusijas. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā 1940. gadā.Mazāk pazīstami vārdi tekstā: ceturtais bauslis — viens no reliģiskajiem priekšstatiem, kas pavēl godāt tēvu un māti; kočiņš — degvīna mērs, ceturtdaļlitrs; magaričas — paraža pēc izdarīta nolīguma iedzert kādus alkoholiskus dzērienus; mensūra — studentu divkauja; mīkūnas — deramas dienas, darbavietas maiņas dienai, stukalka — kāršu azarta spēle; šabas — ebreju svinamdiena, kas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram; šeļķins — alkoholisks dzēriens; šlēperis — veclaiku modes deja; špākstis, špāsis — joki (no vācu vai.).Liesma 1986Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Mersede SalnājaNezāļu karalienePASAKA 3 CĒLIENOS 6 AINĀSLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisМерседе Салная КОРОЛЕВА СОРНЯКОВЛатвийское государственное издательствоХудожник О. Муйжняек На латышском «зыке

Пьеса о любви немолодых и уже состоявшихся людях. В молодости они любили, но жизнь разлучила их. Через тридцать лет они встречаются, и оказывается, юношеские увлечения не прошли бесследно, вновь вспыхнули чувства. Он священник — вдовец, она тоже одинока, однако православная церковь не разрешает священнослужителям второй брак.

Quentin Tarantino's long-awaited first work of fiction - at once hilarious, delicious, and brutal - is the always surprising, sometimes shocking new novel based on his Academy Award-winning film. RICK DALTON - Once he had his own TV series, but now Rick's a washed-up villain-of-the week drowning his sorrows in whiskey sours. Will a phone call from Rome save his fate or seal it? CLIFF BOOTH - Rick's stunt double, and the most infamous man on any movie set because he's the only one there who might have gotten away with murder . . . SHARON TATE - She left Texas to chase a movie-star dream, and found it. Sharon's salad days are now spent on Cielo Drive, high in the Hollywood Hills. CHARLES MANSON - The ex-con's got a bunch of zonked-out hippies thinking he's their spiritual leader, but he'd trade it all to be a rock 'n' roll star. HOLLYWOOD 1969 - YOU SHOULDA BEEN THERE

VILJAMS ŠEKSPĪRSKOPOTI RAKSTI IVOTELLOLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1964Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smiļģis, J. Sudrabkalns Kārļa Egles sakārtojums Mākslinieki A. Stankevičs un V. OzoliņšOTHELLO, THE MOOR OF VENICETulkojuši Kārlis Egle un Pauls Kalva Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Henriks Ibsens Pers GintsDramatiska poēma piecos cēlienosUn lūk, kā Branda pretstatu lugā «Pers Gints» Ibsens ir notē­lojis sadrumstaloto kompromisa cilvēku Peru Gintu, kas arvien cen­šas piemēroties tai videi, kurā dzīvo.Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola.Pera Ginta dzīvei devizi dod Lielais Līkais: «Ej apkārt!» Ja Brands idejas dēļ nesvārstīdamies upurēja savu un arī savu tuvi­nieku laimi, dzīvi un pat dzīvību, tad Pers Gints rīkojas gluži pre­tēji: viņš vienmēr un visur darbojas tikai egoistiska pašlabuma dēļ. Viņa dzīvei^ nav cildenu mērķu. Līdz ar to Pers Gints nemaz nav personība. Šo tēlu veidodams, Ibsens izmantoja tautas pasakas un teikas, piesātinot tās ar politisko pamfletu drosmīgo satiru. Sevišķi raksturīgs šajā ziņā ceturtais cēliens, kur Ibsens ļoti dzēlīgi šausta nacionalo šovinismu, iluzoro panskandinavismu, imperiālistisko zemju ekspansijas un ekspluatācijās tieksmes, prūšu uzbrukumu dā­ņiem utt.Tālajā Marokā Pers Gints dzīro kosmopolitisku veikalnieku un blēžu sabiedrībā. Arī pats viņš tagad kļuvis bagāts kungs, īsts kosmopolits, kas sen aizmirsis savu nabadzīgo dzimteni. Kad Peram vaicā: «Jūs esat norvēģis?» — viņš atbild:«Jā gan!Bet vispasaules pilsons garā, Jo mana bagātība, vara — Tos deva Amerika man. Mans grāmatplaukls ir pilns ar to, Ko Vācija dod jaunāko. No Francijas man ir si veste Un drusku gara, uzvešanās. No angļiem darba spējas manas Un jēgums, veikalu kā vest. No jūdiem guvu pacietību, Un drusciņ saldu aizgrābtību Man piesūtīja Itālijā. Un reiz, kad nāve tuvu bija, Es savu dzīvi izglābu Ar krietnu zviedru tēraudu.»Lielīdamies izstāstījis pārējiem avantūristiem, kā viņš sarausis bagātību, Pers Gints pavisam vaļsirdīgi un ciniski atklāj arī savus nākotnes nodomus: viņš tūlīt brauks uz Eiropu, lai aizdotu naudu turkiem, kas cenšas asiņaini apspiest grieķu atbrīvošanās kustību. Angļu, franču un vācu imperiālistus viņš aicina sev talkā «turkus satrakot!».«. . . Veiciniet tik karu,Lai turkiem daudz es aizdot varu!» —ta Pers Gints kūda pārējos plēsoņas, alkdams jo vairāk nopelnīt šajā asiņainajā grieķu tautas slaktiņā.Visu mūžu tikai savām pašlabuma tieksmēm kalpojis, nekad ne­vienu diženu darbu nepaveicis, beidzot viņš sastop Pogu Lējēju, kas saka, ka Pers ir bijusi nederīga poga un tādēļ tagad jāpārkausē. lomēr Ibsens šo niecīgo, vieglprātīgo, egoistisko Peru beigu beigās izglābj, jo viņš jaunībā spējis daiļāk skaidrās un maigās Solveigas sirdi iedegt mīlestības dzirksti. Solveiga visu mūžu viņam ticējusi un pacietīgi gaidījusi to atgriežamies.Vecs un bagātību zaudējis, Pers Gints pārnāk dzimtenē un pats apzinās savas dzīves grēcīgumu un tukšumu un izmisis to rūgti nožēlo:«Tu skaistā zeme, jel piedod man tu,Ka tavu zāli es mīdīju!»Viņš tagad pirmoreiz mūžā iet taisnu ceļu — iet pie Solveigas, lai tā viņu nosodītu kā vislielāko noziedznieku. Bet vecā, aklā Sol­veiga viņam sirsnīgi saka:«Caur tevi mans mūžs bij daiļi dziedājums.Esi svētīts, tu turēji solījumu!»Solveiga arī apliecina, ka Pera Ginta «es pats» arvien bijis viņas «. . . ticības, cerības, mīlas svētziņā». Viņas sirdī Pers dzīvo­jis tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Austošās saules stari lugas finālā simbolizē to garīgo mirdzumu, kas beigās apskaidro Peru Gintu.Tulkojis Jānis AkuratersNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisRedaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.

Phèdre [Jean Racine], tragédie en cinq actes et en vers de Jean Racine, créée en 1677.Inspirée d’Euripide et, dans une moindre mesure, de Sénèque, Phèdre de Racine est une œuvre dramatique hors du commun, à laquelle le poète a donné quelques-uns de ses plus beaux vers. Centrée autour de la figure de l’héroïne, cette tragédie raconte la trouble passion de Phèdre pour son beau-fils, Hippolyte. Celui-ci, au début de la pièce, annonce à son confident Théramène qu’il part à la recherche de son père, Thésée, dont on annonce la mort. La scène de déclaration voilée de Phèdre à Hippolyte, à l’acte II, suscite l’indignation du jeune homme, qui est épris d’Aricie. Devant ce refus, Phèdre cherche à se venger. Au retour du roi Thésée, sur les conseils insidieux de sa suivante Œnone, elle rejette la responsabilité de sa faute sur Hippolyte. Son père, furieux, réclame et obtient le châtiment de ce dernier; mais il découvre, un peu tard, par Aricie, qu’Hippolyte était épris d’elle seule. La pièce se clôt sur le récit de Théramène qui relate la mort sanglante d’Hippolyte, suivie de celle de Phèdre qui s’empoisonne en révélant, torturée de remords, la vérité.Bien des vers de Phèdre sont restés célèbres, notamment ceux qui dépeignent l’héroïne maudite, «la fille de Minos et de Pasiphaé» (I, 1). Entièrement sous l’emprise de la fatalité (rouage essentiel de la tragédie antique mais aussi point de doctrine de la théorie janséniste de la prédestination, à laquelle adhérait Racine), la passion dévastatrice qu’incarne le personnage de Phèdre est sublimée par la noblesse parfaite de l’alexandrin racinien – «J’ai voulu, devant vous exposant mes remords / Par un chemin plus lent descendre chez les morts.» (V, 7). Si la pièce n’a pas eu à souffrir de la concurrence de la Phèdre de Jacques Pradon (1644-1698), composée la même année pour nuire au poète, elle a rencontré l’hostilité de la Cour, qui la jugeait scandaleuse.

Though the first four plays in this book were written for earth and the rest for air; the rest have all been done in their appropriate element.

Probably the future of plays for the air lies with television. At present every character has to be slightly exaggerated, so that the audience shall have no doubt as to who is speaking; even each voice has to be rather unusual, so that it cannot be mistaken for any other voice in the cast. When the audience can see each actor, none of these things will be necessary. Radio plays may even compete with the theatres then; or rather the arm-chair and the fire from which such plays may be watched will compete with the best seat of any theatre in the world.

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sējLiesma 1986PrologsRīgas Latviešu biedrības 25 gadu Jubilejas dienai,sarakstīts 25. novembri 1893,«PROLOGS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS 25 GADU JUBILEJASDIENAI...»«Prologs» ir pirmais uzvestais Aspazijas dramatiskais sacerējums. Dzejniece to saraksta sakarā ar Rīgas Latviešu biedrības un tās teātra divdesmit piecu gadu jubileju, ko atzīmē 1893. gada novembrī. Tūlīt pēc izrādes darbs iznāk atsevišķā brošūrā F. Gēliņa izdevumā Rīgā.Seit «Prologs» iespiests pēc publikācijas Aspazijas Kopotu rakstu6. sējumā 1921. gadā.Mazāk pazīstami vārdi tekstā: Pramšans — pseidomitoloģiska dievība nacionālās atmodas laikmeta dzejnieku darbos; Talija — dramatiskās mākslas mūza sengrieķu mitoloģijā.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Ein Monodrama.