From preface: In naming this second part of The Forsyte Chronicles "A Modern Comedy" the word Comedy is stretched, perhaps as far as the word Saga was stretched to cover the first part. And yet, what but a comedic view can be taken, what but comedic significance gleaned, of so restive a period as that in which we have lived since the war? An Age which knows not what it wants, yet is intensely preoccupied with getting it, must evoke a smile, if rather a sad one.

This short story was tremendously interesting with such strong and mind gripping words that totally and utterly ensnared and encaptured from beginning to end.

Sweet Thursday is a 1954 novel by John Steinbeck. It is a sequel to Cannery Row and set in the years after the end of World War II. According to the author, “Sweet Thursday” is the day after Lousy Wednesday and the day before Waiting Friday.

Sybil, or The Two Nations is one of the finest novels to depict the social problems of class-ridden Victorian England. When published, it was a sensation for its immediacy and readability brought the plight of the working classes sharply to the attention of the reading public. The ‘Two Nations’ of the alternative title are the rich and poor, so disparate in their opportunities and living conditions, and so hostile to each other. that they seem almost to belong to different contries. The gulf between them is given a poignant focus by the central romantic plot concerning the love of Charles Egremont, a member of the landlord class, for Sybil, the poor daughter of a militant Chartist leader.

A collection of 11 classic short stories by F. Scott Fitzgerald, reprinted as they first appeared together in 1922. Included are The Curious Case of Benjamin Button, The Diamond as Big as the Ritz, May Day, The Camel’s Back, The Jelly-Bean, Porcelain and Pink, Tarquin of Cheapside, O Russet Witch!, The Lees of Happiness, Mr. Icky, & Jemina.

Tancred; or, The New Crusade is a novel by Benjamin Disraeli, first published by Henry Colburn in three volumes. Together with Coningsby (1844) and Sybil (1845) it forms a sequence sometimes called the Young England trilogy. It shares a number of characters with the earlier novels, but unlike them is concerned less with the political and social condition of England than with a religious and even mystical theme: the question of how Judaism and Christianity are to be reconciled, and the Church reborn as a progressive force.

It is Roth's special gift that, in Tarabas's fulfillment of his tragic destiny, the larger movements of history find their perfect expression in the fate of one man.

Chevauchées héroïques, combats furieux, mêlées sanglantes, têtes et corps fracassés, démembrés, uniformes rutilants, tonnerre des canonnades, bannières, cimiers et cris farouches déployés au vent de la steppe, rien ne manque à cette épopée russe à la manière de Walter Scott. Pas même l'amour fatal d'un beau cosaque pour sa princesse polonaise. Mais quel rapport entretient donc ce Tarass Boulba flamboyant avec la modernité kafkaïenne des Âmes mortes ou du Manteau? Son thème secret, développé comme dans une tragédie cornélienne: le doute, qui sans cesse déstabilise l'artiste dans sa quête d'absolu. Plusieurs fois trahi, à commencer par son propre fils, le vieux Tarass s'obstine à poursuivre un idéal menacé: sa religion, son peuple, la terre de ses ancêtres. Incarnant ainsi pour Gogol une sorte de fidélité invivable, qui ne peut se résoudre que dans la mort.Tarass Boulba est un Cosaque ukrainien, fier, vaillant, belliqueux – un Cosaque pour qui seules comptent sa foi orthodoxe, sa terre et la lutte immémoriale contre les Polonais. Il accueille ses deux fils, Ostap et Andreï, qui rentrent de Kiev, ayant terminé leurs études à l’université, et les conduit très vite à la "Setch", le campement militaire des Cosaques. Mais Andreï, le cadet, tombe amoureux d’une belle Polonaise et passe à l’ennemi! Incapable de supporter cette trahison, son père le tue de ses mains. L’aîné, Ostap, est fait prisonnier. Dès lors Tarass Boulba n’a plus qu’une idée: le venger… Gogol écrit la première version de Tarass Boulba à vingt-six ans et met toute la fougue de sa jeunesse dans cette superbe exaltation du peuple cosaque qu’il a connu dans l’enfance: avec Tarass Boulba, on chevauche au vent de la steppe, on se bat avec héroïsme et férocité, on ripaille, on chante, bref on découvre la truculence de l’épopée à la russe, immortalisée au cinéma par Yul Brunner et Harry Baur.

Nikolajs Gogolis Tarass Buļba stāsts par Zaporožjes (Aizkrāces) Sečas varonīgo cīņu pret citzemju apspiedējiemĪss satura atstāstsPie veca kazaku palkavnieka Tarasa Buļbas atbrauc no Kijevas akadēmijas divi viņa dēli Ostaps un Andrijs - divi spēcīgi jaunieši, pie kam tikšanās reizē Ostaps ar tēvu pamanās pamēroties spēkiem, bet tēvs neko - tīri priecīgs, ka izdevies izaudzināt tādus stiprus dēlus un sarīko viesības, bet pēc tam kopā ar dēliem dodas uz Aizkrāces Seču, jo uzskata, ka nav labākas skolas, kā dzīves skola, ko dod Seča. Šeit viņus sagaida pie brīvās dzīves un kaujām pieradušie Buļbas cīņu biedri, kurus Buļba nolemj vest karagājienā pret senajiem kazaku ienaidniekiem turkiem, bet tad uzzina par poļu panu un žīdu arendatoru patvaļu un karaspēks nolemj doties uz Poliju, lai atriebtos par visu ļauno un pareizticības noniecināšanu. Līdz ar to, no laupīšanas karagājiena, šis karš iegūst tautas atbrīvošanās kustības raksturu. Aizkrāciešu karaspēks aiziet līdz Dubnai, bet šeit satop stipru garnizona pretestību un nolemj ielenkt cietoksni un pagaidīt kamēr tur sāksies bads. Aiz gara laika aizkrācieši izlaupa un izkauj apkārtnes ciematus, izbradā sējumus. Buļbas dēli nav sevišķā sajūsmā par šādu rīcību. Kādu nakti Andriju pamodina tatāriete - kalpone poļu paņai, kurā Andrijs iemīlējies, kad gājis Kijevas akadēmijā. Šī poliete lūdz Andriju, lai tas aizsūta uz Dubnas cietoksni kaut nedaudz maizes. Andrijs piekrauj kules ar maizi, cik var panest un pa apakšzemes eju, kopā ar tatārieti ierodas aplenktajā cietoksnī. Saticies ar savu mīloto Andrijs atsakās no tēva, brāļa, biedriem un dzimtenes un paliek cietoksnī, lai palīdzētu to aizstāvēt. Poļu karaspēks arī ierodas pie Dubnas sienām garām piedzērušajiem un aizmigušajiem aplencējiem, daudzus aizkrāciešus nogalinot, bet daudzus saņemot gūstā, tomēr kazaku karaspēks ir skaitliskā pārsvarā un poļi spiesti patverties cietoksnī, Aplenkums turpinās, bet Buļba satriekts par dēla nodevību, uzzina, ka Sečai uzbrukuši tatāri un sagrābuši visu kasi un arī daudz gūstekņu. Aizkrāces karaspēks pie Dubnas sadalās, un daļa dodas atpakaļ uz Seču, lai glābtu kas vēl glābjams. Poļi, uzzinājuši, ka aizkrāciešu karaspēks kļuvis uz pusi mazāks,no pilsētas uzbrūk. Jātnieku vienības priekšgalā Buļba ierauga savu dēlu Andriju, ievilina viņu mežā, un nošauj. Tikmēr poļiem ieradušies palīgspēki un sakauj aizkrāciešus, ievainoto Buļbu dzīvi palikušie nogādā Sečā, bet Buļbas otrs dēls Ostaps tiek sagūstīts.izveseļojies Buļba pierunā žīdu Jankeli, lai tas viņam palīdz nokļūt Kijevā un izpirkt dēlu no gūsta. Nokļuvis kijevā Buļba redz cik zvēriski nežēlīgā veidā viņa dēlu nogalina poļu augstmaņi un, atgriezies Sečā, atkal savāc milzīgu karaspēku, ar kuru uzbrūk Polijai. Pat paši kazaki ievēro, cik nežēlīgs pret ienaidniekiem kļuvis Buļba. Poļu karaspēks tiek sakauts un hetmanis Potockis ar zvērestu apliecina, ka turpmāk nekad vairs neaizskars aizkrāciešus, tomēr Buļba viņam netic, nepiekrīt miera līgumam un ar savu pulku atdalās no pārējā kazaku karaspēka. Izrādās, ka viņam bijusi taisnība, poļi pārkāpj visus miera līgumus uzbrūk aizkrāciešiem un viņus sakauj. tikai Buļba ar savu pulku turpina karagājienu cauri Polijai, līdz hetmanis Potockis ar pieckārtīgu pārspēku pie Dņestras uzbrūk Buļbas pulkam. Četras diennaktis turpinās kauja, dzīvi palikušie kazaki izlaužas līdz Dņestrai, bet Buļbu ienaidnieka haiduki saņem gūstā un ar ķēdem piesien pie ozola, iedzen rokās naglas un uzkur apakšā ugunskuru, bet Buļba redz no ozola, ka pa Dņestru tuvojas laivas, uzsauc biedriem, lai viņi turpina cīņu un laivās bēg no pārspēka, pēc tam nolād savus ienaidniekus, paredzot visas Krievzemes apvienošanu un pareizticības uzvaru un mirst.Izlase Latvijas Valsts Izdevniecība   1948Tulk. Aleksandrs ČaksNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

NIKOLAJS GOGOLIS IZLASETARASS BUĻBA LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA  1948Tulk. Aleksandrs ČaksNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Dino Budzati Tatāru tuksnesisRakstnieka pasaulslavenais romāns „Tatāru tuksnesis” ir neizsmeļama poētikas, filozofijas un izsmalcinātas estētikas bagātība, ko rada ģeniālas personības skatījums uz dzīves neatturamo gaitu, uz cilvēka mūžīgo tiekšanos pēc ilgu piepildījuma un viņa pašcieņu nepielūdzamā Likteņa priekšā.Dino Budzati (1906 -1972) ir pasaules mēroga rakstnieks, bez kura - tāpat kā bez F. Kafkas vai A. Kāmī - nav iedomājama XX gadsimta literatūras kopaina. D. Budzati ir studējis tieslietas Milānā, tad pievērsies literatūrai, jaunībā viņš rakstīja poēmas.1928. gadā Budzati sāka strādāt Corriere della Serra.Viņš bija lielisks žurnālists un tad kļuva par mākslas kritiķi.1936. gadā viņš bija kara korespondents Etiopijā. Budzati ir romānu, stāstu, dzejoļu un lugu autors, viņš arī zīmēja un gleznoja.Slava pie viņa atnāca ar "Tatāru tuksneša" otro izdevumu 1945. gadā. Budzati darbus pazīst visas pasaules kultūrtautas.1971. gadā D. Budzati jau smagi slims apmetās savā dzimtajā ciematā un tur rakstīja noveles par pēdējo tikšanos, kuru viņš jau tik daudzkārt bija attēlojis savos darbos.Dino Budzati mira 1972. gada 28. janvārī.Omnia mea, 2002no itāliešu val. tulk. Tamāra Liseka ; māksl. Kristaps Rekmanis.

MIHAILS BULGAKOVSTeātra romāns( KADA NELAIĶA PIEZĪMES )

If it be permitted to speak of ‘love at first syllable,’ then that’s what I experienced in my first encounter with this poet of prose.” So wrote Thomas Mann of the work of Peter Altenberg. A virtuoso Fin de Siecle Viennese innovator of what he called the “telegram style” of writing, Altenberg’s signature short prose straddles the line between the lyrical and the narrative, fiction and observation, harsh verity and whimsical vignette. Inspired by the prose poems of Charles Baudelaire, the tales of Hans Christian Andersen and the Viennese Feuilleton, a light journalistic reflection current in his day, Altenberg carved out a spare, strikingly modern aesthetic that speaks with an eerie prescience to our own impatient time. Peter Wortsman’s new selection and translation reads like a sly lyrical wink from the turn-of-the-century of the telegram to the turn-of-the-millennium of e-mail.Peter Altenberg, also known as Richard Engländer, 1859–1919, was born into a well-to-do Viennese Jewish family, lived in hotels and listed as his official address the Café Central, Vienna’s intellectual clubhouse (also the sometime haunt of Leon Trotsky and his chess partner Vladimir Ilyich Lenin). A renowned eccentric, Altenberg pioneered the very notion of loose-fitting leisure attire, designed a line of necklaces and favored sandals, walking sticks, slivovitz and the company of prostitutes. His literary admirers included Karl Kraus, Heinrich and Thomas Mann, Robert Musil and Arthur Schnitzler.Recipient of the Beard’s Fund Short Story Award, Peter Wortsman is the author of A Modern Way To Die: Small Stories and Microtales and the play The Tattooed Man Tells All. His translations from the German include Posthumous Papers of a Living Author by Robert Musil and Peter Schlemiel: The Man Who Sold His Shadow by Adelbert von Chamisso.