Kristīne Lavransa meita 1 Vainags
Unsete Sigrija
 fb2
Sigrija UnseteKristīne Lavransa meita 1 VainagsSigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita»«Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos. Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiholoģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstarpējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un interesantākais.Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprindzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcības labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot romāna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs.Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un nežēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Grāmatu noskannējusi Laura. FB2 failu izveidojis Imants LočmelisMākslinieks Viesturs GrantsIzdevniecība Liesma Rīgā 1969 Viens no izcilākajiem vārdiem mūsu gadsimta pirmās puses norvēģu literatūrā ir Sigrija Unsete. Rakstniece dzimusi . gadā, viņas pirmais darbs — romāns «Marta Eulī kundze» — iznāca . gadā. Tam sekoja romāni «Laimīgais vecums» (), «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), «Jennija» (), «Pavasaris» (), stāstu krājums «No dzīves atstumtie» ().Laikā no . gada līdz . gadam Unsete saraksta vēsturisko triloģiju «Kristīne Lavransa meita», par ko viņai piešķirta Nobela prēmija. Šis darbs tika pārtulkots visās Eiropas tautu valodās un atnesa Sigrijai Unsetei patiesu literāru slavu. Tā arī ir augstākā virsotne viņas daiļradē: nākamais plašākais Unsetes darbs — vēsturiskais romāns četros sējumos «Ūlavs Euduna dēls» — bija daudz mazāk veiksmīgs, tāpat kā romāni «Degošais krūms» () un «Ida Elizabete» (),t kuros atspoguļojās rakstnieces reliģiskie «meklējumi». Otrā pasaules kara laikā, kad hitlerieši bija okupējuši Norvēģiju, Sigrija Unsete labprātīgi devās trimdā, dzīvoja Zviedrijā, bet pēc tam ASV, kur aktīvi uzstājās pret norvēģu tautas ienaidniekiem. Sigrija Unsete mirusi . gadā.Šīs rakstnieces daiļrade ir dziļi nacionāla tajā ziņā, ka tā veidojusies . gadsimta otrās puses labāko norvēģu literatūras tradīciju ietekmē. Kritizētājam reālismam norvēģu literatūrā bija dažas visai savdabīgas iezīmes. Tā, piemēram, atšķirībā no kritizētāja reālisma franču un angļu literatūrā tam, tāpat kā krievu literatūrā, bija īpašs, kā mēdz teikt, heroisks raksturs, kaut gan heroisms izpaudās citādi nekā krievu literatūrā. Pagājušā gadsimta otrās puses izcilāko norvēģu rakstnieku (Bjernstjernes Bjernsona, Ibsena) darbos vispārcilvēcisko ideālu apliecinājums, cīņa pret buržuāzisko aprobežotību, par šo ideālu attīstību un uzvaru sabiedrībā un cilvēka apziņā norisinās savā ziņā «patētiskā» plāksnē, kas īstenības kolīzijas un konfliktus poetizē tādējādi, ka tie, nepavisam nezaudējot savu reālo būtību,it kā paceļas pāri sadzīves normām; tā, piemēram, Ibsena ģimenes un sociālās drāmās, kas sarakstītas brieduma gados («Leļļu nams», «Heda Gāblere», «Meža pīle», «Sabiedrības pīlāri»), dots sadzīves un psiholoģisko konfliktu heroisks vispārinājums, ārēji šķietamo ģimenes un psiholoģijas problēmu traktējumā tie pāraug vides, sadzīves un psiholoģijas robežas. Norvēģijas literatūrā, zemē, kas nav pazinusi dzimtbūšanu un kur cilvēks bija brīvs tajā izpratnē, par ko cīnījās heroiskā laikmeta buržuāzija, cīņa par cilvēku ir cīņa par tiesībām uz maksimālu viņa personības apliecināšanu. Tā attīstījies Ibsena individuālisms, kam pat viņa pēdējos darbos ar tiem raksturīgo simboliku nav reakcionāru iezīmju, tāpat kā Hamsuna pirmajos un vidus perioda darbos, kuros tik krasi iezīmēts situāciju, vides, sadzīves, fabulas peripetiju kontrasts ar viņa neapvaldīto varoņu un paradoksālo sieviešu heroisko būtību; vienīgi Hamsuna pēdējos darbos personības apliecinājums iegūst izkropļotu un reakcionāru raksturu un cīņa par cilvēku pavēršas pret viņu pašu.Sigrijas Unsetes — Hamsuna jaunākās laikabiedres daiļrade heroiska tādā ziņā, ka viņas daiļdarbu sadzīves un ģimenes tematika, psiholoģiskie konflikti un personāžu pārdzīvojumi arī ir vispārināti, iziet ārpus tīri ģimenisku un sadzīves attiecību loka. Unsete pelnīti tiek uzskatīta par sieviešu psiholoģijas meistari, turklāt viņas sievietes ne tikai pārdzīvo, mīl un cieš, tās pirmām kārtām cīnās par tiesībām mīlēt, nīst, vārdu sakot, par jūtu dzīvi, kādas tās alkst, kāda nepieciešama viņu personību vispusīgai uzplauksmei. Tāpēc Sigrijas Unsetes daiļdarbos tik bieži atkārtojas tāda tipa konflikti kā Ibsena «Leļļu namā», viņas varones daudzkārt spiestas cīnīties vai vismaz būt nemierā ar buržuāziskās morāles standartiem, apšaubīt savu nožēlojamo vīra dzīvesbiedres un kalpones lomu.Bet Unsetes sievietes — protestētājas nevar gūt uzvaru tā laika buržuāziskajā sabiedrībā. Viņas vai nu iet bojā — kā Jennija, vai arī padodas — kā «Pavasara» varone: tas ir romāns, kurā it kā atkārtojas tāda pati situācija kā «Jennijā», bet konflikts tiek novests līdz «labvēlīgam» atrisinājumam. Un Sigrija Unsete samierinās nevis kaut kā, bet pēc labākās sirdsapziņas. «Pavasara» morāle izpaužas protesta noliegumā, buržuāziskās ģimenes eksistences apliecinājumā, kaut arī izskaistinātā ar to, ka sievietes dzīvesbiedrs visādā ziņā izrādās viņas cienīgs, bet buržuāziskās laulības zināmā mērā svētītas, pateicoties vīra un sievas personiskajām īpašībām.Tomēr Sigrija Unsete negrib un nevar atteikties no heroiskā sapņa par spēku, skaistumu, no uzvaras cīņā par sevis apliecināšanu. Un viņa pievēršas pagātnei, sāgām, vēsturei. Rakstnieces pirmais mēģinājums šajā jomā bija nelielais romāns «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), ko iedvesmojušas XIII gadsimta islandiešu tautas sāgas un kas diezgan jūtami stilizēts šo savdabīgo tautas daiļdarbu manierē. Vīga-Ljots un Vigdise Gunara meita mīl viens otru, bet Vīga-Ljots savā laikā ar varu ieguvis Vigdisi, un viņas mīlestība pārvēršas naidā un nicinājumā, bet savu lepno cilvēcisko pašcieņu Vigdise apmierina, atriebjoties mīļotajam cilvēkam — līdz pat finālam — brīdī, kad viņas un Vīga-Ljota dēls noliek uz mātes ceļiem nocirsto tēva galvu. Teiksma par Vīga-Ljotu un Vigdisi ir sākotnējais neizveidotais, pirmatnējais, barbariskais variants stāstam par Kristīni Lavransa meitu un Erlenu Nikulāusa dēlu.«Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos. Kāpēc Sigrijai Unsetei bija vajadzīgs XIV gadsimts? Daļēji to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņa pievērsās vikingu laikmetam savā sāgā par Vigdisi, daļēji aiz citiem apsvērumiem. Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiholoģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstarpējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un interesantākais.Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprindzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcības labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot romāna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs.Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un nežēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. «Norvēģu zemnieks,» atzīmē Engelss, «nekad nav bijis dzimtcilvēks.»[1] valsts apgabalos savu nozīmi bija saglabājušas tautas sapulces (tingi), kurās zemniekiem bija balss tiesības. Brīvi bija ne tikai zemes īpašnieki, bet arī nomnieki un kalpi. Nebija krasu atšķirību starp vienkāršo zemes īpašnieku un muižnieku, pat turīgie muižnieki nekad nejutās kā mazi valdnieciņi savos īpašumos. Anglijā, Francijā un Vācijā zemnieku kari — plašas sacelšanās pret feodāļiem — beidzās ar zemnieku sakāvi. Norvēģijā zemnieku karš bija noticis agrāk nekā citās zemēs (XII gs. beigās) un beidzies ar brīvo zemes īpašnieku uzvaru; tie nosēdināja Norvēģijas tronī savu — «zemnieku» karali Sverri. XIV gadsimta sākumā, laika posmā, kad norisinās «Kristīnes Lavransa meitas» darbība, šī zemnieku vadoņa pēcteči paši jau bija kļuvuši par bruņiniekiem un feodāļiem, bet joprojām balstījās uz zemniekiem cerībā nostiprināt karaļa varu un ierobežot muižniecības feodālos tīkojumus. Sigrijas LTnsetes romāns ļoti patiesi atveido šo relatīvās stabilizācijas laikmetu, to ļaužu tikumus, paražas un iekšējo pasauli, kurus brīvība un pārliecība darījusi stiprus, gatavus aizstāvēt savus sapņus un tiesības tikpat enerģiski, kā viņu vecvectēvi aizstāvējuši tiesības uz zemi un brīvību.Raksturīgi, ka šajā vēsturiskajā romānā vēsturiskajiem notikumiem pašiem par sevi — cīņai par jautājumu, ar ko Norvēģijai stāties dinastiskā ūnijā — ar Dāniju vai Zviedriju, — nav būtiskas lomas, tie nozīmīgi tikai tāpēc, ka no tiem atkarīgs Erlena liktenis; viņš iepinies politiskā intrigā par labu dāņu pretendentam uz norvēģu troni.«Kristīnē Lavransa meitā» atklājas to ļaužu pasaule, kurus vieno puspatriarhālais dzīves veids, kurus ar zemi un saimniecību saista ne tikai nepieciešamība, bet arī mīlestība. Turklāt šīs saiknes ir pavisam reālas un zināmā mērā nosaka viņu rīcību un likteņus. «Radniecība» un «svainība» viņiem nav formāli jēdzieni, bet kaut kas tāds, kas gan ārēji, gan iekšēji uzliek pienākumus. Sīmons Darre ar visu savu kvēlo mīlestību pret Kristīni, kas viņu atraidījusi, un greizsirdību uz Erlenu, iekļuvis radu kārtā, vienmēr, kad nepieciešams, sniedz abiem palīdzīgu roku un dara visu, lai izglābtu Erlenu no nelaimes, kad tas nokļuvis nāves briesmās.Pēc varoņu intīmās dzīves un likteņiem «Kristīnes» lasītājam atklāsies arī citas savdabīgās pasaules iezīmes, par kurām runāts romānā: Erlena dēļ sastrīdējies ar jauno karali Magnusu, Sīmons Darre no galminieka labprātīgi kļūst par vienkāršu bondu — zemes īpašnieku, sāk nodarboties ar zemkopību; Lavranss, Kristīnes tēvs, karavadonis un bruņinieks karaļa dienestā, uz savas zemes ir zemkopis; Erlena dēls Geute, sava tēva vainas dēļ kļuvis par zemas kārtas cilvēku, nozog bagātnieka meitu un beigu beigās dabū viņu par sievu. Šajā pasaulē stipras ir saites, bet vājas—važas un pinekļi.Sabiedriskā dzīve un vēsturiskie notikumi ietekmē varoņu intīmo pasauli un personiskās attiecības, bet nenosaka tās. Galvenais notikums triloģijas otrajā romānā, notikums, no kura atkarīgs ārējais pavērsiens Kristīnes un viņas ģimenes dzīvē, — Erlena neizdevusies politiskā intriga, kas viņu padara par valsts noziedznieku, iedragā Kristīnes un Erlena labklājību, bet būtībā neko neizmaina viņu iekšējās attiecībās: mīlestība un naids viņu starpā neaprimtu arī tad, ja Erlens, realizējis savas ieceres, kļūtu par augstmani jaunā karaļa galmā.Sigrija Unsete ne velti izvēlējusies savam romānam laikmetu, kas nenostāda cilvēkus citu pret citu skaudru sabiedrisku sadursmju varā, bet pavērusi plašu darbības lauku personiskajai dzīvei — pēc autores domām, pašai galvenajai, nozīmīgākajai cilvēka mūžā, viņa dvēseles dzīvē. Un varbūt tieši šī «laimīgā laikmeta» izvēle palīdzējusi Unsetei palikt uzticīgai reālismam un iztikt bez romantiskas viduslaiku idealizācijas. Viņas varoņu labākās īpašības — vīrišķība, augstsirdība, nesavtīgums, atklātība — nav rakstnieces iztēles uzspiestas, bet, kā jau minēts, tās nosaka viduslaiku Norvēģijas sabiedriskās iekārtas īpatnības, tāpat kā no viduslaikiem nāk viss, kas viņus ierobežo un nomāc — Lavransa un Kristīnes pakļautības apziņa reliģiskām bailēm un māņiem, Erlena muižnieciski bruņnieciskā augstprātība un lepnība.Trešajā triloģijas romānā Unsetes reālisms kļūst skaudrs un drūms, bet raksturīgi, ka šī katastrofa, kas piemeklējusi romāna varoņus un viņu pasauli, nebūt nav atkarīga no viņu darbiem un iecerēm — tas nav ne karš, ne dumpis, bet kaut kas stihisks, iracionāls vai, pēc viņu sapratnes, no augšas nolikts — kā mēra epidēmija.Mēs jau runājām, ka «cilvēka eksistences priekšnosacījumu» situācijas vēsturiskums Sigrijai Unsetei vienīgi palīdz izcelt parasto, vispārcilvēciski nozīmīgo varoņa iekšējā pasaulē un viņa attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tāpēc arī viņai bija vajadzīgi nevis maskās tērptie XX gadsimta norvēģi, bet patiesi viduslaiku cilvēki, lai caur viņu rīcības un apziņas vēsturisko nosacītību būtu saskatāms vispārcilvēciskais. Sigrijas Unsetes varoņu likteņi beigu beigās neiepriecina, tāpēc ka neatrisināms ir galvenais konflikts, kas viņus nomoka: jo spilgtāka, spēcīgāka, savdabīgāka ir cilvēka personība, jo grūtāk tai piekļūt otra cilvēka dvēselei, tā domāšanas veidam, jo sarežģītāks ceļš uz savstarpēju saprašanos un mīlestību. Lavranss, Kristīne, Sīmons Darre, Erlens nepārtraukti pierāda, cik viņi dārgi cits citam, pierāda to ar darbiem, bet nekādi nevar piekāpties iekšēji, neko neaizmirst un nepiedod, pat tad, kad viņiem šķiet, ka ir piedevuši un aizmirsuši; dvēseles brūce, ko Lavransam cirtuši Kristīne un Erlens, neaizdzīst līdz pat mūža beigām, noved viņu kapā, bet Sīmona Darres dzīvi bezcerīgi sagandējušas sarežģītās attiecības ar Kristīni, Erlenu un sievu. Tomēr visspilgtāk, visskaidrāk šis «mūžīgais» konflikts atklājas divcīņā, kas nepārtraukti norisinās starp Kristīni un Erlenu.Kristīne Lavransa meita ir tēls, kas veidojies Vācijas ziemeļu literāro tradīciju ietekmē. Viņa ir īsta pēctece tādām varonēm kā Brinhilde islandiešu sāgās un «Dziesmā par Nībelungiem», Gūdrūna poēmā ar tādu pašu nosaukumu, Jurdise Ibsena «Helgelandes varoņos», tikai citos vēsturiskos apstākļos. No triloģijas sākuma līdz beigām Kristīne ir spīva cīnītāja par savām sievietes un cilvēka tiesībām. Meitenes gados viņa saceļas pret patriarhālo iekārtu, pret vectēvu paražām un baznīcas likumiem — pret visu, kas neļauj viņai pašai lemt savu likteni, mīlēt, ko viņa grib, un saistīt savu dzīvi ar to, kuru izvēlējusies viņas sirds. Bet cīņa par personības brīvību Kristīnei jāsamaksā dārgi: tā uzceļ pirmo žogu starp cilvēkiem, kuri mīl viens otru, — starp tēvu un meitu. Un Kristīnes uzvarai pār paradumu žņaugiem un reliģijas morāli kā patriarhālajām sabiedriskās uzvedības normām nāk līdzi rūgtums un vainas apziņa, kam nākotnē jānes savi augļi. Jo, kad Kristīne kļuvusi sieva, māte un māju saimniece, viņa atkal ir spiesta protestēt un cīnīties.Tagad viņas pretinieks nav tēvs, bet vīrs. Līdz pat Erlena nāvei Kristīne cīnās ar viņu, ar viņa vieglprātību, pārgalvību, muižniecisko augstprātību un bruņniecisko avantūrismu. Kristīnei šķiet, ka viņa aizstāv savu dēlu intereses, cīnās par saprātīgumu un taisnību, cenzdamās «pāraudzināt» Erlenu un atbrīvot to no visa, kas viņu pašu pie Erlena tā saistījis meitenes gados. Patiesībā Erlena un Kristīnes divcīņa, viņu mīlestība un naids ir divu personību, divu spēcīgu raksturu, kas savstarpēji pievelkas un atgrūžas, divu lepnu cilvēku nebeidzama sadursme. Sevis apliecināšana, iekšēja savas taisnības apziņa Kristīnei ir svarīgāka nekā baznīcas mācība, kas viņai liek samierināties, nekā dēlu klusais pārmetums, pat svarīgāka par nedziestošo mīlestību uz to pašu Erlenu. Bet objektīvi Kristīnes un Erlena cīņa ir arī divu apziņu cīņa: Erlens, pretstatīts Kristīnei un visiem Jērunmāju iedzīvotājiem, kā aristokrāts un bruņinieks stāv pretī tautai. Katastrofā — aizdomās, kuras sev pievērš Kristīne un Erlena radinieks Ulfs, un Erlena traģiskajā bojā ejā — vainojama viņu abu lepnība, bet lasītājs, tāpat kā Sigrija Unsete, aiz Kristīnes lepnības saskatīs cilvēcisko taisnību, aiz Erlena lepnības — vīrieša un bruņinieka aizvainojumu un augstprātību, kas arī aizstāv savas tiesības, tikai īpašas, naidīgas īstai patiesībai.Pēdējais triloģijas «Kristīne Lavransa meita» romāns iznāca . gadā, bet . gadā Sigrija Unsete pieņēma katoļticību, kas diezgan jūtami ietekmēja visu viņas turpmāko daiļradi. Daļēji ar šo rakstnieces iekšējo evolūciju ari «Kristīnē» izskaidrojama zināma baznīcas un tās nozīmes idealizācija viduslaiku Norvēģijā. Tie paši iemesli dažiem rietumu kritiķiem devuši iespēju aplūkot Kristīnes Lavransa meitas dzīvi kā «grēku un to izpirkšanas romānu». Protams, priesteri Sūlmuns un Eiriks un pats bīskaps visādi mēģina pierunāt Kristīni atteikties no lepnības un atgriezties uz patiesības ceļa, un Kristīne raud, nožēlo grēkus, bet, kad jāpieņem lēmums, jāsper izšķirīgs solis, viņa atkal ir tā pati, «dzīvo pēc sava prāta» un, klusu ciešot, atsakās no visa. Mēģinājums saskatīt šajā romānā reliģiskās morāles triumfu būtu tendenciozs un nepārliecinošs. Pat pēdējā — visdrūmākajā romāna daļā, kad Kristīne, jau paglabājusi Erlenu un būtībā zaudējusi visus savus dēlus, dzīvodama klosterī, veic varoņdarbu, kas viņai maksā dzīvību, nevaram vis runāt par «upuriem un grēku izpirkšanu», bet principiāli par ko citu. Kristīne vēlreiz — pašu pēdējo reizi — apliecina sevi, sākot cīņu ar māņticīgu, mežonīgu un aiz izmisuma prātu zaudējušu cilvēku pūli, kas nolēmuši upurēt zēnu Hēlei — skandināviešu nāves un mēra dievietei. Tomēr apliecināt savu gribu un spēku šeit iespējams, tikai veicot kaut ko tādu, ko nespēj neviens no «parastajiem» cilvēkiem, — uzvarot tos ar personīgo piemēru. Kristīnes Lavransa meitas pirmsnāves varoņdarbā var, ja vēlas, saskatīt reliģijas morāli: Kristīne «atdod dzīvību par saviem brāļiem» un, ziedojot sevi, izpērk savus grēkus. Bet no Sigrijas Unsetes stāstījuma, viņas varoņu raksturiem un rīcības daudz pārliecinošāks, būtiskāks un loģiskāks ir secinājums par Kristīnes varoņdarba cilvēcisko jēgu: viņas lepnā personība un varonīgā pašapziņa visaugstāko sevis apliecinājumu gūst tad, kad citu ļaužu labad tā pārvar bailes no neizbēgamās mokpilnās nāves.«Kristīne Lavransa meita» ir viens no tiem mūsu gadsimta pirmās puses pasaules literatūras daiļdarbiem, kuros izvirzīta cilvēka patiesās vērtības visaugstākā mēraukla. Te nav ne glaimu cilvēkam, ne zaimu pilnas pazemības. Cilvēks nav visvarens un visspēcīgs, daudzējādā ziņā viņš ir atkarīgs no dažādiem spēkiem un apstākļiem, kas nepakļaujas viņa kontrolei, bet viņš netiek atbrīvots no atbildības ne par sevi pašu, ne citiem, un viņam dotas milzīgas iespējas un lielas tiesības.N, RIKOVA
|
