Yerma es una tragedia con un solo tema (la mujer estéril) y un carácter en progresivo desarrollo. A través del largo tiempo dramático, Yerma lucha desesperadamente con su verdad, que cada vez se vuelve más conflictiva y no ceja en ello hasta consumarla. La resolución final -la muerte del marido- es la última defensa de su sueño imposible y una afirmación rotunda de su destino trágico ante la ciega fatalidad.

ZādzībaDŽEKS LONDONSKOPOTI RAKSTI 5.SĒJUMSsastādījusi Tamara ZālīteNO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI ANNA BAUGA, ILGA MELNBARDE un OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAISTulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1975

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sējZalša līgavaTeiku drāma 7 ainās ar epiloguNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisLiesma 1986

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sējZaudētas tiesībasDrāma 5 cēlienos «Zaudētas tiesības»Lugas aizsākumi meklējami laikā, kad Aspazija strādā par mājskolotāju Svirlaukā, jo dzīves hronikā (RLMVM, 90557) viņa atzīmē:«20. gadā. Skolotājas vieta Svirlaukā pie 8 bērniem 6—8 st. dienā. Grāmatas pa krieviski bij pašai iepriekš jāpārmācās. šuvu sev, Dorei un mammai uz saimnieces mašīnas pēc pabeigtām stundām. Pelēka pašausta kleita, pelēka pirkta, zili svārki, blūze, tumšzaļa kleita.Pec 10 vakarā: «Saules meita». «Ģēnija liesma», luga nepabeigta. «Lupatu karaliene» («Zaudētu tiesibu» uzmetums).»Gadu vēlāk hronikā piezīme: «Lug. karaliene» uzrakstīta kā «Antonija». Luga iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas rīkotajam konkursam. Kā stāsta Aspazija autobiogrāfijā, tai piešķirta pirmā vieta ar noteikumu, ka dažas ainas pārstrādājamas, jo paš-reizejā veidā tā esot «neinorāliska» («Mana dzīve un darbi», 6. sēj. R., 1940, 49. Ipp.). Par lugas iesūtīšanu konkursam liecina arī T. Berga vēstule dzejniecei 1893. gada 11. maijā:«Es ceru, mazākais, visu labāko no šīs traģēdijas, un panākums inācīs, vai manas cerības nepiepildīsies. Sīkumos nespēdams ielaisties, varu tik teikt, ka viss labs, kas tur rakstīts, un goda algas cienīgs, kuras, to nevaru teikt, tik smalki citus iesūtījumus nepazīdams, bet viena alga būtu laikam gan sagaidāma. Kad manuskriptu sa-ņemti, tas bij tik 8. maijā, kad noteiktais termiņš priekš iesniegšanas bij jau sen garām, tomēr man laimējās vēl to nodot. Ko citi spriedīs, uz to esmu sasodīti ziņkārīgs. Ja viņiem tik drusku sajēgas, tad tiem luga morāliski ētiskās idejas dēļ vien jau jāievēro, kura man ļoti patika un rādīja no pareiza tikumības sajēdziena, kas tik pie dažiem inteliģentiem ļaudīm atrodams.»Pēc konkursa Aspazija «Antoniju» pārstrādājusi. No pirmā varianta pagaidām manuskripti nav atrasti, taču ir saglabājušies divi «Zaudētu tiesību» agrīnie rokraksti, kas tiešāk uzsver lugas pamatdomu, taču vēlāk atmesti māksliniecisko nepilnību dēļ.Pirmais no tiem ir piektā cēliena variants (RLMVM, 73707). Darbība te noris nevis kapsētā, bet Langarta dzīvoklī, kur Laima ierodas, lai aizkavētu divkauju. Notiek ass dialogs.«Laima. Sī divkauja nedrīkst notikt.Langarts. Mīļā, tas neatkarājas no manim, dakters ir mani izaicinajis, ne es viņu.Laima. Vienalga, tad jūs norunātā vietā neieradīsaties.Langarts. Tas neiet, es nevaru atkāpties, mans gods to neatļauj.Laima. Es domāju, ka ar tādu jēdzienu kā gods mums abiem sen vairs nav nekāda sakara.Langarts. Tu runā pēc sieviešu uzskatiem, mans bērns. Par kritušām sievietēm gan tā mēdz spriest, bet mums, vīriešiem, uz tain nekas nepielīp, tās ir mūsu tiesības un pieder pie pastāvošās kīīrlī-bas.Laima (uzliesmodama). Un tu to iedrošinies man sacīt! Tu, kas pats mani gāza bojā, tu nelieti!Langarts. Ha-ha-ha! Vai nesāksi spēlēt nabaga nevainīga,pavesta skuķa lomu? Tu taču atminies, ka sekoji man no brīva prāta?Laima. Jā, kad man nebij vairs cita nekā, ko vēlēties.Langarts. Tu jau varēji iet cietumā. Tev bij prāta diezgan pārlikt, ko tu dari. Tā sieviete, kas sava gara gaismu smēlusēs iz Bairena, Šekspīra, Gētes, nebūtu ari bijusēs, kad cietuma durvis priekš viņas atdarās.Laima. Es varēju iet cietumā, bet mani piederīgie nevarēja iet bojā. (Cēli.) Tā sieviete, kura savu gara gaismu smēlusēs iz Šekspīra, Bairena, Gētes, kuras dvēseli iesildījušas vissvētākā, visaugstākā ide-āla jūtas, iespēja pārmākt zemo pašmīlību, kura domā tikai par sevi, varēja nest upurus, kuri lielāki, smagāki kā pate nāve.»Tad dzīvokli ierodas Strautiņš, lai ar jājampātagu pārmācītu Langartu. Viņam uzbrūk visi Langarta pudelesbrā|i, un, glābdama savu līgavaini, Laima Langartu nošauj, pēc tam pati izdara pašnāvību.«Laima (pistoli pacēluse). Lai neviens neiedrošinās man tuvoties, jūs neesat mani tiesneši.Strautiņš. Briesmīgi, ari tas vēl!Visi. Prom uz cietumu, viņa ir noziedzniece, slepkavai Viņai nav tiesības vairs iet brīvai.Laima. Jā, man nav vairs tiesības, bet jūs esat tie, kas man viņas laupījuši, jūs esat mani padarījuši par to, kas es esmu. Gabalu pa gabalam jūs esat manu dzīvi saplosījuši, Izpostījuši, kāpienu pa kāpienam nogrūduši mani bezdibenā. Jūs esat tie stiprākie, jūs esat uzvarējuši, nu, tad ņemat ari savu upuri! {Iešauj sev krūtis.)*Otru manuskriptu caurskatījis dramatisko sacerējumu cenzors Pēterpili un atļāvis izrādīt 1894. gada 7. martā. Pēc tam manuskriptu lietojis režisors. Te ir daudz režijas svītrojumu, kurus dzejniece nav atjaunojusi, izdodot «Zaudētas tiesības» grāmatā. Atmesti daudzi pārāk naturāli Langarta izteicieni, kas pārmērīgi sabiezina krāsas tēlojumā. Lugu publicējot, Aspazija atteikusies ari no veselas ainas 2. cēlienā (kas pirmizrādē tomēr uzvesta), kad ap Langarta galdu pulcējas viņam līdzīgi «ģimenes tēvi», lai iedzertu, apjūsmotu mīļākās un smietos par mājas dzīvi, kur viņiem jāmaksā rēķini par sievu tualetēm, jāskaidro bērniem «Ruso tikumības mācības» un «īss ele-mentārkurss par sesto bausli».Pirmais «Zaudētu tiesību» Izdevums grāmatā — Rīgā 1895. gadā. Drukājis P. Bisenieks. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā.Pirmuzvedums — Rīgas Latviešu teātri 1894. gada 3. aprīli. (Laima — Jūlija Skaidrīte, Langarts — J. Duburs, Marta — Dace Akmentiņa.) Jau 8. maijā lugu iestudē Liepājas Latviešu labdarības biedrībā, pēc nedaudz dienām seko izrāde Jelgavā. Ar 1895. gadu sākas lugas gājiens pa lauku mazajām skatuvēm. Gan iestudējumsRīgā, gan daudzie pašdarbnieku uzvedumi izraisa asas diskusijas, sadursmes starp «jaunajiem» un «vecajiem» — «Zaudētu tiesību» piekritējiem un noliedzējiem. īsi pirms «Zaudētu tiesību» iestudējuma latviešu presē jau bija sākusies kritikas cīņa ap H. Zūdermaņa lugu «Gods». Aspazijas darbs sniedz diskusijai jaunu vielu — par reālisma jautājumiem latviešu literatūrā, par dzejnieka sabiedrisko pienākumu, par sievietes vietu un lomu sava laika sabiedrībā. (Nozīmīgākie materiāli apkopoti «Latviešu literatūras kritikas» 1. sējumā, R., 1956.) Pat par dažām provinces pašdarbnieku izrādēm un atkārtotajiem uzdevumiem pagājušā gadsimta 90. gados centrālajos laikrakstos parādās garas un strīdīgas recenzijas.Mazāk pazīstami vārdi tekstā: beifals — piekrišana (no vācu vai.); feiner Geschmack — laba gaume (vācu vai.); fimberis — vecs nosaukums vācu un zviedru sudraba naudas monētai; die Frau — kundze (no vācu vai ); granafifka — mēriņš; minesteriāls — ierēdnis (no latīņu vai.); paložierēt — padzīvoties, paklejot (no vācu vai.); vaktmeistars — sardzes priekšnieks (no vācu vai ); Zauls — leģendārais jūdu valsts nodibinātājs bībeles leģendās.Liesma 1986Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sējZeltīteDrāma 2 celienos«Zeltīte»«Zeltīte» iecerēta gadsimtu mijā. Stāstot par literārajiem nodomiem, Aspazija 1900. gada 17. februārī raksta Rainim uz Slobodsku: «...ludziņu rakstīšu tikai vēlāk, kad būšu pie Tevis.» (RLMVM, 53548.) Gada otrajā pusē, atrazdamās Slobodskā, viņa lugu pabeidz. 1900. gada 13. decembrī «Mājas Viesa Mēnešraksta» redaktora P. Zālītes dzīvesbiedre Hermīne ziņo par manuskripta saņemšanu. «Zeltite» tiek iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (1901, № 1 un 2).Uz lielajām skatuvēm luga neparādās. Toties tā daudz un ar labiem panākumiem uzvesta pašdarbības teātros, aktieru vakaros u. tml. Par vienu tādu «Zeltītes» uzvedumu Aspazija stāsta Rainim jau 1901. gada 2. oktobra vēstulē:««Jonatānā» svētdien uzveda «Zeltīti», un tā |oti patika. Beigās tiku izsaukta ar lielu «bravo». Bet «Dienas Lapā» nedrīkst neko rakstīt, jo uzveda bez cenzūras, bija slēgts vakars.» (RLMVM, 58854.)Progresīvā kritika «Zeltītē» saklausa protestu pret sievietes beztiesīgo stāvokli sava laika sabiedrībā, pret dzīves rupjumu un nežēlību, ko smalks un trausls raksturs nespēj panest. 1911. gadā izdotajā «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē» Andrejs Upīts nosauc «Zeltīti» par vienu no «visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule atplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko no-snidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju — paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu — kūst un plok.»Mazāk pazīstami vārdi tekstā: kumpas — kūleņi.Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 5. sējumā 1939. gadā.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisLiesma 1986

Viljams ŠekspīrsZiemas pasakaTraģikomēdija 5 cēlienosSižetu Šekspīrs ņēmis galvenokārt no Roberta Grīna romāna Pandosto (1588). Lai gan traģikomēdijai Ziemas pasaka, tāpat kā dažai labai viņa roman­tiskajai lugai, trūkst personas, ap kuru savītos lugas darbība, tomēr darbību nosaka un virza arī te galvenokārt viens raksturs — karalis Leonts ar savu aklo greizsirdību, kas rada tik daudz sarežģījumu un posta. Tam pretstatā spilgti izceļas gan Hermiones sirdsskaidrība, gan Mamillija un Peritas piemīlīgums. Šādus pievilcīgus pretstatus varam saskatīt ne vien tēloto personu raksturos, bet arī lugas saturā un darbībā. Karaļa Leonta raksturs un lugā notēlotie notikumi ļauj Ziemas pasaku nosaukt par traģikomēdiju. Bet citādi tā tomēr ir un paliek pasaka, kam ar tiešo dzīvi maz sakara. Tulkojis Kārlis Egle «Liesma» 1965Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

"Маленькие трагедии", написанные как единый цикл о трагедии человеческих страстей, включают четыре пьесы: "Скупой рыцарь", "Моцарт и Сальери", "Каменный гость" и "Пир во время чумы". Они были закончены друг за другом осенью 1830 года в Болдине.По словам В.А.Фаворского (автор иллюстраций), "Маленькие трагедии" - это кубок, наполненный страстями, "громокипящий кубок"В отличии от имеющегося файла  нормально открывается в PocketBook 902

«Ревизор» — одна из лучших русских комедий. Н.В. Гоголь заставил современников смеяться над тем, к чему они привыкли и что перестали замечать. И сегодня комедия, созданная великим русским писателем, продолжая звучать современно, указывает путь к нравственному возрождению.

«Ревизор» — одна из лучших русских комедий. Н.В. Гоголь заставил современников смеяться над тем, к чему они привыкли и что перестали замечать. И сегодня комедия, созданная великим русским писателем, продолжая звучать современно, указывает путь к нравственному возрождению.

В однотомниках Дмитрия Кедрина «Рембрандт» обычно стоит особняком как

единственное драматическое произведение. Но надо бы уточнить, что это

единственная дошедшая до нас кедринская драма в стихах.Впервые «Рембрандт» был опубликован в трех номерах журнала «Октябрь» за

1940 год.Подготовительный период ее создания занял у автора около двух лет, а непосредственно на ее сочинение у него ушло всего лишь полтора месяца.

Кедрин даже стеснялся потом признаваться в этом. Константин Симонов,

например, считал, что   «Рембрандт», написанный прекрасными стихами,

потребовал нескольких лег труда. Интересно высказался об этом незаурядном

произведении Владимир Луговской: «В самой своей большой и сильной вещи, в

пьесе о Рембрандте, Кедрин показал нам художника, богатого духом…

художника, который писал правдиво, честно и неподкупно. И в этом много от

творческой характеристики самого Кедрина».

Пьеса написана в марте 1923 г. в Берлине. На выбор темы и сюжета пьесы повлияли два события в жизни Набокова: трагическая смерть отца, В. Д. Набокова, убитого 28 марта 1922 г., и расторжение помолвки со Светланой Зиверт в январе 1923 г. Тема «инерции» жизни после смерти была развита затем Набоковым в рассказе «Катастрофа» (1924) и повести «Соглядатай» (1930).

Автору пьес, составивших эту книгу, удалось создать свой театральный мир. Благодаря щедрой фантазии Григория Горина известные сюжеты, сохраняя свою "прописку в вечности", обнаруживают философскую и социальную актуальность для зрителя и читателя нового тысячелетия.

Автору пьес, составивших эту книгу, удалось создать свой театральный мир. Благодаря щедрой фантазии Григория Горина известные сюжеты, сохраняя свою "прописку в вечности", обнаруживают философскую и социальную актуальность для зрителя и читателя нового тысячелетия.

Репутация Франции как страны фривольного обаяния возникла не на пустом месте. Нынешний номер «ИЛ» по существу — беглый обзор «галантной» французской литературы с XV по XX столетие.

Андрей Хинг — один из ведущих современных драматургов и прозаиков Югославии. В сборник входит драма «Конкистадор» из цикла исторических пьес, посвященных покорению американского континента в XV—XVI вв.; пьеса «Блудный сын», в которой разоблачается мещанство, мелкобуржуазные предрассудки; пьеса «Женихи» — трагедия из жизни зажиточной крестьянской семьи.В своих произведениях автор гневно отрицает старую мораль, выступает за подлинный гуманизм, за чистоту нравственных отношений.