Vija StabulnieceElfu bruņinieksAngļu, iru, skotu un velsiešu pasakas un teikasVelsiešu pasakas un teikas . Līgava no Linivanvahas… . Vērši un afanks…. Svētais Kadogs un karalis Arturs… Zēns, kurš atgriezās no Elfu zemes… Leu un Blodida…Pēc ilgāka laika latviešu lasītājam tiek piedāvātas Britānijas salu (romantiskāk tās mēdz saukt par Miglaino Albionu) vēsturiski un ģeogrāfiski tuvo, bet vienlaikus visai atšķirīgo tautu - angļu, īru, skotu un velsiešu pasakas un teikas. Tām ir zināma līdzība ar latviešu folkloru, taču - citādi varoņi un vide, dažkārt pat atšķirīgi priekšstati par labo un ļauno.No angļu valodas tulkojušas ANNA BAUCA un VIJA STABULNIECE Māksliniece ANITA KREITUSE© Vija Stabulniece, sastādījums, tulkojumslatviešu valodā, 2002 © Modris Adumans,vāka mākslinieciskaisnoformējums, 2002 © Anita Kreituse, māksliniece, 2002 ISBN 9984 -717-08-9 © «Apgāds Kasa>, 2002Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisIevadamŠis krājums ir mēģinājums iepazīstināt lasītājus ar Britu salu iedzīvotāju folkloras bagātībām. Pareizāka priekšstata gūšanai krājums sadalīts četrās daļās - angļu, īru, velsiešu un skotu folkloras izlasē.Iri, velsieši un skoti ir seno ķeltu - valodas un kultūras ziņā tuvu indoeiropiešu tautu grupas - pēcnācēji. Ķelti ap 5.-6. gadsimtu pirms Kristus jau apdzīvoja Anglijas salas, dēvējās par britiem un arī savu zemi sauca par Britāniju. Sākumā viņi nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību, vēlāk arī ar tirdzniecību. Ķeltiem bija sava priesteru kārta - druīdi, un viņi ticēja personificētiem dabas spēkiem. No ķeltiem izveidojās trīs atšķirīgas etniskas grupas - īri, velsieši jeb kimri un skoti, kas pirmā gadu tūkstoša sākumā pēc Kristus pārstāv jau samērā augstu materiālo un garīgo kultūru. Viņu folklora pārsteidz ar plašo vērienu un cilvēku raksturu psiholoģiski pareizu atveidojumu. Pasaku un teiku varoņi cīnās ar pārdabiskiem spēkiem, ar ienaidniekiem un ļauniem cilvēkiem, saceļas pat pret druīdu varu, nebīstas no nāves vai ļauniem gariem, augstāk par visu cilvēkā vērtē spēju turēt doto vārdu, vēlēšanos palīdzēt vājākajiem un ievērot sentēvu tradīcijas. Sevišķi skotiem un velsiešiem ir daudz teiku par spēkavīriem un drosmīgiem karotājiem, arī populārais leģendu cikls par karali Arturu(lai gan daži vēsturnieki uzskata, ka Arturs bijis tikai algotņu vadonis un atradies britu karaļu dienestā).Daudzās plaši sazarojušās dzimtas jeb klani par savu ciltstēvu uzskatīja kādu mītisku varoni, kura īpašības piedēvēja visiem pēcnācējiem, tādējādi cenšoties saglabāt senās tradīcijas. Šo sabiedrisko grupējumu resp. klanu pamatos bija senā asinsradniecība, kaut gan klanu vadoņiem bija tiesības adoptēt pilnīgi svešus cilvēkus (sk. velsiešu teiku «Leu un Blodida»). Varenākā klana vadonis parasti saucās par karali, un, spriežot pēc teikām, šādu karaļu bijis krietni daudz.Klanu savstarpējās cīņas (sk. «Danvegenas burvju karogs») bija viens no iemesliem, kas britus novājināja, un 5. gadsimtā tos uzveica no Eiropas kontinenta ieradušās ģermāņu ciltis-angļi, sakši un juti. Iebrucēji iekaroto zemi izdāļāja vispirms uzvarētāju aristokrātijai, kas ķeltus daļēji iznīcināja, daļēji iegrūda verdzībā; vairākas ķeltu ciltis atkāpās uz kalnainākajiem rietumu apgabaliem (Velsu), daļēji izceļoja uz Franciju (Bretaņu). Iekarotāji atnesa līdzi ģermāņu pasaku sižetus, kas pazīstami visā Eiropā, tomēr ar laiku jaunajā dzimtenē, kurai viņi piešķīra Anglijas vārdu, šie sižeti zināmā mērā mainījās un ieguva citas īpatnības.Briti cītīgi sargāja savas garamantas no svešas ietekmes, tāpēc viņu pasakas un leģendas ir stipri atšķirīgas no iekarotāju folkloras. Uzvarētie centās vismaz savā tautas literatūrā saglabāt neatkarību, nacionālās tradīcijas un valodu. Tiklab viņu senie epi, kā vēlākos laikos radušās pasakas un teikas ir pilnīgi savdabīgas.Līdz ārzemes pāreju privātīpašumā, cilts locekļu ekonomisko diferenciāciju un valsts kā apspiešanas līdzekļa radīšanu beidzās anglosakšu pirmatnējās sabiedrības posms.11. gadsimtā Angliju iekaroja normaņi - no Francijas ieradušies un tur jau aklimatizējušies kādreizējie skandināvi. Par Anglijas karali 1066. gadā kļuva Vilhelms I Iekarotājs un nodibināja normaņu dinastiju. Anglosakši kā uzvarētāji savulaik neatrada kopīgu valodu ar britiem, un tikpat grūti viņiem bija to atrast ar normaņiem, un, tāpat kā briti, tā arī tagad anglosakši centās saglabāt savas folkloras īpatnības.11.-12. gadsimts bija pagrieziens Ziemeļeiropas un Rietumeiropas sociālajā attīstībā. Tie bija feodālās sabiedrības ziedu laiki, beidzās tautu pārvietošanās laikmets, iekarošanas tendencēm tika piešķirts reliģisks raksturs-sākās krusta kari. Krusta karotāji, svētceļnieki, klejojoši mūki un tirgotāji izplatīja nostāstu un teiku sižetus un teiksmas par karali Arturu un viņa Apaļā galda bruņiniekiem vai Tristanu un Isoltu (Izoldi), un šīs teiksmas pārceļoja uz kontinentu, kur tika pārveidotas dažnedažādos variantos. Savukārt teika par Arturu, dažādi variēta, plaši izplatījās arī starp uzvarētajiem, jo modināja velsiešos patriotiskas jūtas. Jādomā, ka mīts par to, ka Arturs nav miris un tikai gaida, kad tauta aicinās viņu palīgā, radies pēc normaņu iebrukuma. No otras puses, līdz ar Velsas iekarošanu arī normaņu dižcilši Francijā iepazinās ar šo leģendu, kas, pareizi izmantota, varēja kalpot iekarotāju interesēm. Normaņu karaļu dinastija bija iznireļu dinastija, jo Vilhelms Iekarotājs bija tikai hercogs, turklāt mucinieka meitas ārlaulības dēls, tāpēc dinastijai vajadzēja mītu, tādu, kāds jaundibinātajai Romas impērijai bija «Eneīda» vai franču karaļiem teiksmas par Kārli Lielo. Tā radās normanizētais Arturs, kas normaņiem bija sevišķi izdevīgs tāpēc, ka dzīvoja pirms sakšu ienākšanas Anglijā un visās senajās leģendās cīnījās pret tiem.Radniecība ar visā Eiropā pazīstamiem sižetiem visskaidrāk redzama angļu pasakās. «Kankarīte» atgādina pasaku par Pelnrušķīti, daļēji tas sakāms arī par un cNaskā Mollija» variē plaši pazīstamo tēmu par rupja spēka pilniem, bet stulbiem milžiem, kurus uzveic atjautīgs zemnieku zēns vai meitene; «Džeks Henafords» ir izplatīts rūdīta algotņa - zaldāta tips. Pasakas par mātesmeitu un bārenīti sastopamas arī citā uztverē -mātesmeita mīl pameitu un, par spīti pamātei, palīdz tai (cDivas princeses»). Interesanti, ka pilnīgi trūkst pasaku par trim brāļiem, diviem gudriem, trešo muļķi; jādomā, tās radušās pēc tam, kad anglosakši atstāja kontinentu.Eiropas kontinentā grūti sameklēt kaut ko līdzīgu britu pasakām un leģendām, kurās darbojas fantastiski dzīvnieki un mītiskas būtnes elfas. īru folkloras vācējs dzejnieks Viljams Batlers Jeitss izsakās, ka, pēc senatnes pētnieku domām, elfas esot kādreizējās pagānu dievības. Kristīgā ticība laupījusi tām pielūgsmi un upurus, tāpēc tās tautas iztēlē pat fiziski samazinājušās līdz pāris sprīžu garumam. Elfas ir viegli aizvainojamas, partām pat nedrīkst daudz runāt, tās jādēvē par «labiem ļautiņiem» vai «sīkaliņiem», taču tikpat viegli var tikt ar tām draugos. Elfas ir pārgalvīgas, dažkārt ļaunas, tās zog vai apmaina bērnus (sk. velsiešu pasaku «Zēns, kurš atgriezās no Elfu zemes») un laupa pat jaunekļus un jaunavas (sk. skotu pasaku «Tams Lins»), Elfas ļoti mīl mūziku un dziesmas, tāpēc dāsni apbalvo ar šo talantu apveltītus cilvēkus (sk. īru «Nok- graftorias teiku»), bet necieš tos, kas iedomājas esam šai ziņā pārāki par pašām elfām, un bargi soda pārdrošniekus (skotu teika «Keilas dūdinieks»).Galvenie svētki britiem pagānu laikos bijuši saistīti ar ziemas iestāšanos un svinēti 1. novembrī. Tad druīdi iekūruši svēto uguni, upurējuši dievībām un ļaudis līksmojušies veselu nedēļu. Baznīca, cenzdamās pielāgot pagāniskos ticējumus un rituālus saviem mērķiem, nosaukusi 1. novembrī par mirušo pieminēšanas resp. Visu svēto dienu, tomēr ar šo dienu joprojām saistās senie ticējumi.īpatnējs pasaku tēls ir paks, kas parasti parādās kāda dzīvnieka - āža vai zirga - izskatā. Lai arī paks ir visai pārgalvīgs, kam patīk dzīt jokus un pastrādāt visādas palaidnības, novembrī tas ir labā prātā un palīdz cilvēkiem. Banšijas - vecas raganas - īru pasakā «Dūdinieks un paks» uzrunā viņu par Novembra paku, kas liecina, ka dūdiniekam briesmas nedraud, jo novembrī pārdabiskās būtnes ir cilvēkiem labvēlīgas.Liela nozīme pasakās un teikās ir visādām burvestībām. Piemēram, olu čaulu brūvējums vai melna vista palīdz atdabūt elfu apmainīto bērnu, burvju ziede atdzīvina nokauto zirgu vai, ietriepta acīs, ļauj redzēt elfas, kas rotaļājas ziedos, niedre, noskaitot burvju vārdus, pārvēršas straujā kumeļā. īpatnēja parādība ir geisi (īru ge/'s, skotu geasan)- aizliegumi vai uzlikti pienākumi. No pirmatnējo tautu reliģiskajiem aizliegumiem («tabu») tie atšķiras arto, ka geisiem ir izteikti personisks raksturs. Piemēram, Konam Edam (pasaka «Kons Eda vai Ēma ezera zelta āboli») pamāte uzliek geišu - uzmeklēt burvju kumeļu, burvju suni un ezera valdnieka zelta ābolus.Vēl pasakās un leģendās minēti ar dažādām vietām saistīti dzīvnieki - fantastiski nezvēri afanki, ar pārdabisku spēku apveltīti suņi vai ūdenszirgi. Sevišķi daudz par tiem vēstī velsiešu un skotu folklora (atcerēsimies presē daudzkārt pieminēto Lohnesas resp. Nesas ezera briesmoni). Minēti arī ūdensvīri. Tie pievāc noslīkušo jūrnieku dvēseles un noglabā gliemežu čaulās, no kurām tās atbrīvo brašs zvejnieks, iepriekš aizsūtījis sievu svētceļojumā, lai māja tīra (te laikam gan teicējs šķelmīgi pasmīnējis), un piedzirdījis ciemos uzaicināto ūdensvīru tā, ka tas paliek guļam pagaldē («Dvēseles krātiņos»).Milži sastopami arī britu pasakās (pēc vēsturnieku domām, tie ir senie varoņi, ar kuriem notikusi metamorfoze pretējā virzienā - tie pieņēmušies augumā un spēkā, bet pagāniskās dievības sarukušas līdz «sīkaliņu» apjomam), taču britiem tie ir personificēti ar noteiktām rakstura īpašībām, piemēram, īru Fins ir stiprs, bet bailīgs, Kukulins varonīgs, bet lētticīgs. Viņi allaž apveltīti ar kādu īpašu spēju - īru Fins pasūkā īkšķi, bet skotu Fins paspaida savu gudrības zobu, un abi tūdaļ zina, kas notiek tuvu un tālu, velsiešu Gvidions prot gan pats pārvērsties dažādos veidos, gan pārvērst citus un spēj pat no ziediem un smaržām uzburt jaunavu («Leu un Blodida»).Krājuma mazā apjoma dēļ, protams, nav iespējams vispusīgi parādīt britu folkloras bagātības, taču jācer, ka tas vismaz sniegs zināmu nojausmu par šīm bagātībām un to nacionālo savdabību.Jāpiezīmē, ka britu īpašvārdu un vietvārdu fonētisko rakstību nav izdevies tiktāl noskaidrot, ka tā varētu pretendēt uz neapstrīdamu pareizību.Anna Bauga
fb2
