SKAM – сенсационный норвежский веб-сериал о жизни подростков, который получил признание многомиллионной аудитории во всем мире, завоевал четыре награды престижной телевизионной премии Gullruten и был адаптирован в семи странах.

Четвертый сезон посвящен Сане – современной мусульманской девушке, живущей в Норвегии. Сана – независимая и упорная, но, как и любой подросток, сомневается в себе. Она влюбляется в друга своего брата – Юсефа, но сталкивается с собственным бессилием, когда узнает, что Юсеф не исповедует ислам.

Aleksandrs PuškinsSkopais bruņinieksIevērojami dziļa vienkāršas cilvēka skopulības analīze pret spilgti dzīvu viduslaiku fonu.Atdzejojis Andrejs KurcijsNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINSSKOPAIS BRUŅINIEKSAtdzejojis Andrejs KurcijsNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ANDREJS UPĪTSSPARTAKSLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA  1958Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

VILJAMS ŠEKSPĪRS KOPOTI RAKSTI IISPĪTNIECES SAVALDĪŠANATulkojuši Kārlis Egle un Rūdolfs Egle.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelisizdevniecība «Liesma» 1965

Henriks Ibsens Spokiģimenes drama trīs cēlienosTā kā kritiķi, bet sevišķi garīdznieki visai nikni protestēja pret to, ka Nora pamet vīru un bērnus, sociālā komēdijā «Jaunatnes savienība» tad par atbildi Ibsens uzrakstīja drāmu «Spoki» (1881.), kur parāda sievieti, kas pakļaujas  liekulīgajai morālei. Parasti kri­tika šo drāmu uzskata par naturalistisku sacerējumu, jo te autors rāda jauno mākslinieku Osvaldu Alvingu, kas slimo ar progresīvo paralizi — iedzimtu slimību, ko viņš mantojis no izvirtušā tēva. Tomēr lugas idejiskais spēks nav koncentrēts Osvalda drūmajā lik­tenī, bet viņa slimības priekšvēsturē — ģimenes drāmā, ko pārdzīvo­jusi viņa māte, Alvinga kundze, kas arī ir viltus mo­rāles un aizspriedumu upuris.Rūgtā vainas apziņā Alvinga kundze atzīstas, ka viņa esot kaut­rīga, bailīga un gļēva, jo viņā slēpjoties spoki. Kas ir šie spoki, pret kuriem tomēr beidzot saceļas Alvinga kundze un pret kuriem karo Ibsens ar savu lugu?«Mūsos spokojas ne tikai tas, ko mēs esam mantojuši no tēva un mātes, bet arī visādi veci, miruši uzskati un visādi veci, miruši ticējumi, kas gan vairs nedzīvo, bet mūsos tomēr vēl mīt.-Liekas, ka tādi spoki dzīvo visā mūsu zemē un to ir tik daudz kā smilšu jūrmalā. Un tad mums visiem tik šausmīgi bail no gaismas,» saka Alvinga kundze. Saule un austoša diena lugas beigās it kā simbolizē nākotnes dzīvi, kurā nebūs patvēruma moraIes spokiem. Tadel ari Osvalds pašas lugas beigas sauc: «Māt, dod man sauli!»Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu libe­rālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brī­vāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jū­tas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriez­ties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reli­ģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu.Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums.no norvēģu valodas tulkojusi Ieva CelmiņaNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisRedaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.

Stella ist ein Trauerspiel in fünf Akten von Johann Wolfgang von Goethe. In den Jahren 1803 bis 1805 aus der Erstfassung von 1775 hervorgegangen, kam das Stück am 15. Januar 1806 in Weimar zur Uraufführung. Der Druck lag 1816 vor.

Писатель и сценарист Александр Астремский предлагает системный подход к разработке сюжета. Автор рекомендует отказаться от «ожидания вдохновения», а вместо этого использовать пошаговую технологию «Story-Flash» и запустить «двигатель вашего воображения», чтобы придумывать и выстраивать увлекательные истории легко, профессионально и без «мук творчества».

Tango to dramat o współczesnym społeczeństwie, w którym panuje konformizm, anarchia, brak postaw. Farsową sytuację kompletnego pomieszania i rozprzężenia opanowuje i wykorzystuje władza, czyli silny i brutalny cham.Tango to już klasyka, najbardziej znany i najważniejszy utwór Sławomira Mrożka o społecznych zagrożeniach.

Henriks Ibsens Tautas naidnieksSkatu luga piecos cēlienos1882. gadā kādā vēstulē sakarā ar sašutuma vētru, ko sabiedrībā radīja «Spoki», Ibsens raksta: «Es paredzēju, ka savilkšu sev virs galvas mākoņus; bet tādēļ taču nedrīkst novirzīties no ceļa. Tā būtu bijusi gļēvulība.» Sašutums, ar kādu norvēģu sabiedrības vairākums uzņēma «Leļļu namu» un tam sekojošos «Spokus», Ibsenu nostādīja vientuļa cīnītāja pozicijās. Atrodoties šādā naidīgā opozīcijā pret sīkburžuazisko sabiedrību, Ibsens raksta savu drosmīgo cīņas lugu «Tautas naidnieks» («Doktors Stokmanis»), kas iznāca 1882. gadā — gadu pēc «Spokiem». Ibsena jaunā luga bija tiešs izaicinā­jums liekulīgajai un egoistiskajai sīkburžuazijai.Dramas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muk­lāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pil­sētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim pie­sola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīk­pilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.»Asas satiras piesātināta ir Stokmaņa saruna ar sievu; ārsts prie­cājās, ka viņa aizmugurē ir — kompaktais vairākums: «Ak dievs, kas tas par jaukumu — būt tik brālīgi apvienotam ar saviem tau­tiešiem!» Gribēdams atklāt patiesību visai sabiedrībai, Stokmanis ir uzrakstījis rakstu, lai to ievietotu «Tautas Vēstnesī». Kāds laik­raksta līdzstrādnieks atzīst: «Kad es to … lasīju, man likās, ka es tālumā jau saklausītu revoluciju.»Drīz tomēr izrādās, ka Stokmaņa brālis — pilsētas pārzinis, kā ari kūrvietas akcionari, protestē pret iestādes kapitālremontu, kas ne vien prasītu lielus līdzekļus, bet arī dziedniecības avotu slēg­šanu uz ilgāku laiku. Tagad arī Stokmanis skaidri redz, ka «jātīra, jādezinficē visa sabiedrība .. .». Viņš arvien dedzīgāk metas cīņā un grib pārliecināties, «vai nelietība var aizbāzt muti patriotam, kas grib tīrīt sabiedrību». Doktors tic, ka sabiedrības vairākums būs viņa pusē. Revolucionāri skan viņa vārdi: «Patiesība un tauta šai cīņā uzvarēs, to es varu apzvērēt!»Lugas ceturtajā cēlienā notēlota tautas sapulce, kurā Stokmanis grib tautai atklāt patiesību. Jau sapulces sākumā sīkburžuaziskais vairākums protestē pret to, ka doktors runātu par kūrvietu, jo ļaudis akli pakļāvušies saviem vadoņiem — pilsētas pārzinim, namīpaš­nieku biedrības priekšniekam Aslaksenam u. c.Sapulcē doktors Stokmanis arī vairs nerunā par sabojāto kūr­vietas ūdeni, bet «par atradumu, ka visi mūsu gara dzīves avoti ir saindēti, ka visa mūsu pilsoniskā sabiedrība atrodas uz sagandēta pamata. — — — Pie mums patiesības un brīvības bīstamākais ienaidnieks ir — kompaktais vairākums. Jā gan, sasodītais komr paktais liberalais vairākums!» Un, jo asāk sīkpilsoņi sapulcē pro­testē pret Stokmaņa vārdiem, jo drošsirdīgāk un niknāk viņš runā. Viņš gatavs pat pilnīgi iznīcināt melīgo, gļēvo, egoistisko sīkburžuju sabiedrību: «Tā jānopļauj no zemes virsas, es saku! Visi, kas dzīvo melos, ir jāiznīdē kā kaitīgi dzīvnieki!»Tajā pašā runā doktors Stokmanis vēl izsakās, ka «vairākumam nekad nav taisnība. — — — Taisnība ir man un vēl dažiem citiem.» Dažkārt kritiķi atsaucas uz šo doktora Stokmaņa runu tau­tas sapulcē un norāda, ka te Ibsena individuālistiskais protests pret buržuāzisko īstenību reizēm pieņemot antidemokrātisku raksturu. Pa­tiesībā gan, rūpīgi izstudējot šo mazliet pretrunīgo un chaotisko Stokmaņa runu, kur sastopamas arī «anarchistiskas blēņas» (G. V. Pļechanovs), redzam, ka viņš, vīrišķīgi uzbrukdams egois­tiskajai sīkburžuazijai, jau nojauš arī jaunas, labākas sabiedrības eksistences iespēju. Apgalvodams, ka patiesība ir viņa un vēl dažu citu pusē, Stokmanis arī norāda: «. .. es domāju par tiem nedau­dzajiem, par atsevišķiem cilvēkiem mūsu vidū, kas apguvuši jaunās, dīgstošās patiesības. Šie vīri ir it kā priekšposteņi.. . Tie cīnās par patiesībām, kas cilvēku apziņā vēl ir pārāk jaunas, lai vairākums tās jau būtu pārņēmis . .. Kas tad tās ir par patiesībām, ap kurām palaikam pulcējas vairākums? Tās ir patiesības, kas jau tiktāl no­vecojušas, ka vairs lāgā neturas uz kājām. Bet, ja kāda patiesība jau kļuvusi tik veca, tad tā jo drīz vien var kļūt par meliem, mani kungi!- Sabiedrība nevar dzīvot no tādām vecām, izkur­tējušām patiesībām!»Kā redzams, te Ibsens liek Stokmanim paust dziļo dialektisko domu, ka vecām, savu laiku pārdzīvojušām patiesībām jāiet bojā, ka jāuzvar nākotnes centieniem. Vēstulē Brandesam 1882. gada janvarī, kad tapa luga «Tautas naidnieks», Ibsens rakstīja par viņa izvirzīto lozungu «Mazākumam aizvien ir taisnība!» un paskaid­roja: «Es runāju par mazākumu, kas iet avangardā, kuru vairākums vel nav sasniedzis. Pēc manām domām, taisnība ir tiem, kas atro­das visciešākā savienībā ar nākotni.» īsto nākotnes nesēju — strādnieku šķiru — Ibsens Norvēģijā vēl neredz, tādēļ viņa taisnības un brīvības cīnītājs doktors Stok­manis beidzot paliek viens. Taisnības un atklātības dēļ viņu iz­stumj no sīkpilsoniskās sabiedrības un nosauc par «tautas naidnieku». Turpretī, ja visa Stokmaņa uzstāšanās izrādītos tikai veikla afēra, tad blēdīgie liberāļi ar viņu labprāt sadarbotos. Protams, doktors Stokmanis cīņu nepārtrauc — viņš paliek sev uzticīgs līdz galam. Doktoru moka tikai bažas par to, ka viņš nezina «nevienu cilvēku, kas, brīvs un dižens savā garā», uzdrošinātos pēc viņa nāves uzņem­ties viņa uzdevumu. Tad viņš solās pulcināt noskrandušos zēnus no ielas un izaudzināt tos par «. . . brīviem diža gara cilvēkiem», kuru uzdevums būs aiztriekt «. . . vilkačus uz tālajiem rietumiem». Sājos vārdos izskan nesalaužamā cīnītāja doktora Stokmaņa draudi bur­žuāziskās sabiedrības varenajiem.Doktora Stokmaņa tēla progresivā nozīme lieliski tika atklāta Maskavas Dailes teātrī 1900./1901. gadā K. S. Staņislavska izpil­dījumā. K. S. Staņislavskis savās atmiņās stāsta: «Doktors Stokma­nis manā repertuārā ir viena no tām nedaudzajām laimīgajām lomām, kas saista ar savu iekšējo spēku un pievilcību.- Lugā un lomā mani valdzināja Stokmaņa patiesības mīlestība un cenšanās pēc tās pāri visiem šķēršļiem.» Viņš arī liecina, ka toreiz luga uz­tverta kā revolucionārs protests pret cara patvaldību.Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lie­liski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.»No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni.No norvēģu valodas tulkojusi Ieva CelmiņaNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisRedaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka.Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā.Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pil­sētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sa­biedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mē­ģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā.1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakst­niecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirma­jiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām.

Guilty or not guilty?Enter the courtroom, hear the evidence, make your judgement.A hijacked plane is heading towards a packed football stadium. Ignoring orders to the contrary, a fighter pilot shoots down the plane killing 164 people to save 70,000.Put on trial and charged with murder, the fate of the pilot is placed in the audience's hands.Ferdinand von Schirach's Terror, in a translation by David Tushingham, received its UK Premiere at the Lyric Hammersmith, London, in June 2017

УДК 82-2

ББК 84(2Рос-Рус)6-6

Б 87

Предисловие К. Серебренникова

Оформление серии художника И. Ворезова

Серия основана в 2005 году

В книге сохранена авторская пунктуация

Братья Пресняковы

The best: Пьесы. — М.: Изд-во Эксмо, 2005. — 352 с.: ил.

ISBN 5-699-13678-9

Пьесы братьев Пресняковых с аншлагом идут во многих театрах мира: Англии, Скандинавии, Германии, Португалии, Испании, Америки, Венгрии, Австралии и др. После каждой премьеры аудитория авторов расширяется благодаря оперативному выходу в свет нашумевших за рубежом пьес. Культовые и востребованные драматурги избалованы не только зарубежным, но и отечественным зрителем.

Первое русское издание братьев Пресняковых фактически не избранные пьесы, а главы целой саги, посвященной тому, как крезанулось (не в одночасье, конечно) наше общество. Даже «Пленные духи» — своего рода ремейк биографии Александра Блока — в какой-то мере подсказывают истоки зарождающихся странностей в человеческих взаимоотношениях. В нами же созданном агрессивном жизненном пространстве мы стали еще более незащищенными и уязвимыми. Авторы, как анатомы, вскрывают нашу травмированную психику, неадекватные поступки, близкие к моральной патологии и ставшие, увы, нормой. А главный драматургический эффект — в комическом осмыслении абсурда актуальных коллизий. И еще — в кажущейся робкой интонации милосердия, которая прослушивается в мастерски слепленной стилистике потока сознания действующих лиц.

© Братья Пресняковы, 2005

© ООО «Издательство «Эксмо», 2005

Set in London in 1989, the year of the fatwah and the fall of the Berlin Wall, this is a thriller with a background of raves, ecstasy, religious ferment and sexual passion. By the author of The Buddha of Suburbia and Sammy and Rosie Get Laid.

The Circle is set in the fashionable drawing room of Aston-Adey, the Champion-Cheneys’ house in Dorset. Maugham’s plot, which may be unfamiliar, contains two triangles, each of a husband, wife, and lover. The first of these includes Clive, a cuckolded husband, Lady Kitty, his ex-wife, and Lord Porteous, her second husband. Thirty years before the start of the play, Lady Kitty ran off to Italy with Lord Porteous, leaving her husband and five-year-old son Arnold to their own devices. The play opens with the return of this now aged couple to England and a family reunion negotiated by Arnold’s curious wife. To complicate matters, the earlier abandoned husband Clive intrudes upon the visiting couple, losing no chance to wreak hilarious verbal havoc.

The second triangle, one of young people, consists of the stuffy MP and furniture collector Arnold, his lively but bored wife, and their pleasing house guest Teddie. Bringing matters full circle, Elizabeth and Teddie have fallen for each other. The central concern of the play thus becomes whether they will bolt like the lovers of thirty years ago.

Maugham’s hall of mirrors action wittily calls to mind the famous question: Do people learn anything from the past, or is the only lesson the past has to offer that people have never learned anything from it?

"Writers are made, not born," Ayn Rand wrote in another context. "To be exact, writers are self-made." In this fascinating collection of Ayn Rand's earliest work — including a previously unpublished piece, "The Night King" — her own career proves her point. We see here not only the budding of the philosophy that would seal her reputation as a champion of the individual, but also the emergence of a great narrative stylist whose fiction would place her among the most towering figures in the history of American literature.Dr. Leonard Peikoff worked with Ayn Rand for thirty years; he is her legal heir and the executor of her estate.

"Writers are made, not born," Ayn Rand wrote in another context. "To be exact, writers are self-made." In this fascinating collection of Ayn Rand's earliest work — including a previously unpublished piece, "The Night King" — her own career proves her point. We see here not only the budding of the philosophy that would seal her reputation as a champion of the individual, but also the emergence of a great narrative stylist whose fiction would place her among the most towering figures in the history of American literature.Dr. Leonard Peikoff worked with Ayn Rand for thirty years; he is her legal heir and the executor of her estate.

No play in the modern theatre has so captured the imagination and heart of the American public as Tennessee Williams’s The Glass Menagerie. Menagerie was Williams’s first popular success and launched the brilliant, if somewhat controversial, career of our pre-eminent lyric playwright. Since its premiere in Chicago in 1944, with the legendary Laurette Taylor in the role of Amanda, the play has been the bravura piece for great actresses from Jessica Tandy to Joanne Woodward, and is studied and performed in classrooms and theatres around the world. The Glass Menagerie (in the reading text the author preferred) is now available only in its New Directions Paperbook edition. A new introduction by prominent Williams scholar Robert Bray, editor of The Tennessee Williams Annual Review, reappraises the play more than half a century after it won the New York Drama Critics Circle Award: “More than fifty years after telling his story of a family whose lives form a triangle of quiet desperation, Williams’s mellifluous voice still resonates deeply and universally.” This edition of The Glass Menagerie also includes Williams’s essay on the impact of sudden fame on a struggling writer, “The Catastrophe of Success,” as well as a short section of Williams’s own “Production Notes.” The cover features the classic line drawing by Alvin Lustig, originally done for the 1949 New Directions edition.

No play in the modern theatre has so captured the imagination and heart of the American public as Tennessee Williams’s The Glass Menagerie. Menagerie was Williams’s first popular success and launched the brilliant, if somewhat controversial, career of our pre-eminent lyric playwright. Since its premiere in Chicago in 1944, with the legendary Laurette Taylor in the role of Amanda, the play has been the bravura piece for great actresses from Jessica Tandy to Joanne Woodward, and is studied and performed in classrooms and theatres around the world. The Glass Menagerie (in the reading text the author preferred) is now available only in its New Directions Paperbook edition. A new introduction by prominent Williams scholar Robert Bray, editor of The Tennessee Williams Annual Review, reappraises the play more than half a century after it won the New York Drama Critics Circle Award: “More than fifty years after telling his story of a family whose lives form a triangle of quiet desperation, Williams’s mellifluous voice still resonates deeply and universally.” This edition of The Glass Menagerie also includes Williams’s essay on the impact of sudden fame on a struggling writer, “The Catastrophe of Success,” as well as a short section of Williams’s own “Production Notes.” The cover features the classic line drawing by Alvin Lustig, originally done for the 1949 New Directions edition.

Based upon a personal anecdote recounted to Gogol by the great Russian poet Pushkin, "The Inspector-General", also known as "The Government Inspector", is a satirical play first published in 1836. It is a comedy of errors that unstintingly portrays human greed and stupidity. The plot centers around the officials of a small provincial town in Russia, who have been informed that a dreaded inspector is soon to arrive. They mistakenly assume that the inspector is Khlestakov, an irresponsible, feckless young clerk returning home from St. Petersburg. The servility and bribery displayed by the officials betrays their fear that their misdeeds will be uncovered. This play, with its complete dearth of sympathetic characters, brilliantly constructed plot, and artful language, creates a perfect comic tension that unapologetically reveals the profound corruption of power in Tsarist Russia. First staged amidst strong objection, "The Inspector-General" has become one of the greatest of Russian comedies.