MARKS TVENS Žanna d'ArkaromānsViņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminasNo angļu valodas tulkojis Sigurds MelnalksnisXIX GADSIMTA KLASIKIAmerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.Apgāds DAUGAVAMark Twain JOAN OF ARCNo angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNISMākslinieks KASPARS REKMANIS© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999Angļu tulkotājā ievadsLai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamaisŽannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.Redakcijas piezīmeSeniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniemTagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Marks Tvens Žanna d'ArkaromānsViņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminasNo angļu valodas tulkojis Sigurds MelnalksnisXIX GADSIMTA KLASIKIAmerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Žannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.Apgāds DAUGAVAMark Twain JOAN OF ARCNo angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNISMākslinieks KASPARS REKMANIS© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999Angļu tulkotājā ievadsLai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Žanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.Žannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamaisŽannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.Redakcijas piezīmeSeniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniemTagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Lūcijs ApulējsZelta Ēzelis jeb parvērtības vienpadsmit grāmatāsApulējs pasaules literatūra kļuvis ievērojams ar savu fantastisko un satīrisko romānu «Zelta ēzelis» jeb «Pārvērtības» (oriģinālā Metamorphoseon libri XI sive de asiņo aureo). Latīņu manuskriptā šis ro­māns nosaukts par «Metamorfozām», t. i., par «Pārvērtībām», bet baznīctēvs Augustīns to citē ar nosaukumu «Zelta ēzelis». Epitets «zelta», t. i., «lieliskais», norāda uz romāna lasītāju vērtējumu. Tā sižets īsumā ir šāds. Kāds jauns korintietis, vārdā Lūcijs, dodas ceļojumā pa Tesaliju. kas izslavēta ar savām zintīm. Viņš apmetas pie augļotāja Milona. Te Lūcijs dzird dažas dīvainības: pati namamāte esot visā apkārtnē izdaudzināta par nepārspējamu burvi. Būdams zinātkārs un gribēdams iespiesties noslēpumainajās burvestībās, Lūcijs stājas sakaros ar namamātes kalponi Fotidu, jo tai ir zināmi kundzes burvestību noslēpumi. Viņš ar tās palīdzību tiešām noskatās, kā namamāte, ieziedusies ar kādu ziedi, pārvēršas par ūpi un aizlido. Nu arī viņš vēlas pār­vērsties par šo putnu, bet Fotida aiz pārskatīšanās sleigā paķer kārbiņu ar citu ziedi, un Lūcijs ūpja vietā kļūst par ēzeli. Šim ēzelim paliek cilvēka prāts un tieksmes. Viņš zina arī līdzekli, kā atkal kļūt par cilvēku — pietiek tikai noplūkt un pakošļāt rozes. Taču dažādas likstas stājas ceļā, un ēzelis nevar nokļūt pie rozēm, tāpēc agrākā izskata atgūšana uz ilgāku laiku aizkavējas. Ēzeli tai pašā naktī no­zog laupītāji, un tā saimnieki mainās cits pēc cita. Daudzkārt mocīts un sists, viņš ir jau tuvu bojā ejai. Kad pēdējais īpašnieks grib to izmantot kauna pilnai publiskai izrādei, ēzelim izdodas aizbēgt. Viņš izmisumā vēršas ar lūgšanām pie dieves Izīdas. Tā viņam parādās sapnī un apsolās glābt, ja tas savu turpmāko dzīvi veltītu viņai. Jau otrā dienā ēzelis satiek Izidas svinīgo procesiju, noplūc rozes no rožu vainaga, kas ir viņas priestera rokās, un kļūst atkal par Lūciju. At­dzimušais nu iegūst paša Apuleja pazīmes. Viņš ir piedzimis Madaurā, viņu iesvētīja Izīdas mistērijās, tas dodas uz Romu un tur kļūst par advokātu, iemantodams lielu daiļrunātāja slavu.Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisNo latīņu valodas tulkojis Augusts ĢiezēnsLatvijas Valsts Izdevniecība Rīgā 1959

Ruvims Fraermanis Zelta rudzpuķīteRomānsRomāna darbība notiek 20 gs sākumā - pirmsrevolūcijas laikā, un pirmajos padomju varas gados Tālajos austrumos, mazā provinces pilsētiņā. Romāna galvenā varone Nadja Morozova - skolotājas meita - sapņo par laimīgu dzīvi un iedomās uzbūrusi Zelta rudzpuķes pasaku valsti.Izdevnieciba ‘Liesma" Rīga 1966Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvТulkojusi Milda Paula Mākslinieks Аrvīds Galeviuss

Tālivaldis TreicisZeme—zemīteStāsti  par vēsturiVēstījums par uzdrīkstēšanos«Savas taisnības meklētāju» 2. grām.Autors turpina savā pirmajā prozas grāmatā — vēstījumā par seno Jelgavu — aizsākto tematiku, attēlo notikumus Kurzemes un Zemgales hercogistē nākamajos pāris gados pēc melderu dumpja, zem­nieku sacelšanos.Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis1193. gada janvāris — 1795. gada augusts«Savas taisnības meklētāju» otrā grāmataRecenzējuši Regīna Ezera un Laimonis Purs Mākslinieks Arvīds Jēgers Izdevniecība «Liesma», 1981DAŽI VĀRDILielkunga Pētera Bīrona lielgabalu nāvējošā uguns apslāpē Kurzemes hercogistes trūcīgo masu atbalstīto dažādu tautību amatnieku sa­celšanos.Taču nemiera dzirksts joprojām gruzd sir­dīs visiem savas taisnības meklētājiem — Jelgavas trešās kārtas brīvdomātājiem, lasītā­jam jau pazīstamajiem mūzas pielūdzējiem Jo- hanam Fāberam, Viktoram Fogelam, Leo Auerbaham, Ruprehtam Grosbergam, Albertam Bušbergam, likumu zinātājam Kristapam Lud­vigam Tečam un jau reiz Vidzemē par vēlē­šanos uzlabot zemnieku stāvokli sodītajam Vilhelmam Ludvigam Kēnemanim. Atbrīvotā dzimtcilvēka dēls Ernests Bīnemanis, nonācis konfliktā ar hercogu, nevar saviem zinātnis­kajiem darbiem, atrast atbalstu. Nevienam tie nav vajadzīgi, bet kādreiz viņam tik daudzso­loši bija atmirdzējuši noslēpumainie debess spīdekļi hercoga Pētera Akadēmijas zvaigžņu lūkotavā.Un tad Latvijas vēstures kartē iemirdzas jaunas nemiera ugunis. Kurzemes un Zemgales zemnieku uzkurtais brīvības sārts — plaša sa­celšanās — aptver daudzas muižas, un nemier­niekiem palīgā steidzas — tāpat kā melderiem leišu amatnieki — tagad kaimiņu zemes ko­pēji.Nedaudzie Pētera Birona lielgabali zaudējuši savu draudošo spēku viļņojošās zemnieku re­volūcijas priekšā, tāpēc hercogs izlīgst ar muižniecību un atrod palīdzību, lai vēl uz brīdi saglabātu feodālo kārtību.Lasītājs neatradīs vienu personu vai, kā saka, galveno varoni, ap kuru visi notikumi vītos kā dzija vecāsmātes ratiņa spolē.Autors «Vēstījumā par uzdrīkstēšanos» iz­mantojis akadēmiķa Jāņa Zuša un vēstures zinātņu doktora Marģera Slepermaņa pētīja­mus un,- citēdams viņu grāmatās «Baltijas jau­tājums XVIII gadsimtā» un «Lielās liesmas at­blāzma», kā arī citu vēsturnieku darbos sniegto dokumentu fragmentus, mēģinājis atsaukt no pagājības dažas vēsturiskas personas, jo vis­spilgtākā lantāzija nevar pārspēt skaudrā nežēlībā patieso dokumentālo ilustrāciju.Autors

Džīna M.OuelaZemes bērni-1 Alu lāča klans"Alu lāča klans" Džinu Ouelu ir ierindojis pasaules atzītāko bestselleru autoru saraksta augšgalā."Alu lāča klans" ir vēsturiska piedzīvojumu romāna, mīlas stāsta un pasakas apvienojums. Tas ir romāns par apbrīnojamu skaistuma spēku; aizkustinoša sāga par cilvēkiem, savstarpējām attiecībām un mīlestības robežām."Alu lāča klans" aizraus jebkura vecuma lasītāju, kurā ir dzīva piedzīvojumu meklētāja dzirksts un vēlme izjust ko nebijušu."Romāns "Alu lāča klans" ļauj lasītājam iejusties alu cilvēku dzīves noskaņā. Grāmata ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša. *Tā ļauj iztēloties pirmatnējās dzīves nianses, brīnišķo dabu un cilvēkus, viņu paražas un tradīcijas. Krāšņā valoda ļauj aizmirsties un nokļūt šajā brīnumu un dīvainību pilnajā pasaulē. Grāmatas sižets pilnībā pārpem savā varā. Spraigie notikumi, negaidītie pavērsieni1 , samezglojumi un tiem sekojošie pārsteidzošie risinājumi lasītāja uzmanībai neļauj atslābt ne uz mirkli un liek steigties uz priekšu lappusi pēc lappusēs." Chriļtiana Francine fVhitcher"Romāns "Alu lāča klans" ļauj lasītājam iejusties alu cilvēku dzīves noskaņā. Grāmata ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša. Tā ļauj iztēloties pirmatnējās dzīves nianses, brīnišķo dabu un cilvēkus, viņu paražas un tradīcijas. Krāšņā valoda ļauj aizmirsties un nokļūt šajā brīnumu un dīvainību pilnajā pasaulē. Grāmatas sižets pilnībā pārņem savā varā. Spraigie notikumi, negaidītie pavērsieni, samezglojumi un tiem sekojošie pārsteidzošie risinājumi lasītāja uzmanībai neļauj atslābt ne uz mirkli un liek steigties uz priekšu lappusi pēc lappuses."Kristiāna Frensīna Vaičere"Meita mani pierunāja šo grāmatu palasīt kāda ceļojuma laikā. Tā izrādījās patiešām aizraujoša un interesanta lasāmviela, un es to no sirds izbaudīju."Edvards Martins, Damn Book Review"Šis neticami skaistais un spēcīgi uzrakstītais romāns ir aizkusti­noša teika par cilvēkiem, attiecībām, mīlestību un tās robežām."Bantam Dell Publishing Group"Romānu "Alu lāča klans" lasīju, vēl būdams pusaudzis, un kopš tā laika esmu to pārlasījis vismaz četras reizes. Mani valdzina īpašā klātbūtnes izjūta, ko autorei izdodas panākt ar dzīvās un piesātinātās valodas palīdzību. Ja mīlat literatūru par aizvēsturiskiem laikiem, jums noteikti ir jāizlasa "Alu lāča klans"; ja vēl nekad šādu grāmatu neesat lasījis, tad ar šo būtu jāsāk."Epinions Boor ReviewNo angļu valodas tulkojusi Baiba JansoneMākslinieks Arnis ZariņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisREJAM- manam nežēlīgajam kritiķim un labākajam draugamZEMES BĒRNIAIZVĒSTURISKĀ EIROPA LEDUSLAIKMETĀLedāja platība un krasta līnijas izmaiņas, kas veidojušās vēlajā pleistocēnā Virma leduslaikmetā pirms 35 000-25 000 gadiem, ledājam atkāpjoties 10 000 gadu laikā© Rafaels Palacioss pēc OuelasALU LĀČA KLANSEila - viena pati svešinieku pasaulē, slaida, gaišmataina un gud­rāka par pārējiem. Meitene ir pārkāpusi klana visstingrāko tabu, tāpēc tai jāliek lietā atjautība, lai spētu izdzīvot.Brūns - bārdains, bez zoda, ar līkām kājām un mucai līdzīgu rumpi; viņš ir klana vadonis, kam jāizlemj svešās meitenes liktenis.Iza - klana galvenā zāļu sieva; sieviete skatās uz svešo, neglīto meiteni un saprot, ka tā ir cilvēks un viņa ir jāglābj no bada nāves.Krebs - klana mogurs jeb burvis - ir visu klanu visvairāk godātais svētais virs. Tomēr tā stāvoklis nav šķērslis, lai burvis uzzinātu to, ko saprot Eila.Brouds - Bruņa dēls, brutāls, lepns un aizvainots par to, ka sveša­jai meitenei tiek veltīta uzmanība. Viņš zvēr tai atriebties, cik vien nežēlīgi spēs.Durks - dzimis nežēlīgas izvarošanas rezultātā, nepiederošs ne vieniem, ne otriem, viņš ir Alu Lāča klana nākotne.PATEICĪBANeviena publicētā grāmata nekad nav tikai autora darbs vien. Palī­dzība nāk no dažādiem avotiem atšķirīgos veidos. Zināmu atbalstu savam darbam saņēmu no cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un droši vien nekad vairs nesatikšu. Tomēr esmu pateicīga Oregonas štata Portlendas pilsētas Multnomanas iedzīvotājiem, kas, maksā­dami nodokļus, atbalsta Multnomanas apgabala bibliotēku, bez kuras skaidrojošajiem palīgmateriāliem šī grāmata nebūtu uzrakstīta. Esmu pateicīga arī arheologiem, antropologiem un citiem speciālis­tiem, kas sarakstījuši grāmatas, no kurām ieguvu vairumu informā­cijas šī romāna videi un fonam.Bija vairāki cilvēki, kas man palīdzēja daudz tiešākā veidā. Jo īpaši vēlos pateikties Džinam de Kampam, kurš pirmais dzirdēja mana stāsta ideju. Viņš bija mans draugs, kad man bija vajadzīgs tāds; viņš ar aizrautību izlasīja biezo manuskriptu, ar pedantisku aci norādīja uz kļūdām un radīja simbolu šai sērijai. Džins de Kamps, draugs un rakstnieks - laikabiedrs, kam nebija svešas ciešanu mokas un eks­tāzes un kam piemita pārdabiska spēja piezvanīt tieši tad, kad man vajadzēja ar kādu parunāties. Karenai Ouelai, kura iedrošināja savu māti vairāk nekā spēja iedomāties, jo smējās tur, kur bija-jāsmejas, un raudāja tur, kur vajadzēja raudāt, lai gan tas bija tikai pirmais variants.Keitijai Hamblai, kurai es lūdzu izdarīt lielāko pakalpojumu, kādu vien var lūgt draugam, - patiesu kritiku jo es augstu vērtēju viņas spēju izjust vārdu. Viņa paveica neiespējamo; viņas kritika bija gan izteikti saprotama, gan saudzīga. Deannai Steretai par to, ka aizrāvās ar šo stāstu, - viņa pietiekami daudz zināja par medībām, lai varētu norādīt uz dažām kļūdām. Lanai Elmerai, kura stundām ilgi ar neat­slābstošu interesi klausījās garajā sacerējumā, bet kurai tomēr šis stāsts patika. Annai Bakusai par viņas aso prātu un vērīgo skatienu uz pareizrakstību.Ne jau visi mani pētījumi tika veikti bibliotēkās. Mēs ar viru bieži devāmies ceļojumos brīvā dabā, lai nepastarpināti noskaidrotu dažā­dus aspektus, dzīvojot pie dabas krūts. Runājot par tiešo pieredzi, man īpaši jāpateicas Frenkam Heilam, Oregonas Zinātnes un rūp­niecības muzeja ekspertam arktiskās izdzīvošanas jautājumos, kas man parādīja, kā uztaisīt gultu sniega alā, un tad gaidīja, ka es tajā iegulšos. To auksto janvāra nakti Huda Kalnā es izturēju un iemācī­jos par izdzīvošanu vēl daudz ko no Heila kunga, par kura klātbūtni nākamajā leduslaikmetā es noteikti balsošu.Esmu pateicību parādā Endijam Van't Hulam, kas dalījās ar mani savās īpašajās zināšanās par dzīvi dabiskā vidē. Viņš man iemācīja, kā aizdegt uguni bez sērkociņiem, no akmens izgatavot cirvjus, vīt virves un pīt grozus, parādīja cīpslas un jēlādas, skaidroja, kā izcirst pašai savu asmeni, kas grieza ādu kā sviestu.Neizmērojami pateicīga esmu Džlnai Nagarai, vienreizējai literā­rajai aģentei, kas pārvērta manu neticamo fantāziju realitātē un pēc tam to vēl uzlaboja. Un Kerolai Beironai, manai gudrajai, attapīgajai un jūtīgajai redaktorei, kas uzticējās šai realitātei un manus vislabā­kos centienus padarīja vēl labākus.Visbeidzot - ir divas personas, kurām nebija ne jausmas, ka viņas man palīdzēja, tomēr kuru palīdzība bija nenovērtējama. Kopš tā laika esmu vienu no viņiem satikusi, bet pirmajā reizē, kad dzirdēju rakstnieku un skolotāju Donu Džeimsu stāstām par daiļliteratūras rakstīšanu, viņš nezināja, ka runā tieši ar mani. Viņš iedomājās, ka uzrunā visu grupu. Vārdi, kurus viņš teica, bija tieši tie, kas man bija jādzird. Dons Džeimss to nezināja, taču es nekad nebūtu pabeigusi šo grāmatu, ja nebūtu bijis viņa.Otrs cilvēks ir vīrs, kuru es pazīstu vienīgi pēc viņa grāmatas, - tas ir Ralfs S. Soleckis, "Šanidara" autors (Alfrēds A. Knopfs, Ņujorka). Stāsts par to, kā viņš atraka Šanidara alu un atklāja vairākus neander­tāliešu skeletus, mani dziļi aizkustināja. Viņš man sniedza apjausmu, kuras man citādi nebūtu bijis, par to, kāds ir aizvēsturiskais alu cil­vēks, un deva lielāku izpratni par cilvēces nozīmi. Taču man ir ne tikai jāpateicas profesoram Soleckim - man jāatvainojas par kādu literāru faktu, kuru es atļāvos izmantot savā darbā. Reālajā dzīvē tas bija neandertālietis, kas ielika ziedus kapā.

Džīna M. OuelaZemes bērni-2 Zirgu ielejaIzklaidējošs un intriģējošs darbs par Eiropas senvēsturi. Tas papil­dināts ar aprakstiem par galvenās varones Eilas seksuālās intereses pamošanos. Sens mllasstāsts, kas norisinās uz meistariski aprakstītas pirmatnējās dabas fona.No angļu valodas tulkojusi Elita LīdumnieceOuela, iespējams, ar Zirgu ielejas galveno varoni Eilu radījusi vienu no tēliem, kas kļūs par literatūras spīdekļiem - tādu, kas var sacensties ar Šerloku Holmsu, Skārletu 0' Hāru un daudziem citiem.Mākslinieks Arnis ZariņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis.

Džīna M. OuelaZemes bērni-3 Mamutu medniekitrešā grāmata sērijā ZEMES BĒRNI, ko aizsāka romāni Alu lāča klans un Zirgu ieleja. Ar šiem darbiem amerikāņu autore Džina M. Ouela iekaroja pasaules slavu. Lai taptu šis grāmatas, rakstniece iepazina aizvēsturisko Eiropu un pati apguva tādus sensenus arodus kā akmens darbarīku izgatavošana, sniega alu būvēšana, zvērādu miecēšana, savvaļas augu, sakņu un ārstniecisko zālīšu vākšana.Mamutu mednieki aizved lasītāju skarbajā, taču bezgala skaistajā un arī romantiskajā leduslaikmeta cilvēku pasaulē. Jaunā, skaistā Eila kopā ar Jondalaru, zirdziņu Vīniju un ma­zo kumeliņu ieklīst Mamutu cilts mednieku teritorijā. Viņai jāapgūst šo ļaužu atšķirīgās tradīcijas un valoda. Eila tos pārsteidz ar izcilajām mednieces un dziednieces iemaņām, kā ari ar īpatnu uguns iegūšanas tehniku, tāpēc tiek pie­ņemta Mamutu cilts Lauvas apmetnē. Un drīz vien jāizlemj, vai palikt kopā ar Raneku un Mamutu cilti vai doties līdzi Jondalaram garā ceļojumā un nezināmā nākotnē…Elita Līdumniece, tulkotājaMākslinieks Arnis ZariņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Viljams TrotersKrievu-somu 1939.-1940. gada ziemas karšŠī ir grāmata par kaujām — kaujām, kurās ar niknumu cīnījās nežēlīgos, arktiskos apstākļos, bieži vien ar lielu varonību abās pusēs. Partizāni uz slēpēm, varonīgi vienpatņu uzbrukumi tankiem, neizmērojama izturība un viena no pagājušā gadsimta patieso militāro ģēniju harismātiska vadība — tādas bija Somijas īslaicīgās uzvaras sastāvdaļas. Ar visu somu vareno pretošanos iznākums bija jau iepriekšnolemts. Krievi novēloti aptvēra, ka gaidītais vieglais triumfs pār skaitliski ievērojami mazāku pretinieku pārvērties slaktiņā. Tika nomainīti nelietpratīgi komandieri, pozīcijās izvietoja vairāk un labākus spēkus, tika pavēlēts pārmākt un sagraut somus ar milzīgā skaitliskā sastāva svaru vien. Lai arī somi zaudēja kaujaslaukā, viņu asā pretestība neļāva dzelzs priekškaram nolaisties pār viņu zemi, un Somija — pretstatā Austrumeiropas valstīm — spēja saglabāt brīvību. Trotera mīlestība uz somiem, viņa skaidrā, uzrunājošā valoda apvienojumā ar dziļu tēmas pārzināšanu atdzīvina cīņu, kas nekad netiks aizmirsta.No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis ; Redaktore Mirdza Kalva; Alda Aleka vāka dizains; Gundegas Kārkliņas makets; Konsultante īpašvārdu atveidē latviski Maima Grīnberga-Preisa. Skanējis izirnis@inbox.lvFirst published in the United States under the title:A FROZEN HELL: The Russo-Finnish Winter Warof 1939-40 by William R. Troter© 1991 by William R. Troter© Haralds Matulis, tulkojums latviešu valodā, 2005© Apgāds "Atēna", 2005Pulkveža Dž. N. Pīza, kura uzticība bija neiedragājama, piemiņai

WINNER OF THE BIG BOOK AWARD, THE LEO TOLSTOY YASNAYA POLYANA AWARD AND THE BEST PROSE WORK OF THE YEAR AWARDA sweeping, multi-award winning novel set in the aftermath of the Russian Revolution, as gangs of marauding soldiers terrorise and plunder the countryside.Zuleikha, the ‘pitiful hen’, is living in the home of her brutal husband and despotic mother-in-law in a small Tatar village. When her husband is executed by communist soldiers for hiding grain, she is arrested and sent into exile in Siberia. In the first gruelling winter, hundreds die of hunger, cold and exhaustion. Yet forced to survive in that harsh, desolate wilderness, she begins to build a new life for herself and discovers an inner strength she never knew she had. Exile is the making of Zuleikha.

Arčibalds KroņinsZvaigznes raugās lejupAngļu rakstnieka(1896-1981) romānā attēlotas tā laika sabiedrības sociālās pretrunas.Ogļraču pilsētiņā  dzīvojošās darba cilvēku ģimenes  liktenis. Autora uzmanības centrā apgarotā tautas varoņa Deivida Fenika tēls.Liesma 1975No angļu val. tulk. V. Kārkliņš

“ალი და ნინო” საოცრად რომანტიული და შთამბეჭდავი რომანია. მასში მოთხრობილია აზერბაიჯანელი არისტოკრატული ჩამომავლობის ჭაბუკის ალი შირვანშირისა და ქართველი თავადის ასულის ნინო ყიფიანის სიყვარულის ისტორია, რომელიც პირველი მსოფლიო ომისა და რევოლუციის ფონზე ვითარდება.ყურბან საიდის “ალი და ნინოს” ქართული გამოცემა ეძღვნება დღეს საქართველოსა და აზერბაიჯანში მცხოვრებ ყველა ნინო ყიფიანსა და ალი ხან შირვანშირს

Роман современного писателя-историка Юрия Когинова посвящен Петру Ивановичу Багратиону (1765–1812), генералу, герою войны 1812 года.

Самым значительным из гайдамацких восстаний было восстание 1763 года, известное в истории под названием Колиивщина. Его возглавляли славные сыны украинского народа Максим Зализняк и Иван Гонта. Восстание охватило всю Правобережную Украину, докатилось до Карпатских гор. Польская шляхта, разбитая гайдамаками в нескольких сражениях, обратилась за помощью к русскому правительству. Восстание было потоплено в крови народа. Но отблески Колиивщины ещё долго пугали панов, и то там, то здесь вновь и вновь вспыхивали гайдамацкие огниО событиях Колиивщины и рассказывается в романе Ю. Мушкетика «Гайдамаки».

Изысканный исторический роман Торнтона Уайлдера.История подвига души женщины, дерзнувшей нарушить установленные порядки и дорого заплатившей за свою смелость.История Хризии — не просто гетеры, хозяйки того, что в наши дни назвали бы литературным салоном, но покровительницы униженных и оскорбленных.Мир не прощает тех, кто пытается поставить себя выше толпы.Люди часто ненавидят тех, кто творит добро, ибо добродетель одних слишком явно оттеняет несовершенство других.А это значит, что духовный бунт Хризии заведомо обречен…

В романе рассказывается о весьма сложном периоде русской истории, имевшем место вскоре после смерти Бориса Годунова. На примерах судеб своих героев автор показывает, как честные и преданные попадают порой в опалу, а корыстные и коварные, обласканные властью, пользуются привилегиями, как содеянное зло остается не наказанным, а творимое добро приводит к плахе…

В сборних известного японского писателя Сюгоро Ямамото (1903—1967) включены роман «Красная Борода», повесть «Девушка по имени О-Сэн» и рассказы. Через судьбы героев романа и повести — людей отверженных и беззащитных — автор рисует яркую картину быта и нравов Японии в период позднего феодализма. В рассказах С. Ямамото, согретых теплым юмором, раскрывается духовный мир простых людей современной Японии.

Гай Юлий Цезарь мертв. Осиротевший Рим беснуется, требуя крови убийц. И кровь прольется – на улицах Вечного города, в тиши поместий и на полях сражений, где сойдутся в безжалостной битве римские легионы, еще недавно сообща служившие Сенату и Народу. Кто возьмет власть, выпавшую из рук убитого божества? Кого история назовет триумфатором, а кому в награду достанутся лишь смерть и забвение? В череде могущественных консулов, сенаторов, военачальников трудно заметить самого юного из претендентов на власть – молодого человека по имени Октавиан. Тот, кого назвал своим сыном сам Цезарь. Тот, кому суждено похоронить Республику и стать первым императором Рима.