Jānis LigersNe tikai āderesRīga 1996 Autora izdevumsPateicībā par gaišajām domām un vērtī­gajiem ierosinājumiem veltu savai sievai Maijai,kura Latvijas dabas valdzinošo skaistumu stāda pāri visas pasaules dārgumiem.Dzīvi dzīvot ta, lai gribas to no jauna sakt…V. Selga-KaldeFB2 failu izveidojis Imants LočmelisNE TIKAI ĀDERESIzdevējs: Autora izdevums - Jānis Ligers Mazā Doles iela 3, Salaspils LV-2121 Tel. 947105Iespiests: Ogres tipogrāfijā, OgrēBrīvības ielā 31, Pašūt. Nr. 105Neviens it nekad nav pratis man pateikt,Kam nācu es šurp un kam aiziešu beigās.Omārs HaijamsAUTORA PRIEKŠVĀRDSBiosferas augstākā sastāvdaļa - cilvēks vienmēr ir bijis galvenais dzejnieku, filozofu, biologu un mediķu izpētes objekts. Un visoslaikos ir meklēta atbilde - kādēļ slimība uzvar cilvēka visvērtīgāko - dzīvību. Tai pašā laikā visu reliģiju pārstāvjiem nāves akts bija svēts, loģisks dzīves turpinājums - un agri vai vēlu visi tur būsim. Cilvēks, izpildījis savu uzdevumu, savas vēlmes, beidzis savas zemes gaitas, nonāk nākošā, pie tam neizbēgamā esības pakāpē.Mūsdienās, kad cilvēku veselības stāvoklis ir satraucošs, kad veselība kļūst par lielāko un dārgāko deficītu, tāpat kā vesels, dzīvei piemērots bērns, mēs nevaram grozīt dabas likumus, nevaram cilvēkus padarīt nemirstīgus, bet mums jācenšas pielietot visus, arī gara spēkus, ekoloģiskā posta izzināšanā, tautas izdzīvošanas ceļa meklējumos, tautas kopumā un katra cilvēka ķermeņa atveseļošanā (jaunības, veselības un dzīvības pagarināšanā). Manuprāt, būtu pēdējais laiks izstrādāt un ar likumu akceptēt latviešu tautas izdzīvošanas programmu.Šajā grāmatā aprakstītie novērojumi par zemes biopatogēnām vai aktīvām zonām un to iedarbību uz dzīviem organismiem pamatojas uz ilgstošiem praktiskiem pētījumiem, kā arī literatūras studijām un var tikt izmantoti, izstrādājot iepriekš minēto programmu.Pilnīgi saprotu daudzu cilvēku, pat dažu zinātnieku skeptisko attieksmi pret šo jautājumu. Taču gribu atgādināt, ka tāda ir cilvēka daba - visu jauno - sevišķi, ja attiecīgo jautājumu maz vai nemaz neesam pētījuši - noliegt. Diemžēl, arī šodien daudziem zinātniekiem nav sveša bēdīgi slavenā trīspakāpju attieksme pret jaunu ideju - vispirms noliegšana, nolīdzināšana līdz ar zemi, pēc tam šaubu mākta gara diskusija - "varbūt tomēr tur kaut kas ir" un pašās beigās skaļa apliecināšana, cik ļoti šo ideju vienmēr esam atbalstījuši.Esmu konstatējis interesantu faktu. Aktīvo zemes zonu pētnieki - zinātnieki un praktiķi pa lielākai daļai uz asajiem uzbrukumiem nereaģē, mierīgi turpina savu darbu, uzskatot par sevis necienīgu atbildēt tiem, kuri šķietami rod spēku viņiem nezināmas idejas un to pētnieku noniecināšanā. Rodas iespaids, ka aktīvo zemes zonu pētniekiem ir 4 augstākie principi:*              radīt jaunas vērtības, celt jaunu dzīvi un spēt valdīt pār sevi;*             darboties, nemeklējot labumu sev;*             sasniegt mērķi un nelepoties ar to;*              katra cilvēka enerģija ir visuma enerģijas šūniņa, bet visums ir doma, enerģija - kaut kas Dievišķs, nevis liela mašīna.Gadu tūkstošu gaitā ir uzkrāti novērojumi par biopatogēnām vai aktīvām zemes zonām un to ietekmi uz cilvēku, dzīvnieku un augu organismu, un zinātne visās jomās ir spērusi milzu soļus, tāpēc viena vai otra zinātnieka "ticība" vai neticība neko nespēj mainīt. Lai apgalvotu pretējo, ir jāiegūst negatīvi rezultāti zinātniski pamatotā eksperimentā.Manuprāt, mūsu veikums zemes aktīvo zonu ietekmes pētīšanā jāuzskata par liela, interesanta un ļoti lietderīga darba sākumu, taču jau tagad varētu veikt pasākumu kompleksu, kas saistīts gan ar cilvēku un dzīvnieku jaunu mītņu celšanas vietu izvēli, gan ar esošo mītņu saprātīgu apsekošanu.Arī pārējie šajā grāmatā aprakstītie parapsiholoģiskie fenomeni - telepātija, gaišredzība, telekinēze, poltergeists, levitācija, tautas dziedniecība - pamatojas uz ilgstošiem praktiskiem novērojumiem un pētījumiem, kā arī literatūras studijām.Aicinu cienījamos lasītājus un lasītājas krāt un darīt man zināmus novērojumus par šai grāmatā skartajiem jautājumiem.Būdams pārliecināts, ka dabas likumus nevar grozīt, ari turpmāk savu iespēju robežās centīšos tos pētīt, izzināt, tādēļ būšu pateicīgs par informāciju, kas papildinās manas zināšanas un praktiskos pētījumus.Jānis LigersMūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs, mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats.Jānis Poruks

Ābrams Feldhūns (sastādījums)Netveramais SokrātsStāsti par vēsturiSokrāts sengrieķu domātāju un rakstnieku atmiņās. Ābrama Feldhūna sastādījums, tulkojums no sengrieķu valodas un paskaidrojumi. Grāmatā apkopoti sengrieķu filozofu un rakstnieku—Platona, Ksenofonta, Plūtarha, Ailiāna un Diogena Lāertieša — darbi par Sokrātā dzīvi un mācību. Pats Sokrāts nākamajām paaudzēm nav atstājis rakstu pieminekļus, un viņa laikabiedru liecības un atmiņas par slaveno domātāju ir galvenais izziņas avots, kas atsedz pretrunīgo Sokrāta personību. Grāmatā ietilpst šo sengrieķu autoru darbu tulkojumi, kā arī plaši tulkotāja komentāriJoda Veinberga pēcvārdsMākslinieks Dainis Breikšs Tulkojums latviešu valodā, sastadijums, pēcvārds, paskaidrojumi, izdevniecība «Liesma». 1987Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

JEAN Paul Sartre's No Exit was first performed at the Vieux-Colombier in May 1944, just before the liberation of Paris. Three characters, a man and two women, find themselves in hell, which for them is a living-room with Second Empire furniture. Each of the characters needs the other two in order to create some illusion about himself. Since existence, for Sartre, is the will to project oneself into the future-to create one's future-the opposite of existence, where man has no power to create his future, his hell. This is the meaning of the Sartrean hell in the morality play No Exit. Garcin's sin had been cowardice, and in hell he tries to use the two women, who are locked up forever with him in the same room, under the same strong light, as mirrors in which he will see a complacent and reassuring picture of himself.This play, an example of expert craftmanship so organized that the audience learns very slowly the facts concerning the three characters, is Sartre's indictment of the social comedy and the false role that each man plays in it. The most famous utterance in the play, made by Garcin, when he says that hell is other people, l'enfer, c'est les autres, is, in the briefest form possible, Sartre's definition of man's fundamental sin. When the picture a man has of himself is provided by those who see him, in the distorted image of himself that they give back to him, he has rejected what the philosopher has called reality. He has, moreover, rejected the possibility of projecting himself into his future and existing in the fullest sense. In social situations we play a part that is not ourself. If we passively become that part, we are thereby avoiding the important decisions and choices by which personality should be formed.After confessing her sins to Garcin, Inès acknowledges her evil and concludes with a statement as significant as Garcin's definition of hell. She needs the suffering of others in order to exist. (Moi, je suis méchante: ça veut dire que j'ai besoin de la souffrance des autres pour exister…) The game a man plays in society, in being such and such a character, is pernicious in that he becomes caught in it. L'homme s'englue is a favorite expression of Sartre. The viscosity (viscosité) of such a social character is the strong metaphor by which Sartre depicts this capital sin and which will end by making it impossible for man to choose himself, to invent himself freely. The drawing-room scene in hell, where there is no executioner because each character tortures the other two, has the eeriness of a Gothic tale, the frustration of sexuality, the pedagogy of existentialist morality. The least guilty of the three seems to be Garcin, and he suffers the most under the relentless intellectualizing and even philosophizing of Inès. At the end of the play, Garcin complains of dying too early. He did not have time to make his own acts. (Je suis mort trop tôt. On ne m'a pas laissé le temps de faire mes actes.) Inès counters this (she has an answer to everything, Garcin is going to say) with the full Sartrean proclamation: "You are nothing else but your life." (Tu n'es rien d'autre que ta vie…)No further argument seems possible after this sentence, and the play ends three pages later when the full knowledge of their fate enters the consciousness of the three characters and Garcin speaks the curtain line: Eh bien, continuous… ("Well, well, let's get on with it…"). This ultimate line which, paradoxically, announces the continuation of the same play, was to be echoed ten years later in the concluding line of Samuel Beckett's Waiting for Godot. The two plays bear many resemblances both structurally and philosophically.

“BACH HAS A REMARKABLE GIFT… [HE] CONVINCE[S] AND CAPTIVATE[S] HIS LISTENERS.”—TimeIs there a reason for every event that touches our lives? Richard Bach believed there was, and to find it, he set out on a great adventure. Here he tells about the magical summer when he turned time backward to become an old-fashioned barnstormer in an antique biplane… and let destiny be his copilot.“BIOGRAPHY? FANTASY? METAPHYSICS? FICTION? NONFICTION? SELF-HELP? PHILOSOPHY? WITH BACH, THE POSSIBILITIES ARE INTENTIONALLY UNLIMITED.”—The Salt Lake Tribune“JUST LOOK—HE IS UP THERE.”—Ray Bradbury

Хто ми — Україна чи Малоросія? Європа чи Росія? Чи українська релігійність — це те саме, що візантійське православ'я? Звідки взялись тамплієри на берегах Дніпра? Яку таємницю берегли «таємні товариства» малоросійських дворян XIX ст.? Звідки в «Лісовій пісні» зашифрована легенда про Грааль? Чи й справді українці — це «селянська нація»? В чому різниця між демократією і хамократією? В чому полягав модерний «український проект» і чи вдалося нам його реалізувати?..Нова книжка провідної української письменниці, підсумковий плід її багаторічних роздумів — це вражаюча інтелектуальна подорож крізь віки, культури й конфесії в пошуках «України, яку ми втратили». Ключем до неї стає розкритий О. Забужко «код Лесі Українки». Аристократка і єретичка, спадкоємиця древнього лицарського роду і продовжувачка гностичної традиції, ця найвидатніша з українок залишилася незрозумілою в радянській Україні і майже незнаною широкій публіці — в Україні незалежній. Чому? Відповіддю на це питання стає велика історична драма «прихованої війни», яку Оксана Забужко з притаманною їй відвагою виносить із забуття і, на багатющому літературному й історичному матеріалі, відновлює на повен зріст.Це не лише фундаментальна історико-культурна студія чи вишукана філологічна екзегетика. Це ще й книга про наше сьогодення — про те, як жорстоко ми розплачуємося за втрату і забуття багатовікової лицарської культури…* * *«Книга пані Оксани сама по собі годна свідчити, що та висока українська культура, якій вона присвячена, ще не є, дякувати Богові, тільки нашим спомином»Леонід Ушкалов

On Being Blue is a book about everything blue — sex and sleaze and sadness, among other things — and about everything else. It brings us the world in a word as only William H. Gass, among contemporary American writers, can do.Gass writes:Of the colors, blue and green have the greatest emotional range. Sad reds and melancholy yellows are difficult to turn up. Among the ancient elements, blue occurs everywhere: in ice and water, in the flame as purely as in the flower, overhead and inside caves, covering fruit and oozing out of clay. Although green enlivens the earth and mixes in the ocean, and we find it, copperish, in fire; green air, green skies, are rare. Gray and brown are widely distributed, but there are no joyful swatches of either, or any of the exuberant black, sullen pink, or acquiescent orange. Blue is therefore most suitable as the color of interior life. Whether slick light sharp high bright think quick sour new and cool or low deep sweet dark soft slow smooth heavy old and warm: blue moves easily among them all, and all profoundly qualify our states of feeling.

A brilliant woman who was a study in fiercely maintained contradictions, a star student who went to work on a factory line, a Jewish convert to Catholicism who insisted on refusing baptism, Simone Weil is one of the most intransigent and taxing of spiritual masters, always willing to push her thinking — and us — one step beyond the apparently reasonable in pursuit of the one truth, the one good. She asks hard questions and avoids easy answers. In this essay — now in English for the first time — she challenges the foundation of the modern liberal political order, making an argument that will have particular resonance in present-day America. Examining the dynamic of power and propaganda caused by party spirit, the increasing disregard for truth in favor of opinion, and the consequent corruption of education, journalism, and art, Weil proposes that politics can only begin where the party spirit comes to an end.This volume also reprints an admiring portrait of Weil by the Nobel laureate Czesław Miłosz and an essay about Weil’s friendship with Albert Camus by the translator Simon Leys.

A dazzling philosophical investigation of the challenge of living in the present, by a brilliant practitioner of the new essay.In her third book, which continues to define the contours of the contemporary essay, Sarah Manguso confronts a meticulous diary that she has kept for twenty-five years. "I wanted to end each day with a record of everything that had ever happened," she explains. But this simple statement belies a terror that she might forget something, that she might miss something important. Maintaining that diary, now 800,000 words, had become, until recently, a kind of spiritual practice.Then Manguso became pregnant and had a child, and these two Copernican events generated an amnesia that put her into a different relationship with the need to document herself amid ongoing time.Ongoingness is a spare, meditative work that stands in stark contrast to the volubility of the diary — it is a haunting account of mortality and impermanence, of how we struggle to find clarity in the chaos of time that rushes around and over and through us.

В этом томе «Homo sacer» Джорджо Агамбен предпринимает амбициозную попытку проанализировать двойную генеалогию: онтологии действительности и этики долга, какими они были разработаны в истории западной мысли. Первая подвергалась критике Хайдеггером, вторая – Шопенгауэром и Ницше; в своем исследовании Агамбен не только опирается на них, но стремится скорректировать и дополнить их аргументацию. Так, он демонстрирует, что центральную роль в развитии обеих парадигм играет христианское богослужение с его совершенно особым пониманием действия и действенности, а также понятие «обязанности», пришедшее в христианскую богослужебную мысль из стоической этики, развитой Цицероном. В силу подобных предпосылок онтология и этика в конечном итоге оказываются связанными в едином круге, которому теперь соответствует особый субъект, буквально обреченный на эффективное совершение действий, ему самому не принадлежащих. Эта концепция и ее следствия, как показывает Агамбен, активно воздействуют на сферу политики вплоть до наших дней.

This book is meant to be a companion to “Heretics,” and to put the positive side in addition to the negative. Many critics complained of the book called “Heretics” because it merely criticised current philosophies without offering any alternative philosophy. This book is an attempt to answer the challenge. It is unavoidably affirmative and therefore unavoidably autobiographical. The writer has been driven back upon somewhat the same difficulty as that which beset Newman in writing his Apologia; he has been forced to be egotistical only in order to be sincere. While everything else may be different the motive in both cases is the same. It is the purpose of the writer to attempt an explanation, not of whether the Christian Faith can be believed, but of how he personally has come to believe it. The book is therefore arranged upon the positive principle of a riddle and its answer. It deals first with all the writer’s own solitary and sincere speculations and then with all the startling style in which they were all suddenly satisfied by the Christian Theology. The writer regards it as amounting to a convincing creed. But if it is not that it is at least a repeated and surprising coincidence.

Marks Tullijs CiceronsPar valstiIzcilais romiešu orators, valstsvīrs un domātājs Marks Tullijs Cicerons (106-43 p.m.ē.) dzimis Arpīnā. Romā viņš ieguva labu izglītību retorikā, filosofijā un jurisprudencē, dažus gadus papildināja zināšanas pie ievērojamiem Grieķijas filosofiem. Cicerons ieņēma vairākus augstus valsts amatus. 63. gadā p.m.ē., būdams konsuls, atmaskoja pret republikānisko pārvaldi vērsto Katilīnas sazvērestību. 43. gadā p.m.ē. viņu nogalināja politiskie pretinieki.Cicerons uzskatāms par ievērojamāko eklektikas pārstāvi romiešu literatūrā. Viņa nozīmīgākais devums ir grieķu filosofijas jēdzienu iedzīvināšana latīņu valodā, kā arī grieķu politisko un ētisko teoriju pielāgošana Senās Romas valsts situācijai.Traktātu Par valsti Cicerons sarakstījis filosofisku dialogu formā. To dalībnieki iztirzā jautājumus par ideālu valsti, taisnīgumu, valdnieka tikumību, cilvēka pienākumu un likteni."Katra valsts ir tāda, kāda ir tās pārvaldītāja daba vai griba."M. T. CiceronsMārci Tullii Ciceronis DE RE PUBLICATulkots no Mārci Tullii Ciceronis opera. Exrecensione Ioann. Aug. Ernestii studiose recognita edidit Car. Frid. Aug. Nobbe. - Tomus X. - Lipsiae: ex officina Car. Tauchnitii, 1827.No latīņu valodas tulkojis Arnis MazlovskisSengrieķu un latīņu īpašvārdos sastopamās grafemas ch,ph, th unj; atvei­dotas attiecīgi ar h,f\ t, eiuni (Stēsihors, Filips, Temistokls, Eidokss, Hiperbols). Latīņu divskanis ae aizstāts ar ē (Ēlijs), romanizētos grieķu vārdos zilbe ei - ar r(Aristīds). Plūdeņu (1, r) un nāseņu (m, n) dubultojumi sagla- bāti(Galls, Pirrs, Mummijs, Ennijs), citos gadījumos lietots viens līdzskanis (Apijs, Masilija, Ats). Lietvārdu latviskā forma darināta no klasisko valodu substantīvu celma (Katons, Kleofonts). Latviskojot saglabāta oriģinālā zilbju kvantitāte (Āternijs, Tēsējs, Mīnojs, Numa); tas attiecas arīuzgrieķu sufiksiem ad un id (Miltiads, Falarids). Atkāpšanās no šī principa pieļauta vārdā Marss, jo latviešu valodā stipri iesakņojusies oriģinālam neatbilstoša izruna. Garaisoresp. co aizvietots aro (Atons, Kapitolijs). Latīņu vārdos e, i un ae priekšā stāvošais c tulkojumā parādās kā šis latviešu alfabēta burts (Marcells, Mancīns, Cēlijs); citos stāvokļos tas atbilstoši fonētikai nomainīts ar k. Zilbe ti patskaņa priekšā saskaņā ar viduslatīņu izrunas normu trans- kribēta kā ci (Larcijs, Lukrēcija), tomēr nosaukumā Latija ar latīņu vārdu saimi kopējās saknes dēļ paturēts t. Atbilstoši latviešu valodas fonētiskajai rakstībai 5 latīņu vārdos starp diviem patskaņiem tulkojumā aizstājams ar Ј (Nāzīka, Izidors, Brundizija).A. Mazlovskis

Fridrihs EngelssPar vēsturisko materiālismuŠis Engelsa raksts ir daļa no viņa priekšvārda brošūrai "Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni" angļu tulkojumā. Mēs to publicējam kā atsevišķu rakstu ar nosaukumu "Par vēsturisko materiālismu" kā Engelss pats to bija publicējis laikrakstā "Neue Zeit" 1892./93. gadagājuma I sēj.(Grāmatu apgads. Rīga, 1946. (Red.)) «DARBA BALSS» e-grāmatu izdevniecība darbabalss.eu № 10 Riga, 2015

Roberts MūksParadīzes mītsVisu dzīvo un nedzīvo būtņu vidū cilvēks, šķiet, ir vienīgais radījums, kam nepietiek ar to, kas viņš ir. Tikai cilvēkā iemājo neapslāpējamā faustiskā dziņa atklāt arvien jaunus kontinentus ne tikai “ārpasaulē”, bet ari sevī pašā, savas personīgās esnies apslēptajos slāņos, eventuāli nonākot pie atziņas, ka viņš glabā sevī visa neizmērojamā makrokosma noslēpumus.Apgāds Liesma 1998Markam un Gaidai© Roberts Mūks, Redaktors ULDIS NORJETIS Mākslinieks ANDRIS NJKOLAJEVSISBN 5-410-01133-3Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Aleksandrs IvinsPareizas domāšanas mākslaFilozofijas zinātņu dokfors Aleksandrs Ivins (dz. 1939. cj.), kura pētījumi vērtējumu, normu, laika un cēlonības loģikā pazīstami visi pasaulē, šajā grāmatā izskaidro, kā mēs domājam, kad savā prātā pareizi atspoguļojam esošo, bijušo un iespējamo. Viņš ataino, kā mūsu apziņā veidojas jēdzieni, spriedumi un slēdzieni, ar piemē­riem no daiļliteratūras un vēstures parada, kā izvairīties no kļūdām, iepazīstina ar analoģijām, klasifikācijām un definīcijām, sniedz vis­pārīgu priekšstatu par problēmām, hipotēzēm un teorijām, ieved aizraujošajā antinomiju, aporiju un paradoksu pasaulē, māca dis­kutēt un polemizēt, kā arī pārliecinoši atklāj, cik svarīgi ir loģiski pareizi lietot valodu.Plašam lasītāju lokam, it īpaši vidusskolēniem un studentiem.Kāpēc mēs bieži vien tik neloģiski domājam, rīkojamies un it īpaSi runājam un rakstām! Sis jautājums nav jauns, loģika Ir viena no vissenākajām zinātnēm. Tagad skolā to nemāca. Vai tāpēc, ka zinātne par pareizas domāSanas likumiem būtu novecojusies! Varbūt loģiskā domāSana ir iedzimta un to iemācīties nemaz nav ) iespējams!RlGA «ZINĀTNE» 1990Recenzenti: (iloz. zin. doki. D. GORSKIS, filoz. zin. doki. A. ŅIKIFOROVSNo krievu valodas tulkojis Aldis Lauzis ROMANA VITKOVSKA zīmējumi© Tulkojums latviešu valodā Aldis Lauzis, 1990Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

«Parerga und Paralipomena» – сочинение известного немецкого философа Артура Шопенгауэра (нем. Arthur Schopenhauer, 1788-1860). *** Это систематические сведения о разного рода предметах, в частности о свободе как о сверхчувственном выражении. Другими произведениями А. Шопенгауэра являются «О воле в природе», «О свободе воли», «Об основе морали», «Две основные проблемы этики», «О четверояком корне закона достаточного основания» и «Мир как воля и представление». Артура Шопенгауэра называли «философом-пессимистом»: он считал существующий мир «наихудшим из возможных», в противоположность немецкому мыслителю Готфриду Лейбницу.

Renē DekartsPārruna par metodiIzcilā franču zinātnieka Renē Dekarta apcere «Pārruna par metodi» pirmo reizi tika izdota 1637. gadā; tā ir viena no tām grāmatām, kurā formulēti jauno laiku filozofijas pamatprincipi. Dekarts šeit uzstājas kā racionālisma pamatlicējs izziņas teorijā. Vienlaikus «Pārrunā par metodi» rodamas nepretenciozas un dziļas pārdomas par īsta domātāja tapšanu, par visas cilvēces kultūras mantojuma vietu savdabīgās un oriģināli domājošas personības pasaules uzskatā.Šī apcere latviešu valodā iznāk pirmoreiz; tā paredzēta augst­skolu studentiem, aspirantiem, pasniedzējiem, kā ari tiem, kas interesējas par filozofijas jautājumiem.Grāmata iznāk pagātnes izcilo domātāju darbu sērijā «Avots».Šās sērijas pamatuzdevums ir sniegt latviešu lasītājam pa­saules izcilo domātāju galvenos darbus un galvenās viņu darbu idejas, kas nozīmīgas ari mūsdienās (gan no zinātnes Vēstures, gan ari no mūsdienu zinātnes nozaru problemātikas risināšanas aspektiem).Tā kā «Avotā» iekļaujamo darbu izvēlē, tulkošanā un zinātnisko_ skaidrojumu sagatavošanā piedalās augsti kvalificēti speciālisti, visiem šās sērijas izdevumiem ir nodrošināta gan zināšanu padziļināšanai, gan ari zinātniskā darba veikšanai nepieciešamā kvalitāte.«Pārruna par metodi» ir sērijas «Avots» trešā grāmata (pir­mās bija Gāja Jūlija Cēzara apcere «Piezīmes par gailu karu» un Džona Loka «Eseja par cilvēka sapratni»). Patlaban izdev­niecība gatavo izdošanai Hēgeļa, Monteņa, Didro atsevišķus darbus.No franču valodas tulkojis Vilnis Zariņš

Mišels FukoPatiesība, vara, patībaMišels Fuko (1926-1984) - franču domātājs, kas apvērsis tradicionālos priekštatus par filosofu un viņa darbu. Viņš publicējis darbus, bez kuriem nav iedomājama tagadnīga refleksija par mūsdienām un vēsturi, - "Ārprātības vēsture", "Klīnikas dzimšana", "Uzraudzīt un sodīt", "Vārdi un lietas", "Seksualitātes vēsture" u.c. Fuko ne tikai raksta grāmatas un lasa lekcijas, bet arī aktīvi iesaistās sociālpolitiskajā konfrontācijā, dažkārt izbaudot policistu nūju belzienus. Fuko uzskatāmi demonstrē, ka filosofija ir noteikta dzīves forma. Viņš ir robežu domātājs, neļaujot vairs domāt pa vecam. Fuko veido eksistences ētiku un estētiku, kas izvēršas kā jaunas dzīves mākslas meklējums.Tulkojuši Roberts Apinis, Elga Freiberga, Maira Mora, Astra Šmite, Andžela Šuvajeva, Igors Šuvajevs, 1995

Aleksandrs KovaļovsPersonības psiholoģijaTulkots no otrā, pārstrādātā un papildinātā izdevumaIZDEVNIECĪBA «ZVAIGZNE» RIGA 1967FB2 failu izveidojis Imants LočmelisA. Ķovalova grāmata «Personības psiholoģija» izmantojama par mācību līdzekli augstākajās mā­cību iestādēs. Tajā vienkopus atrodami visi svarī-_ gākie personības veidošanās jautājumi. Grāmatā apkopots pārskats par to, kas sasniegts un atklāts personības psiholoģijā, un vienlaikus tā ir patstā­vīgs, interesants pētījums, kas ietver vairākas jau­nas koncepcijas. Tajā sniegts, dziļš psiholoģisko pa­rādību fizioloģisks pamatojums, doti praktiski no­rādījumi gan audzināšanas, gan pašaudzināšanas jomā.No A. Kovaļova grāmatas «Personības psiho­loģija» iegūtās atziņas savā praktiskajā darbā varēs izmantot pedagogi, partijas, komjaunatnes un arodbiedrību darbinieki. Tā palīdzēs ari kultūras un mākslas darbiniekiem viņu radošajā darbā. Daudz zināšanu tā sniegs studentiem — nākama­jiem audzinātājiem un pedagogiem.A. Kovaļova «Personības psiholoģija» dod at­bildi uz daudziem jautājumiem, kas ir aktuāli un interesē mūsu sabiedrības plašas masas, jo perso­nības psiholoģijas likumsakarību zināšana palīdz katram mērķtiecīgi veidot pašam savu personību un apgūt mūsdienās tik svarīgo cilvēku vadīšanas un audzināšanas māku.

Māris BudovskisPersonības un sociālās vides rezonansePsihodiagnostika • konflikti • disharmonija • statuss • lomas • socializācija • komunikācija> optimizācija • psihohigiena • rehabilitācijaMāris Budovskis (dz. 1939. g. Rīgā)ir medicīnas zinātņu kandidāts (1978). LVFKI Teorijas un metodikas, pedagoģijas un psiholoģijas katedras vecākais pasniedzējs (kopš 1983).Beidzis Rīgas Medicīnas institūtu (1965) un Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu (1972).Vadījis RPI Psihodiagnostikas grupu (1975),Zinātniskās intereses saistītas ar cilvēka psiholoģiskās adaptācijas un rehabilitācijas problēmām ekstremālos un intelektuālās darbības apstākļos.50 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors.Latvijas psr zinātņu akademijaLavijas valsts fiziskās kul turas institūtsBudovskisPersonības un sociālās vides rezonanseFB2 failu izveidojis Imants LočmelisRIGA «zinĀtne» 1986Recenzenti:medicīnas zinātņu kandidāts A. Jurēvics, psiholoģijas zinātņu kandidāte A. KarpovaIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1986. gada 14.feb­ruāra lēmumu