ALEKSANDRS DIMĀ(dēls)

KAMĒLIJU dĀma

Romāns

Tulkojis Uldis Ābele

1957 TILTA APGĀDS

Volfgangs Šreiers

Kapteiņa Loja sapnis

Romāns, kas pamatojas uz faktiem, jo Eiropā un Āzijā novēroti daudzi līdzīgā kārtā izprovocēti starpgadījumi. Padomju Savienības 1956. gada 10. jū­lija protesta notā atkal minēti vairāki gadījumi, kad pārkāpta padomju gaisa telpas robeža; tas noticis tā paša gada 4., 5. un 9. jūlijā. Autors rūpīgi izsekojis visiem šiem gadījumiem un par tiem iegūtos secinājumus literāri apstrādājis. Tādai pašai tēmai viņš pie­vērsies jau agrāk, tikai cita žanra darbos, tas ir, stāstā «Šāvieni virs Baltijas jūras» un raidlugā «Pavēle».

Personas un to likteņi te izdomāti, bet sabiedriskie, militar- politiskie un techniskie apstākli atbilst īstenībai. Protams, par atse­višķām detaļām — piemēram, par padomju radarstaciju noviet­nēm, — dots tikai hipotētisks notēlojums. Taču tas nemazina visa sacerējuma patiesīgumu.

Tulkojusi Skaidrīte Sirsone Mākslinieks R. Jansons

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

LVI 1958

Aleksandrs Puškins

Kapteiņa meitiņa

Vislabākais un pie tam arī vispopulārākais Puškina stāsts ir ,,Kapteiņa meitiņa” (1833), kuram kā prozas stila meistardarbam gandrīz nevar uzrādīt nevienu lielāku defektu. Visu stāstu caurauž ideālisms; neatvairāmi pārliecinošais tēlojuma reālisms lasītāju pat pret paša gribu pārceļ rakstnieka rādāmā pasaulē.

Puškins sniedzis «Kapteiņa meitiņā» ārkārtīgi patiesu un mākslinie­ciski pārliecinošu Pugačova tēlu. Šis tēls krasi atšķiras no tiem Puga­čova tēlojumiem, kas bija sastopami literatūrā pirms Puškina.

Muižnieku rakstnieki tēloja Pugačovu kā bezsirdīgu «ļaundari», zvēru, kam nepiemīt nekas cilvēcisks, izgāza pār viņu visus iedomājamos lamu vārdus, dēvēdami to par «pūķi», «krokodilu», «nevarīgo ūdri» utt. Tā, piemēram, Pugačovu nosauca savos dzejoļos savā laikā ļoti pazīstamais XVIII gadsimta dzejnieks A. P. Sumarokovs.

Pavisam citādi Pugačovu zīmē Puškins. Tautas sacelšanās vadoņa tēlu viņš sniedzis bez jebkādiem izskaistinājumiem, visā viņa bargajā — reizēm pat visai nežēlīgajā — realitatē. Tajā pašā laikā Puškins lieliski atklāj viņā arī dažas labas īpašības, dažas tipiskas krievu nacionalā rakstura iezīmes.

ceturtais sējums PROZA

Sastādītājs Jāzeps Osmanis Mākslinieks Arturs Apinis

tulkojusi Ārija Elksne

izdevniecība Liesma 1969

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aleksandrs Puškins

Kapteiņa meitiņa

Vislabākais un pie tam arī vispopulārākais Puškina stāsts ir ,,Kapteiņa meitiņa” (1833), kuram kā prozas stila meistardarbam gandrīz nevar uzrādīt nevienu lielāku defektu. Visu stāstu caurauž ideālisms; neatvairāmi pārliecinošais tēlojuma reālisms lasītāju pat pret paša gribu pārceļ rakstnieka rādāmā pasaulē.

Puškins sniedzis «Kapteiņa meitiņā» ārkārtīgi patiesu un mākslinie­ciski pārliecinošu Pugačova tēlu. Šis tēls krasi atšķiras no tiem Puga­čova tēlojumiem, kas bija sastopami literatūrā pirms Puškina.

Muižnieku rakstnieki tēloja Pugačovu kā bezsirdīgu «ļaundari», zvēru, kam nepiemīt nekas cilvēcisks, izgāza pār viņu visus iedomājamos lamu vārdus, dēvēdami to par «pūķi», «krokodilu», «nevarīgo ūdri» utt. Tā, piemēram, Pugačovu nosauca savos dzejoļos savā laikā ļoti pazīstamais XVIII gadsimta dzejnieks A. P. Sumarokovs.

Pavisam citādi Pugačovu zīmē Puškins. Tautas sacelšanās vadoņa tēlu viņš sniedzis bez jebkādiem izskaistinājumiem, visā viņa bargajā — reizēm pat visai nežēlīgajā — realitatē. Tajā pašā laikā Puškins lieliski atklāj viņā arī dažas labas īpašības, dažas tipiskas krievu nacionalā rakstura iezīmes.

ceturtais sējums PROZA

KAPTEIŅA MEITIŅA

Sastādītājs Jāzeps Osmanis Mākslinieks Arturs Apinis

tulkojusi Ārija Elksne

izdevniecība Liesma 1969

E-grāmatā izlabotas pamanītās kļūdas un tā papildināta ar attēliem gan no oriģinālās grāmatas latviešu izdevuma, gan no krievu izdevuma.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS

ceturtais sējums PROZA

KAPTEIŅA MEITIŅA

Sastādītājs Jāzeps Osmanis Mākslinieks Arturs Apinis

tulkojusi Ārija Elksne

izdevniecība Liesma 1969

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Teofīls Gotje

Kapteinis Frakass

Pazīstamā franču rakstnieka, A. Dimā laikabiedra, Teofila Gotjē (1811-1872) piedzīvojumu romāns "Kap­teinis Frakass" izceļas ar aizraujošiem dēku tēlojumiem un noslēpumainību.

Romānā, kura darbība notieK Francijā Luija XIII valdīšanas laikā, stāstīts par kādu izputējušu muižnieku, kurš pieņēmis vārdu kapteinis Frakass un piebiedrojies ceļojošu komediantu trupai. Sižeta risinājumā saistoši at­tēloti kapteiņa Frakasa piedzīvojumi, aizstāvot savu godu un mīļoto sievieti.

"Kapteinis Frakass" pirmo reizi publicēts Francijā 1863. gadā un pirmie divi metieni izpārdoti divās dienās.

No franču valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis. imantsbchmelis@inbox.lv

Zvaigzne 1992

Redaktore L. Rambeka. Māksi, redaklore A. Meiere, Tehn. radaktc« Dz. Skvarnavlča. „Korektore R. Zveja. Vāku zīm D. BreikSs.

Valsts tzdevnleclba «Zvaigzne», LV 1013, Rīgā, K. Valdemāra Ielā 105. Refcistr, Nr. 0003011««. Izdevn. Nr. 8376/H-820. Formāts 84X 108/32. 23.52 uzsk. Iespiedi., 27,83 izdevn. 1. Metiens 1000 eks. Iespiests valsts uzņēmumā «Tipogrāfija «Rota»», LV 1011, Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūl. Nr. 186.

Mākslinieks D. Breikšs

© Tulkojums latviešu valodā ISBN 5—405-00953—9 S Jaunarāja. 1992

© Pēcvārds — A. Skrābane, 1992

Valters Skots

Kapu vecis

Vēsturisks romāns

Britu klasikas pērle

Seno muižnieku ligzdu romantika, dumpīgās Skotijas senās tradīcijas un īpatnējie tikumi. Reliģisko sektantu fanātisms un asiņainie konflikti, Gāztās karaļu dinastijas sazvērestības un varonīgā cīņa. Latviešu valodā plaši pazīstami Valtera Skota romāni ir Aivenho un Kventīns Dorvards.

Vaga 1994

No angļu valodas tulkojis Ojārs Sarma Maksliniece Agija Jansone Oafiskais dizains — Kristians Šics

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Ļevs Tolstojs

Kara stāsti

Uzbrukums ; Meža ciršana ; Sevastopoles stāsti (nav noskanēti jo grāmata šeit:

http://yadi.sk/d/s-6oLOPcMj82C)

Tulkojis Valdis Grēviņš

Grāmatu apgāds Rīga 1946

Л. Н. Толстой Военные рассказы на латышском языке

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Kara viesuļos.

Stāsti: V. Koževņikovs. Marts-aprīlis. Tulkojis J. Laganovskis ; B. Poļevojs.Tarakula redute. Tulkojusi A. Bauga ; K. Simonovs. Mazulīte. Tulkojusi S. Kaņepe ; A. Rodimcevs. Mašeņka no Peļuslazda. Tulkojusi A. Apse ; V. Koževņikovs. Māja bez numura. Tulkojis J. Laganovskis ; G. Berezko. Kapteiņa Dorohina ģimene. Tulkojusi S. Kaņepe ; N. Tihonovs. Māte. Tulkojusi A. Bauga ; B. Poļevojs. Gvardes ierindnieks. Tulkojusi A. Bauga ; K. Simonovs. Nemirstīgais uzvārds. Tulkojusi S. Kaņepe ; G. Berezko. Vēstule. Tulkojusi S. Kaņepe ; K. Simonovs. Trešais adjutants. Tulkojusi S. Kaņepe ; V. Koževņikovs. Meitene, kas gāja pa priekšu. Tulkojis J. Laganovskis ; B. Poļevojs. Matveja Kuzmina pēdējā diena. Tulkojusi A. Bauga ; N. Tihonovs. Meitene. Tulkojusi A. Bauga ; N. Tihonovs. Rokas.Tulkojusi A. Bauga ; N. Tihоnоvs. Divkauja. Tulkojusi A. Bauga ; B. Poļevojs. Mēs — padomju cilvēki. Tulkojusi A. Bauga ; B. Poļevojs. Pulka karogs. Tulkojusi A. Bauga .

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1971

Vāku un vinjetes zīmējis V. Kovaļovs

Trešais un ceturtais sējums

KARALIENES KAKLAROTA

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Romāns divās grāmatās

RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993

Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS"

No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116

Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40

Priekšvārds

Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas.

Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem.

Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija".

„Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!"

Un šī balss būs mana balss.

Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu?

Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas.

Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu.

Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos.

Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad.

Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss.

Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā.

Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā.

Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā.

Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota".

Aleksandrs Dima

Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā.

1848. gada 19. novembrī

Trešais un ceturtais sējums

KARALIENES KAKLAROTA

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Romāns divās grāmatās

RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993

Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS"

No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116

Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40

Priekšvārds

Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas.

Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem.

Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija".

„Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!"

Un šī balss būs mana balss.

Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu?

Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas.

Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu.

Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos.

Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad.

Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss.

Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā.

Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā.

Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā.

Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota".

Aleksandrs Dima

Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā.

1848. gada 19. novembrī

Anatols Franss

Karalienes Pīļpleznas cepešmāja

Romānā «Karalienes Pīļpleznas cepešmāja» autors parādās atkal kā sociālās dzīves kritiķis un vēsturisku laikmetu un personu vērtē­tājs. Ar dziļu ironiju viņš vēršas pret Trešās republikas šķietami neapgāžamajām mo­rāles tradīcijām un politiskās un sociālās iekārtas iestādī­jumiem. Autors parāda ro­mānā tā saucamo «augstāko aprindu» ļaužu īsto seju: mags un alķīmiķis d'Astaraks, kas tic garu esamībai un pārliecināts, ka saskatījis salamandru virtuves pa­vardā, ir neprātis, kabalista Mozaīds — nelietis un blēdis, bet kapuciniešu mūks brālis Eņģelis — pašlabuma meklē­tājs un krāpnieks. Ar savu romānu Anatols Franss pa­rāda, ka šo ļaužu dzīves uz­tvere runā preti cilvēka dabai un saprātam.

Vēl asāk pret svētulību, pērkamību, māņticību un mujķību autors vēršas darbā «Abata Kuaņāra kunga uz­skati», kur viņš liek ari sa­vam varonim abatam Kuaņāra kungam izteikties iro­niski par buržuāziskajām re­volūcijām, kas neiznīcina so­ciālo jūgu un nekā neizmaina vienkāršās tautas dzīvē, un bez žēlastības atmaskot Fran­cijas Trešajā republikā val­došo kārtību, armijas un tiesas aizkulises.

Anatola Fransa daiļrade latviešu lasītājam nav sveša. Latvijas Valsts izdevniecība 1953. g. izdevusi autora dar­bu «Pingvīnu sala», 1954, g. «Stāstu izlasi» ar plašu dzejnieka Jāņa Sudrabkalna pēcvārdu un 1956. g. romānu «Eņģeļu dumpis».

Tagad Latvijas Valsts iz­devniecība laiž klajā divus Anatola Fransa darbus — romānu «Karalienes Pīļpleznas cepešmāja» un pamfletu «Abata Kuaņāra kunga uz­skati».

no franču val.tulk. M.Silmale.

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis

LVI 1955

Ļevs Tolstojs

Karš un miers  trešais un ceturtais sējums

Epopeja «Karš un miers» (1863—1869) ir viens no izcilākajiem daiļdarbiem krievu un pasaules literatūrā. Ļevs Tolstojs tajā attēlojis plašu Krievijas sabiedrības dzīves ainu laikposmā no 1780 gada līdz 1820. gadam. Romāna centrā — lidz tam laikam neuzvaramas Napoleona armijas sagrāve 1812. gadā. Kara tēma un kauju skati organiski savijušies ar daudzplānaino aizmugures dzīves  tēlojumu. Uz vēsturisko notikumu fona sniegta trīs muižnieki ģimeņu — Rostovu, Bolkonsku un Bezuhovu dzīves hronika. Līdzās izdomātiem varoņiem attēlotas vēsturiskas personības — Kutuzovs Napoleons u. c. Rakstnieks parādījis 1812. gada Tēvijas kara tautisko raksturu. Romānā atspoguļojušās arī Tolstoja pasaules uzskata pretrunas, kas vēlāk noveda viņu pie reakcionārās mācības par «nepretošanos ļaunumam ar varu». Sai ziņā raksturīga ir atpalikušās, patriarhālās zemniecības idealizācija Platona Karatajeva tēlā, — viņš sludina samierināšanos ar dzīvi, atteikšanos jebkādas cīņas.

No krievu valodas tulkojusi Anna Ozola-Sakse Māra Ozoliņa mākslinieciskais noformējums

Tolstojs Ļ.

Karš un miers.

3.4. sēj. No krievu vai. tulk. A. Ozola-Sakse. —

Zvaigzne, 1980.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

— 3., 4. sēj 751 lpp. .

Ļevs Tolstojs

Karš un miers  Pirmais un otrais sējums

Epopeja «Karš un miers» (1863—1869) ir viens no Izcilākajiem daiļdarbiem krievu un pasaules literatūrā. Ļevs Tolstojs tajā attē­lojis plašu Krievijas sabiedrības dzīves ainu laikposmā no 1805. gada līdz 1820. gadam. Romāna centrā — līdz tam laikam neuz­varamās Napoleona armijas sagrāve 1812. gadā. Kara tema un kauju skati organiski savijušies ar daudzplānaino aizmugures dzī­ves notēlojumu. Uz vēsturisko notikumu fona sniegta trīs muiž­nieku ģimeņu — Rostovu, Bolkonsku un Bezuhovu dzīves hronika. Līdzās izdomātiem varoņiem attēlotas vēsturiskas personības — Kutuzovs, Napoleons u. c. Rakstnieks parādījis 1812. gada Tēvijas kara tautisko raksturu. Romānā atspoguļojušās arī Tolstoja pasaules uzskata pretrunas, kas vēlāk noveda viņu pie reakcionārās mācības par «nepretošanos ļaunumam ar varu». Sai ziņā raksturīga Ir atpa­likušās, patriarhālās zemniecības idealizācija Platona Karatajeva tēlā, — viņš sludina samierināšanos ar dzīvi, atteikšanos no jeb­kādas cīņas.

No krievu valodas tulkojusi Anna Ozola-Sakse Māra Ozoliņa mākslinieciskais noformējums Rīga Zvaigzne 1980

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Tomass Hārdijs

Kāsterbridžas mērs

Kāsterbridžas mēra dzīve un nāve. Stāsts par cilvēku ar liktenīgu raksturu

Tomass Hārdijs (1840 –1928) – lielākais angļu prozas mākslinieks pēc Eljeta un Meredita, kritiskā reālisma tradīciju turpinātājs. Romānā ”Kāsterbridžas mērs” (1886) ir attēlota 19.gs. 30.- 80. gadu dzīve Anglijas laukos. Tajā Hārdija reālisms izpaužas visspilgtāk.

No angļu valodas tulkojusi Anna Bauga Mākslinieks Inārs Helmuts

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1975

Operos kastratai - kai kam gėdinga, kai kam žavinga Europos kultūros praeitis. Farinelis, Kafarelis - kiek daugiau nei prieš du šimtmečius šie vardai buvo kone garsesni už šiuolaikinius operos grandus Lučianą Pavarotį, Andrea Bočelį, Plačidą Domingą. Ką iš tiesų jautė šie žmonės, atsibudę iš opiumo narkozės, kas dėjosi jų širdyse bei sąmonėje, kai suvokdavo, jog gyvens gerokai trumpiau negu paprasti mirtingieji? Ar tikrai jų seksualinis alkis buvo toks ryškus, kad apie tai rašė net pats Kazanova?

Rabindranats Tagore

Katastrofa

Romāns

Romāns  Katastrofa  ataino senās precību tradīcijas Indijā un to, kā tās var ietekmēt un izpostīt vairāku cilvēku dzīves, kā arī norādīt, ka vienas liktenīgas sagadīšanās dēļ dzīvē viss var izvērsties pilnīgi pretēji.

Rabindranats Tagore ir dzimis 1861.gadā  Kalkutā  (tagad Kolkata) labi zināmā filozofa un reliģiskā reformatora Devendranata Tagores ģimenē. Viņš dzeju sāka rakstīt jau jaunības gados. 1890. gadā izdeva savu darbu krājumu ar nosaukumu  Manasi. Jau tajā izpaudās viņa apdāvinātība. Tā saturēja viņa pirmos sociālos un politiskos dzejoļus. Lielāko daļu no dzīves Rabindranats Tagore pavadīja  Bengālijā. Daudzos vēlākajos darbos tika aplūkota šī zeme un tās iedzīvotāji. Tajos ir stāstīts par nabadzību un atpalicību no pārējās pasaules. Laika periodā no 1902. līdz 1907. gadam Tagore zaudēja savu sievu, dēlu un meitu. Viņš 25 gadu laikā uz ārzemēm vairākas reizes devās arī lekciju braucienos. Rabindranats Tagore nomira 1941. gadā Kalkutā.

Latviešu valodā ir iztulkots un izdots Tagores romāns "Mājās un pasaulē",  Ghare Baire, 1916), lirikas izlase "Pieskarties pasaulei" un daudzi citi darbi, tai skaitā K. Egles un R. Rudzīša tulkojumā 1927.-1939. gadā iznāca R. Tagores „Raksti” deviņos sējumos.

Rīga 1993

Tulkojis Kārlis Egle

Mākslinieks Dainis Breikšs. fails no egil.viesturson@gmail.com

Fleeing an abusive home, Katerina, a teenage peasant in Ukraine in the 1880s, is taken in by a Jewish family and becomes their housekeeper. Feeling the warmth of family life for the first time and incorporating the family’s customs and rituals into her own Christian observances, Katerina is traumatized when the parents are murdered in separate pogroms and the children are taken away by relatives. She finds work with other Jewish families, all of whom are subjected to relentless persecution by their neighbors. When the beloved child she had with her Jewish lover is murdered, Katerina kills the murderer and is sent to prison. Released from prison years later, in the chaos following the end of World War II, a now elderly Katerina is devastated to find a world that has been emptied of its Jews and that is not at all sorry to see them gone. Ever the outsider, Katerina realizes that she has survived only to bear witness to the fact that these people had ever existed at all.

Ļevs Tolstojs

Kaukāza gūsteknis

Par krievu oficieri, kurš nonācis kalniešu - čečenu - gūstā

Latvijas Valsts Izdevnieciba Rīga 1963

Tulkojusi Aina Deglava Mākslinieks S. Adamovičs

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Arturs Šniclers

Kazanovas atgriešanās

Mazi romāni un stāsti: Kazanovas atgriešanās ; Berta Garlane; Doktors Greslers, kūrorta ārsts ; Spēle rītausmā; Leitnants Gustls; Gudrā vīra sieva ; Mirušie klusē ; Grieķu dejotāja; Aklais Džeronimo un viņa brālis

Dramaturgs, prozaiķis un dzejnieks, austriešu modernās literatūras aizsācējs (1862—1931) sava daiļradē pievērsis uzmanību padziļinātai psiholoģiskai cilvēka izpētei, groteskam, galvenokārt rādot Vīnes brīvo profesiju cilvēku dzīvi XIX gs. beigās — XX gs. sākumā. Krājumā Ievietoti rakstnieka daiļradei raksturīgākie prozas darbi:

Sastādījusi un no vācu valodas tulkojusi Anda Plēsuma

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Mākslinieks Viesturs Grants

Liesma 1980