Kriksis
Širmanis Jānis
 fb2
Jānis ŠirmanisKriksisMākslinieks Ernests ĀbeleRĪGA «SPRĪDĪTIS»LABDIEN!Esam raduši teikt: grāmata jāizlasa no vāka līdz vākam. Tas nozīmē — no sākuma līdz beigām. Un jāsāk lasīt ar vāku, uz kura ir pieteikts autora vārds un darba nosaukums. Bet šoreiz abi vāki ievada katrs savu stāstu . . . Un vidū, re, — iestarpinājums . . Tāda neredzēta, neparasta grāmata. Jā, arī tās autors ir neparasts — it kā jau pazīstams, vairākkārt Latvijā izdots un tomēr tāls, ilgu laiku bijis mums atsvešināts, nezināms.Vai jūs, jaunie lasītāji, autora vārdu agrāk jau bijāt dzirdējuši? Varbūt to ievērojāt radio jauno lasītāju kluba raidījumos, varbūt vecāku sarunās, bet varbūt ka dažs starp vecajām grāmatām pats uzgājis «Kapteini Lāčakepu», «Jūras zaķus», «Noslēpumainos rakstus», «Vilkus» vai «Draugus» — grāmatas, ar kurām Jānis Sirmanis pirms gadiem piecdesmit iesāka rakstnieka gaitas. Gandrīz vai pirms apaļiem četriem gadu desmitiem izdots stāsts «Dadžu Juris». Padzeltējušo grāmatu klasta atrodama ari «Pikstite» un «Kriksis», kas sarakstīti Latvijā kara gados.Ilgu laiku daudzas agrāk izdotās grāmatas lasītājiem nebija pieejamas. Tie autori, kuri bija aizbraukuši projām no Latvijas un dzīvoja ārzemēs, tika uzlūkoti par mums naidīgiem, viņu darbi atradās slēgtos bibliotēkas fondos, tikpat kā nekas par viņiem nebija zināms. Viens no tādien noklusētajiem rakstniekiem bija arī Jānis Širmanis. Tikai nesen, mainoties dzīves apstākļiem un attieksmei pret ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, radās iespēja atjaunot gan saraksti, gan tiešu tuvību.Pēc kāda jaunības gadu paziņas apciemojuma .Širmanis viņam atrakstīja saviļņotas, ar sāpīgu smeldzi caurvītas rindas: «Ilgus gadus tēvzemē esmu bijis: kāds, kura nav. Bet man uz pleciem ir jau astoņdesmit piecu gadu nasta» Nekādu šaubu, ka esmu, kā mēdz tikt, — iesaucamos gados . . . Tāpēc būs prieks, ja zināšu, ka ne vien trimdā, bet arī Latvijā atkal esmu kāds, kurš ir! Pielieku savu grāmatu sarakstu tai secībā, ka tas Jums var noderēt.»Grāmatu sarakstā — trīsdesmit viens nosaukums. Viss lielais vairums, sākot ar Latvijā rakstīto «Krikša» pirmo daļu — vairāk nekā divdesmit darbi, — izdoti ārzemēs. Sīs grāmatas sacerētas jaunajiem lasītājiem, gan lielākiem, gan mazākiem. Tie ir stāsti, bērnu un pieaugušo dzīves tēlojumi un pasakas.Tātad, kas ir Jānis Širmanis? — Latviešu bērnu rakstnieks, bērnu prozas meistars, latviešu bērnu literatūras klasiķis, kas visu savu garo mūžu veltījis bērniem. Diezin vai ir nosaucams vēl otrs latviešu rakstnieks, kas ar visu sirdi un visu daiļradi piederētu tikai lasītāju jaunajai paaudzei.Atbildot uz ziņu par izdevniecības nodomu Rīgā atkārtoti izdot «Krikša» pirmo daļu un «Pīkstīti», rakstnieks iepriecināts rakstīja: «Par Jūsu vēstuli — simtu paldies. Divi simti! Tā man ļoti zīmīga jubilejas dāvana. Tā liecina, ka Jānis Sirmanis atgriežas dzimtenē! .. . Ilgas nezūd. Gribētos vēlreiz Rīgu redzēt, bet es baidos riskēt . . . Patlaban top mana 32. literārā grāmata «Daugavieši». Tur būs daži stāsti, dažas pasakas un beidzot drusku par sevi. . . daži tumši un daži gaiši plankumi. Ar smaidu!»Daži stāsti, dažas pasakas .. . Reizēm J.Širmanis dzīves atziņām piesātinātu notikumu reālistiskos notēlojumus sauc arī par pastāstiem, citkārt — par stāstiņiem. Visbiežāk viņš izvēlas visai vienkāršus atgadījumus, vēstījumu raisa mierīgi, apvaldīti. Tomēr lasīt ir interesanti, jo rakstnieks stāsta saistoši, liek ieklausīties dzīvās nesamākslotās arunās, atklāj spraigas domas, raksturu sadursmes. Viņš zina, kas mazajiem lasītājiem patīk, — piedzīvojumi, dēkas, un tālab dažkārt jau pats nosaukums modina iztēli: «Alberta Cilpas piedzīvojumi . ..» Personu raksturojumam, darbības aizsākuma dažādu detaļu iezīmēšanai rakstnieks nemeklē īpašu vietu. Viss nepieciešamais atklājas notikumu gaitā — piedzīvojumu lakoniskā izklāstā. Un nemanot ar sižeta pavedienu savijas audzinošā doma, daiļdarbā iesakņotā rakstnieka svētība lasītājam — viņa padoms.Pasaku žanrā «Pīkstītes» un «Krikša» autors darbojies gandrīz vai visu laiku. «J.Sirmaņa pasaku kamoliņš šķiet bezgalīgs», saka viņa darbu izdevēja, Stokholmas grāmatu apgāda «Atvase» vadītāja Baiba Vītoliņa. «Kaut arī rakstnieks dažreiz aizņemas kādu tautas pasakas pamatideju, viņš to izveido pēc sava prāta un katrā paslēpj pa pamācībai lasītājam: nesmilks- tēt, kaut iet grūti, neticēt liekuļiem, nebūt skopiem, nenoniecināt vecāku un pieredzējušu cilvēku padomus, nebūt iedomīgam un tā joprojām . . .»Rakstnieks panācis lielu poētisku fantāzijas atraisītību un didaktisko mērķtiecību. Viņa pasaku tēli un sižeti, kā to labi redzam šajā grāmatā ietvertajos darbos, — ļoti tuvi reālaai dzīvei. Patiesībā tā ir tikai personificēta, ar dvēseles siltumu apgarota reāla īstenība. Dzīvnieku pasaulē, dabā rakstnieks saskata interesantas līdzības, atklāj mazajam lasītājam gluži pārsteidzošas, rosinošas paralēles, tiek padomāt par kopsakarībām, par sevi.Ielūkosimies mākslinieka Ernesta Ābeles ilustrācijās — katrā smalki zīmētajā ainā saskatīsim gluži labi pazīstamas, it kā redzētas norises. Bet cik tās acij un sirdij tīkamas, cik spirgtas! Mākslinieks pratisreā- lām, ikdienā skatītām ainām piešķirt pasakainu dzīvību. Tas pats sakāms arī par rakstnieku. Tāpēc arī abu mākslinieciskajai saderībai un ar iedvesmu veiktajam kopdarbam tāda pievilcība.Daudzkārt bērnu literatūrā nākas sastapties ar uzbāzīgu, atkailinātu didaktiku, — ar labi gribētim, bet uzkrītošiem, kaitinošiem padomiem. Samākslota, izspīlēta skolmeistarība atstumj, daiļliteratūrā tā ir skaužama. Bet bērnu literatūra bez atziņām, bez «gudrā padomiņa» nav domājama, jo tās uzdevums ir ne tikai izklaidēt, bt arī atraisīt bērnu dvēseli, palīdzēt viņiem iepazīt pasauli, apjaust cilvēka vietu pasaulē, atskārst sevī un citos dažādas īpašības, mācīties tās novērtēt. īstā, dabas dotā bērnu rakstniekā pedagogs no mākslinieka nav nošķirams. J.Sirmaņa darbus lasot, to redzam jo skaidri.Var pamācīt, vajag pamācīt, tikai arvien ir svarīgi, — kā to dara.Ar smaidu! Jānis Širmanis to uzsvēris jau pats. Ar smaidu, ar humoru, ar gaišu ironiju, paskubinošu sarkasmu viņš iekrāso gan savus stāstus, gan pasakas. Un šis labsirdīgais smaids ir kā dzīvības elpa, kas viņa grāmatas dara tik jaukas.Rakstnieka talanta īpatnība, viņa tuvība bērniem skaidri saskatāma, piemēram, daudzo varoņu veiksmīgi atrastajos vārdos. Tā suņa Krikša drugs ir Bugis, gaili sauc par Gāganu, kaķi par Lāri, zvirbuli par Čaukstu, vilku par Vāvuli, lapsu par Okšķeri. Pelītes Pīkstītes tēvs ir Ūsainis, māte Ciepste, paziņas — runcis Minkāns, zirgs Poksis. Pārlapojot daudzās J.Sirmaņa grāmatas, taisni apbrīnojami šķiet autor izdomas bagātība — katrā darbā atkal un atkaljauni, atšķirīgi, jau ar vārdiem iezīmīgi varoņi: lūk, zinībkārais kaķis Tincis, lūk, Lieldienu zaķi Ģelzis un Misiņš, lūk, ņiprais zēns Pūpoliņš, lūk, lācēni Laiža un Miegulis . . . Vai šie vārdi nav ar smaidu izvēlēti?Ar smaidu J.Sirmanis grib stāstīt arī parsevi jaunākjā grāmatā. Kaut gan jautrības viņa dzīves stāstā ir maz.J.Širmanis dzimis 1904. gada 4. aprīlī Burtnieku ezera apkaimē kādreizējā Vil- zēnu pagasta Annas muižā, kurpnieka ģimenē. Jānim desmit gadu vecumā pēc pāragrās tēva nāves jāsāk ganugaitas. Agrā celšanās, aukstā rasa, vējš, lietus un ganāmo cūku, govju un aitu niķi radina pie izturības. Dažādi ganu gaitu piedzīvojumi, apkārtnes vērojumi sāk modināt iztēli un ļaut uzkrāt iespaidus, kas vēlāk būs pār- kausējami literārajā vielā. Paiet četri gadi pēc tēva nāves, un tad uz mūžu jāšķiras arī no mātes. Nu pienākumu nasta kļūst vēl smagāka, — četrpadsmit gadu vecumā jāsāk srādāt pie saimniekiem par puspuisi — nepilngadīgu laukstrādnieku. Čaklo, uzņēmīgo, zinātkāro bārubērnu laimes māte patur acīs un pašķir viņam dzīvē gaišāku taku. Saimnieks ir tik vēlīgs, ka jau vasaras beigās izmaksā jaunajam censonī- gajam puspuisim visu gada algu un ļauj turpināt skolas gaitas.Saaudzis ar dabu, saradis ar darbu, Jānis grāmatu pasaulē parāda lielu zinātkāri unvērību. Vilzēnu pamatskolā un Matīšu II pakāpes pamatskolā odibinās cieša tuvība ar grāmatām, dzimst sapnis kļūt par skolotāju. Astoņpadsmit gadu vecumā jauneklis dodas uz Rīgu, iestājas Skolotāju institūtā. Nauda studijām pašam jānopelna, iztikapašam jāgādā. Vasaras paiet lauku darbos, Rīgā pārnaktīm jāstrādā grāmatu sietuvē.1927. gadā institūtu pabeidzis, jaunai's skolotājs dodas uz savu pirmo darba vietu — uz sešklasīgo Jaunpiebalgas draudzes pagastskolu. Klasē, vienotrreiz pieķerot nesātīgos lasītājus ar lasāmvielu pasolē, nākas ar nožēlu konstatēt, ka lasītprieku skolēni velti šķiež, nopūlēdamies ap mazvērtīgām grāmatām jeb tā saucamo senālli- teratāru . . . Rodas apņemšanās pašam sarakstīt bērniem labākas grāmatas. Diemžēl ne tik drīz izdodas ķerties pie šī nodoma īstenošanas. Jāiet obligātajā karadienestā. Pēc tam tiek nodibināta ģimenes dzīve. Rodas vilinājums izkopt muzikālās dotības konservatorijā, bet ceļš uz šo sapni tikai aizved uz Rīgu un liek vēl dziļāk iesakņoties skolas darbā. J.Sirmanis strādā par skolotāju vairākās Rīgas skolās un Jūrmalas Mellužu pamatskolā. Kopā ar K.Dukuru tiek sastādīta mācību grāmata visām pamatskolas klasēm «Skaitu pasaule». Sākas publicēšanās bērnu žurnālā «Cīrulītis» un citos periodiskajos izdevumos. Nāk klajā pirmās grāmatas.1940. —1941. gadā J.Sirmanis ir Rīgas pilsētas 14. pamatskolas pārzinis, okupācijas gados vada 6. pamatkolu, turpina rakstīt. Bēgļu straume 1944. gada rudenī rakstnieku kopā ar dzīvesbiedri Austru un meitu Marutu aiznes projām no Latvijas. Vairākus gadus nākas klaiņot pa trimdnieku nometnēm Vācijā. 1949. gadā Sirmaņu ģimene aizceļo uz Amerikas SavienotajāmValstīm. Te jāiesaistās dažādos ikdienas darbos, kamēr tiek apgūta laboranta specialitāte. Ieaugt svešā zemē, svešos ļaudīs nebija viegli. Bet kā papildslogs un reize kā atelpa bija jaunu un jaunu radošu ieceru lo- lošana, jaunu grāmatu rakstīšana. Tālab, arī aizejot pensijā 1972. gadņ, rakstnieks nebūt nejutās brīvāks — viņu gaidīja rakstāmgalds.Nodošanās rakstniecībai deva sirdsmieru, zināmu atspaidu un arī gandarījumu, jo Jāņa Sirmaņa vārds kļuva pazīstams visā plašajā pasaul, kur vien bija izkaisītas latviešu ģimenes. Vairāki darbi izpelnījās godalgas, pats galvenais — vispārēju lasītāju atzinību. J.Sirmanis bija pastāvīgs bērnu žurnāla «Mazputniņš» autors, viens no aktīvākajiem latviešu valodas un latviskās apziņas kopējiem, optimisma un vienības stiprinātājiem svešatnē.J.Sirmaņa lielākā rūpe ietverta alegoriskajā pasakā «Irbju māja». Te notēlots irbju pāris, kas bažās par savu bērnu drošību nopūlas ar mājas būvi. Kad lepnais mājoklis ir gatavs, izrādās, — bērni, piemirsti un nepieskatīti, jau kur citur aizklīduši . . .«Vai tā var būt? Vai tā var notikt?» brīnās irbju tēvs. Jā, tieši tad sākas dzīvē vislielākās kļūmes, kad materiālās rūpes aizēno savstarpēju mīlestību un gādību.Sirds vajadzīga bērniem vairāk par visu, — vecāku mīlestība.Par spīti tālajām, grūtajām gaitām svešās zemēs rakstnieks saglabājis savā sirdī karstas ilgas pēc dzimtās Latvijas un cerību, ka reiz viņa darbi kļūs pieejami visiem latviešu zēniem un meitenēm gan Rīgā, gan novadu novados, arī tur, kur viņa šūpulis kārts.Patlaban piepildās rakstnieka ilgas un cerības. Kriksis un Pīkstīte no Amerikas nes mums no viņa sveicienus. Un tā vien liekas, ka viņš pats sirms, bet joprojām stalts un klusi smaidoss, ienāk musu vidu.Teiksim viņam: «Labdien!»Jāzeps OsmanisNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
|
