Sent in 1910 to live with distant relatives who own a rubber plantation along the Amazon River, English orphan Maia is excited. She believes she is in for brightly colored macaws, enormous butterflies, and “curtains of sweetly scented orchids trailing from the trees.” Her British classmates warn her of man-eating alligators and wild, murderous Indians. Unfortunately, no one cautions Maia about her nasty, xenophobic cousins, who douse the house in bug spray and forbid her from venturing beyond their coiffed compound. Maia, however, is resourceful enough to find herself smack in the middle of more excitement than she ever imagined, from a mysterious “Indian” with an inheritance, to an itinerant actor dreading his impending adolescence, to a remarkable journey down the Amazon in search of the legendary giant sloth.

Valentīns Berestovs

Kā atrast ceļu

Pirmsskolas vecuma bērniem

Валентин Берестов ЖАВОРОНОК © Москва «Детская литература» 1978

Валентин Берестов КАК НАЙТИ ДОРОЖКУ Рига «Лиесма» 1981 На латышском языке Перевел с русского Я. Балтвилкс Художник Э. Фолк

No krievu valodas tulkojis Jānis Baltvilks Mākslinieks Edgars Folks

Redaktors I. Liniņš Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore M. Mūrmane Korektore A. Giptere Nodota salikšanai 05.03 81. Parakstīta iespiešanai 24.03.81  Tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas, «Liesma», 1981

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Kārlis Kraujiņš

Kā Pārsliņa lidoja uz sauli

Mīklu pasakas

Apķērīgais ceļotājs . Dārznieks un rozes . Kā Pārsliņa lidoja uz sauli . Trīs dēli . Visskaistaka zeme . Saules bērns ;. Divas māsas . Mātes luteklis

Stāstiņi un tēlojumi

Kora un Inka . Daglais . Vectēvs . Ligzdas dēļ . Lāča smēde

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1967

Ilustrējusi māksliniece Karmena Dale Sakārtojusi Vija Kaņepe

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PASAKU UN BĒRNĪBAS ZEME

Rakstnieks Kārlis Kraujiņš allaž domājis par jau­najiem lasītājiem. Viņiem sagatavota arī Šī grāmatiņa, kas nosaukta «Kā Pārsliņa lidoja uz sauli». Tajā atkal sastopamies ar Kārļa Kraujiņa labākajām pasakām, kā arī nelieliem stāstiņiem, kas mūs aizved rakstnieka bērnības takās.

Pasakas un tēlojumi par bērnu dienām allaž gājuši roku rokā literatūrā, kas domāta jaunajiem lasītājiem.

Pasakas paver logu uz pasauli, tās jaunajam lasītā­jam ļauj paskatīties pāri savas mājas robežām, modina ilgas iepazīt visu dzīvo un nedzīvo dabu ap mums. Aiz dažādiem brīnišķiem piedzīvojumiem, aiz svešādām ze­mēm galu galā paceļas mums pavisam tuva dzīve, tikai mēs esam io saskatījuši itin kā gluži jaunā gaismā. Pabijuši pasaku pasaulē, allaž no tās paņemam līdzi kādu atziņu, kura mums dārga gan tad, kad mums ir apritējuši pieci gadi, gan tad, kad mūžs tuvojas rietam. Tā ir cieņa un mīlestība pret visu godīgo un labo, ko mēs gūstam no pasakām.

Vai tāpat nav ar stāstiem par bērnību? Kaut arī bērnu dienu takas nav bijušas vieglas, tomēr no tām cilvēks paņēmis līdz kādu gaismas staru. Bērnībā iemā­cītās atziņas par to, ar kādu sirdi cilvēkam jādzīvo pa­saulē, nāk mums līdz visu mūžu.

Kārļa Kraujiņa pasakās mēs esam kopā ar labiem un sliktiem cilvēkiem, ar puķēm un meža zvēriem. Mēs esam arī kopā ar mazo sniega Pārsliņu, kas no tālajiem ziemeļiem, kur valda mūžīgs sniegs un aukstums, no­nāk zemē, kur zied puķes un aug zāle, un tur sniega Pārsliņa kā dzidra asara nokrīt uz rasenes lapas.

Mūs valdzina tas skaidrais, sirdi veldzējošais gai­šums, ar kādu grāmatas autors stasta gan par ikdieniš­ķām lietām, gan par brīnumainiem notikumiem, kādi iespējami tikai pasakās. Dziļā pazemē ieslodzītais Tau­riņš nespēj samierināties, ka viņam mūžam jāpaliek drēgnajā tumsā, viņš tiecas pēc saules gaišuma un prieka. Ilgas ved viņu pasaulē, un kādā dienā, kad ļaunā burvja nav mājās, Tauriņš atver aizliegtās durvis un ir pārsteigts par to krāšņumu, kas paveras viņa priekšā. Tāpēc Tauriņš ne brīdi neskumst, kad burvis, uzzinājis par pārkāpumu, aizdzen viņu no pazemes valstības projām saules gaišumā. Viņš ir saules bērns, un viņam vajag gaismas pilnu dzīvi kā ikvienam, kas dzīvo ar gaišām domām un prieku sirdī.

Citā pasakā lasām par ganu meiteni Dainīti, kuru ķēniņdēls aizved projām 110 viņas laukiem, mežiem un pļavām uz savu lepno, bet salto pili. Dainītei te netrūkst nekā, bet viņas sirdij nav prieka, viņa ir kā stāds, kas, pārstādīts jaunajā vietā, nespēj laist stipras saknes. Dai- nltes dienas paiet bez prieka, viņa nīkst un vārguļo, un dzīves spēki Dainītei atgriežas tikai tad, kad ganu zēns Uldis viņu aizved atpakaļ Balto Bērzu zemē, kur viss viņai pazīstams un dārgs.

Kārlis Kraujiņš savās pasakās mīl ievīt kādu uzde­vumu, kas lasītājam jāatmin, jāatrisina. Dažkārt tas ir pavisam praktisks un domāts lasītāja atjautības stipri­nāšanai. Tā pasakā «Dārznieks un rozes» lasām par rozēm, kas naktīs pārvēršas par daiļām meitenēm un draiskuļo, un dejo savā dārzā. Rītā agri, pirms lēkusi saule, katrai meitenei jāatgriežas savā vietā un jākļūst atkal par rozi. Kura to laikā neizdarīs, tiks sodīta — zaudēs tiesību naktīs iegūt cilvēka izskatu. Viena roze šo noteikumu pārkāpj un nokavējas laikā atgriezties pie citām — tik ļoti viņai tīk rotaļaties. Dārznieka tai brīdī nav klāt, bet viņš tomēr uzreiz pazīst vainīgo. Kāpēc? Lasītājam par to būs jāpalauza galva. Arī bez šādiem uzdevumiem Kārļa Kraujiņa pasakas saista mūs ar savām domām, cilvēcību, ar savu vienkāršo, tautas daiļ­radei tuvo stāstījuma veidu. Pasakās un bērnības stās­tos cilvēki un zvēri, puķes un koki saprotas un bieži vien visa dzīvā un nedzīvā radība nāk cilvēkam palīgā, aiz­stāv viņu pret burvju varām, pret nelietību un ļaunumu. Pasakā «Divas māsas» sastopam pameitu Maigu un īsto meitu Zaigu. Skauzdama pameitas daiļumu, burve pārvērš ari neglīteni Zaigu ārējā izskatā līdzīgu skais­tajai Maigai — cilvēka dziļāko dabu, viņa tikumu mainīt nav pa spēkam arī raganām un burvjiem. Un, lūk, kad Maigu iemīl jauns puisis, burve viņam grib izprecināt savu īsto meitu. Burve patriec pameitu nakts melnumā no mājas, lai viņa aizietu bojā. Bet Maiga neaiziet bojā. Viņa sastop staltkāji briedi, kam žuburainie ragi aiz­ķērušies koku zaros, viņa sastop lāci, kam, pēc medus kāpjot, ķepā iedūries nejauks dzelksnis. Pameita palīdz zvēriem nelaimē, un zvēri tad nāk sargāt viņu pašu pret netaisnību. Galā īstā meita krīt apsmieklā, uzvar tais­nīgums un godīgums.

Vai no šādām pasakām un atziņām, kas šais pasakās ietvertas, ir pārāk tālu, piemēram, tēlojums «Ligzdas dēļ», kas stāsta par mazo zēnu Oļģi un putniem? Lie­līgie, spurīgie zvirbuļi ierīkojušies bezdelīgu ligzdā un pat nedomā to atstāt. Ko iesākt nelaimīgajam bezdelīgu pārim ar tādiem nekauņām? Un bezdelīgas nolemj zvir­buļus sodīt — iemūrēt ligzdā, kur viņiem būtu jāiet bojā. Tā būtu sodīta nekaunība un varmācība. Un zvirbuļu pāris arī aizietu bojā, ja vien Oļģim viņa mazā sirds nesāktu sāpēt un viņš neatbrīvotu notiesātos, cerēdams, ka sods šo zvirbuļu pāri būs izmācījis un turpmāk viņi savus nekaunīgos niķus atmetīs, un citu putnu ligzdās vairs nemēģinās ieperināties…

Kārļa Kraujiņa bērnības tēlojumos paceļas tagad jau tālā pagātnē aizgrimušas lauku dzīves ainas ar rijas kulšanu un dažādiem citiem darbiem, ar bērnu un pie­augušo pasauli. Tā šai grāmatiņā mūs apņem gaišas domas, rakstnieks mudina mūs mīlēt gaismu un sauli, dzīvot ar siltu, atsaucīgu sirdi, ieskatīties dabas mūžam dzīvajā grāmatā. Tā ir pasaku un bērnības zeme ar sa­viem priekiem un bēdām, kas mūs apņem šīs grāmatas lappusēs, un šai zemē tīk kavēties bērniem, tajā tīk iegriezties pieaugušajiem.

J. Kalniņš

Otia Joseliani

Kaha — Nepieejamu kalnu virsotņu iekarotājs jeb palaidnīga zēna piedzīvojumi. Par gruzīnu zēnu dažādām dēkām, veiksmēm un neveiksmēm.

Noskanējis gramatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Tulkojusi no gruzīnu valodas Maija Gusare Ilustrējusi Jeļena Kornouliova

70802—274 (6) Tulkojums latviešu valodā.  ilustrācijas. «Liesma», 1981.

Riga «liesma» 1981

Mirdza Kļava

Kaķēnijas pasaka

Skaista un sirsnīga pasaka par kaķiem.

Autores vāka noformējums un ilustrācijas

Izdevējs: Poligrāfijas Infocentrs Makets: Jānis Pavlovskis Iespiests: A/S Presesnams

©Mirdza Kļava © Poligrāfijas Infocentrs

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis

Mirdza Kļava

Kaķēnijas pasaka

Autores vāka noformējums un ilustrācijas

Izdevējs: Poligrāfijas Infocentrs Makets: Jānis Pavlovskis Iespiests: A/S Presesnams

©Mirdza KJava © Poligrāfijas Infocentrs

Vladislavs Krapivins

Karavelas ēna

STĀSTS

Šī grāmata vēstī par pašu dzīves sākumu. Tāpēc, ka viss sākas bērnībā: pirmās buras, pirmie dzejoļi, pirmās neveiksmes. Pirmā mīlestība un pirmais drosmīgais solis.

No krievu valodas tulkojusi Emīlija Marjutina Ilustrējis Alberts Goltjakovs

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

izdevniecība «Liesma» Riga 1976

Владислав Петрович Крапивин ТЕНЬ КАРАВЕЛЛЫ Повесть

Издательство «Детская литература» Москва 1971 Издательство «Лиесма» Рига 1976 Перевод с русского Э. Марютиной Художник А. Голтяков 11а латышском языке

©«Liesma», 1976 tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas

Manai mātei — manai pirmajai skolotājai, kritiķim un draugam

Astrid Lindgren

Karlsson fliegt wieder

Verlag Friedrich Oetinger Hamburg

ORIGINALTITEL: KARLSSON PA TAKET FLYGER IGEN

AUS DEM SCHWEDISCHEN VON THYRA DOHRENBURG

EINBAND UND ILLUSTRATIONEN VON ILON WIKLAND.

19 6 9

Uppe på taket på ett alldeles vanligt hus vid en alldeles vanlig gata i Stockholm bor en herre som heter Karlsson. Han har en liten, liten stuga som ligger gömd bakom den stora skorstenen, där bor han.

Karlsson på Taket är god vän med Lillebror, som bor fyra trappor upp. En vacker dag kom Karlsson bara inflygande genom fönstret till Lillebror. Och sedan satte han igång Lillebrors ångmaskin, för Karlsson är världens bästa ångmaskinskötare. Karlsson är förresten bäst i allting, om man får tro honom själv. Och Lillebror tror honom, Lillebror tycker att Karlsson är bäst i allting. Åtminstone är han världens bästa lekkamrat.

Imants Ziedonis

Kas tas ir - kolhozs?

Ilustratīvs stāstījums pirmskolas vecuma bērniem par kolhoziem (kolektīvām saimniecībām) un Padomju lauku dzīvi. Šodien, kad mežonīgais kapitālisms praktiski ir iznīcinājis Latvijas laukus, šī grāmatiņa parāda ko esam zaudējuši un kas ir jāatjauno.

RIGA «LIESMA» 1983

KIKERIKA LEKCIJU GRĀMATA BĒRNIEM

«Liesma», 1983

MĀKSLINIEKS MODRIS ADUMĀNS

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Antons Čehovs

Kaštanka

STĀSTS

Par neparastu maza ruda sunīša likteni

OTRAIS IZDEVUMS

IZDEVNIECĪBA«LIESMA»RĪ6A 1974

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI ANNA GRĒVIŅA ILUSTRĒJIS D. KARDOVSKIS

To the small village of Lindsay on Prince Edward Island comes Eric Marshall, a twenty-four-year-old substitute schoolmaster. Dark and handsome, the son of a wealthy merchant, Eric has a bright future in the family business and has taken the two-month teaching post only as a favor to a friend.

Then fate, which has been more than generous to Eric, throws in his path a beautiful, mysterious girl named Kilmeny Gordon. With jet-black hair and the face of a Renaissance Madonna, Kilmeny immediately captures the young man's heart. But she is mute, cannot speak, and Eric is concerned for and bewitched by this shy, sensitive, blue-eyed girl.

For the first time in his life, Eric must work hard for something he wants badly. And there is nothing he wants more than for Kilmeny to return his love.

Uve Kants Klases svētki

Lukenava. Maza pilsētiņa Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tur dzīvo un mācās Oto Hincs. Viņam par klases audzinātāju un vācu valodas skolotāju pirmo gadu strādā skolotājs Nikels, kuram vēl nav nekādas pieredzes un daudz kas arī neveicas. Par viņiem un citiem Lukenavas skolas audzēkņiem un skolotājiem šo grāmatu uzrakstījis vācu rakstnieks Uve Kants. Grāmata mazliet īpatnēja. Pirmo noda|u tajā stāsta Oto, bet otru — skolotājs Nikels. Un tā pārmaiņus līdz grāmatas beigām mēs, raugoties gan ar Oto, gan skolotāja Niķeļa acīm, uzzinām daudz interesanta par skolas dzīvi mazajā Lukenavas pilsētiņā.

No vācu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Mākslinieks Ādolfs Lielais

izdevniecība «Liesma» Rīga 1974

Uwe Kant

Das Klassenpest Der Kinderbitclīverlag Berlin 1969

© Tulkojums latviešu valoda, «Liesma», 1974

Viktors Igo

Kozete

Bilžu grāmatu sērija

Izdevniecība «Liesma»Rīga 1975

Mana pirmā grāmatiņa

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Виктор Гюго Козетта Издательство «Лиесма» Рига 1975 На латышском языке Серия «Моя первая книжка» Перевела с французского М. Гринфельд Художник К. Дале

No franču valodas tulkojusi M. GrīnfeIde Māksliniece K. Dāle

©«Liesma», 1975, tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas

70801-177 M801(U)—75

Otfrīds Preislers

Krabats

Četrpadsmit gadus vecais Krabats Trijkungu dienā, klīzdams no ciema uz ciemu, sadzird kādu balsi, kas aicina viņu uz Kozelbruhas dzirnavām. Sākumā Krabats netic šai balsij, taču pēc trešā uzaicinājuma dodas turp un salīgst par melderzelli. Drīz vien atklājas, ka šīs dzirnavas ir Melnās burvju mākslas skola. Turklāt katru Jaungada nakti viens no mācekļiem noslēpumainos apstākļos iet bojā. Krabats grib mukt projām, taču, lai kurp viņš dotos, vienmēr nonāk atpakaļ. Atbrīvot no burvju varas spēj vienīgi drosmīga meitene, kas patiesi iemīlētu kādu no zēniem…

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš Ilustrējis Herberts Holcings

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot aizliegts bez apgāda rakstiskas atļaujas.

© Izdevums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 9984-36-423-2

Noskannejis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Irina Karnauhova

Krievu spēkavīri

Biļinas: Priekšvārds ; Ievadījums  ; Voļga Vseslavjevičs ; Mikula Seļaņinovičs ; Spēkavīrs Svjatogors ; Aļoša Popovičs un Tugarins Zmejevičs ; Par Dobriņu Ņikitiču un Zmeju Goriniču ; Dobriņa Ņikitičs izjājienā ; Kā par spēkavīru kļuva Iļja no Muromas ; Iļjas Muromieša pirmā kauja; Iļja Muromietis un Solovejs-laupītājs ; Kā Iļja no Svjatogora zobenu dabūja  ; Iļja atbrīvo Cargradu no Idoloņas ; Pie spēkavīriem robežu apsardzes vietā ; Iļjas Muromieša treji izjājieni ; Kā Iļja ar kņazu Vladimiru saķildojās ; Iļja Muromietis un cars Kaļins ; Par daiļo Vasiļisu Mikulišnu ; Solovejs Budimirovičs ; Sadko zemūdens valstī ; Kā Michailo Kazarinovs no tataru gūsta jaunavu izglāba  ; Vecais Daņilo un jaunais Michailo ; Par kņazu Romanu un diviem karaļdēliem

Spēkavīri — latviskots krievu biļinu varoņu — богатыри — nosaukums. Tie ir tautas teiksmām apvīti stipri, gudri, drošsirdīgi vīri, kvēli savas dzimtenes aizstāvji.

Latvijas Valsts Izdevniecība 1954

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Irinas Karnauhovas apdare bērniem. Tulk. P. Vilips. Il. N. Kočergins. 1.izd. latv. val.

Jānis Širmanis

Kriksis

Mākslinieks Ernests Ābele

RĪGA «SPRĪDĪTIS»

LABDIEN!

Esam raduši teikt: grāmata jāizlasa no vāka līdz vākam. Tas nozīmē — no sākuma līdz beigām. Un jāsāk lasīt ar vāku, uz kura ir pieteikts autora vārds un darba nosau­kums. Bet šoreiz abi vāki ievada katrs savu stāstu . . . Un vidū, re, — iestarpinā­jums . . Tāda neredzēta, neparasta grāma­ta. Jā, arī tās autors ir neparasts — it kā jau pazīstams, vairākkārt Latvijā izdots un tomēr tāls, ilgu laiku bijis mums at­svešināts, nezināms.

Vai jūs, jaunie lasītāji, autora vārdu ag­rāk jau bijāt dzirdējuši? Varbūt to ievēro­jāt radio jauno lasītāju kluba raidījumos, varbūt vecāku sarunās, bet varbūt ka dažs starp vecajām grāmatām pats uzgājis «Kapteini Lāčakepu», «Jūras zaķus», «Noslēpumainos rakstus», «Vilkus» vai «Draugus» — grāmatas, ar kurām Jānis Sirmanis pirms gadiem piecdesmit iesāka rakstnieka gaitas. Gandrīz vai pirms apa­ļiem četriem gadu desmitiem izdots stāsts «Dadžu Juris». Padzeltējušo grāmatu klasta atrodama ari «Pikstite» un «Krik­sis», kas sarakstīti Latvijā kara gados.

Ilgu laiku daudzas agrāk izdotās grāma­tas lasītājiem nebija pieejamas. Tie autori, kuri bija aizbraukuši projām no Latvijas un dzīvoja ārzemēs, tika uzlūkoti par mums naidīgiem, viņu darbi atradās slēgtos bib­liotēkas fondos, tikpat kā nekas par viņiem nebija zināms. Viens no tādien noklusēta­jiem rakstniekiem bija arī Jānis Širmanis. Tikai nesen, mainoties dzīves apstākļiem un attieksmei pret ārzemēs dzīvojošajiem lat­viešiem, radās iespēja atjaunot gan saraks­ti, gan tiešu tuvību.

Pēc kāda jaunības gadu paziņas apciemo­juma .Širmanis viņam atrakstīja saviļņo­tas, ar sāpīgu smeldzi caurvītas rindas: «Il­gus gadus tēvzemē esmu bijis: kāds, kura nav. Bet man uz pleciem ir jau astoņdesmit piecu gadu nasta» Nekādu šaubu, ka esmu, kā mēdz tikt, — iesaucamos gados . . . Tā­pēc būs prieks, ja zināšu, ka ne vien trimdā, bet arī Latvijā atkal esmu kāds, kurš ir! Pielieku savu grāmatu sarakstu tai secībā, ka tas Jums var noderēt.»

Grāmatu sarakstā — trīsdesmit viens nosaukums. Viss lielais vairums, sākot ar Latvijā rakstīto «Krikša» pirmo daļu — vairāk nekā divdesmit darbi, — izdoti ārze­mēs. Sīs grāmatas sacerētas jaunajiem lasī­tājiem, gan lielākiem, gan mazākiem. Tie ir stāsti, bērnu un pieaugušo dzīves tēlojumi un pasakas.

Tātad, kas ir Jānis Širmanis? — Lat­viešu bērnu rakstnieks, bērnu prozas meis­tars, latviešu bērnu literatūras klasiķis, kas visu savu garo mūžu veltījis bērniem. Die­zin vai ir nosaucams vēl otrs latviešu rakst­nieks, kas ar visu sirdi un visu daiļradi pie­derētu tikai lasītāju jaunajai paaudzei.

Atbildot uz ziņu par izdevniecības no­domu Rīgā atkārtoti izdot «Krikša» pirmo daļu un «Pīkstīti», rakstnieks iepriecināts rakstīja: «Par Jūsu vēstuli — simtu pal­dies. Divi simti! Tā man ļoti zīmīga jubile­jas dāvana. Tā liecina, ka Jānis Sirmanis atgriežas dzimtenē! .. . Ilgas nezūd. Gribē­tos vēlreiz Rīgu redzēt, bet es baidos ris­kēt . . . Patlaban top mana 32. literārā grā­mata «Daugavieši». Tur būs daži stāsti, da­žas pasakas un beidzot drusku par sevi. . . daži tumši un daži gaiši plankumi. Ar smai­du!»

Daži stāsti, dažas pasakas .. . Reizēm J.Širmanis dzīves atziņām piesātinātu no­tikumu reālistiskos notēlojumus sauc arī par pastāstiem, citkārt — par stāstiņiem. Visbiežāk viņš izvēlas visai vienkāršus at­gadījumus, vēstījumu raisa mierīgi, apval­dīti. Tomēr lasīt ir interesanti, jo rakstnieks stāsta saistoši, liek ieklausīties dzīvās nesa­mākslotās arunās, atklāj spraigas domas, raksturu sadursmes. Viņš zina, kas maza­jiem lasītājiem patīk, — piedzīvojumi, dē­kas, un tālab dažkārt jau pats no­saukums modina iztēli: «Alberta Cilpas piedzīvojumi . ..» Personu raksturojumam, darbības aizsākuma dažādu detaļu iezīmē­šanai rakstnieks nemeklē īpašu vietu. Viss nepieciešamais atklājas notikumu gaitā — piedzīvojumu lakoniskā izklāstā. Un nema­not ar sižeta pavedienu savijas audzinošā doma, daiļdarbā iesakņotā rakstnieka svē­tība lasītājam — viņa padoms.

Pasaku žanrā «Pīkstītes» un «Krikša» autors darbojies gandrīz vai visu laiku. «J.Sirmaņa pasaku kamoliņš šķiet bezga­līgs», saka viņa darbu izdevēja, Stokholmas grāmatu apgāda «Atvase» vadītāja Baiba Vītoliņa. «Kaut arī rakstnieks dažreiz aiz­ņemas kādu tautas pasakas pamatideju, viņš to izveido pēc sava prāta un katrā paslēpj pa pamācībai lasītājam: nesmilks- tēt, kaut iet grūti, neticēt liekuļiem, nebūt skopiem, nenoniecināt vecāku un pieredzē­jušu cilvēku padomus, nebūt iedomī­gam un tā joprojām . . .»

Rakstnieks panācis lielu poētisku fantā­zijas atraisītību un didaktisko mērķtiecību. Viņa pasaku tēli un sižeti, kā to labi redzam šajā grāmatā ietvertajos darbos, — ļoti tuvi reālaai dzīvei. Patiesībā tā ir tikai personificēta, ar dvēseles siltumu apgarota reāla īstenība. Dzīvnieku pasaulē, dabā rak­stnieks saskata interesantas līdzības, atklāj mazajam lasītājam gluži pārsteidzošas, ro­sinošas paralēles, tiek padomāt par kopsa­karībām, par sevi.

Ielūkosimies mākslinieka Ernesta Ābeles ilustrācijās — katrā smalki zīmētajā ainā saskatīsim gluži labi pazīstamas, it kā redzētas norises. Bet cik tās acij un sirdij tī­kamas, cik spirgtas! Mākslinieks pratisreā- lām, ikdienā skatītām ainām piešķirt pasa­kainu dzīvību. Tas pats sakāms arī par rak­stnieku. Tāpēc arī abu mākslinieciskajai sa­derībai un ar iedvesmu veiktajam kopdar­bam tāda pievilcība.

Daudzkārt bērnu literatūrā nākas sas­tapties ar uzbāzīgu, atkailinātu didakti­ku, — ar labi gribētim, bet uzkrītošiem, kaitinošiem padomiem. Samākslota, izspī­lēta skolmeistarība atstumj, daiļliteratūrā tā ir skaužama. Bet bērnu literatūra bez at­ziņām, bez «gudrā padomiņa» nav domāja­ma, jo tās uzdevums ir ne tikai iz­klaidēt, bt arī atraisīt bērnu dvēseli, pa­līdzēt viņiem iepazīt pasauli, apjaust cil­vēka vietu pasaulē, atskārst sevī un citos dažādas īpašības, mācīties tās novērtēt. īs­tā, dabas dotā bērnu rakstniekā pedagogs no mākslinieka nav nošķirams. J.Sirmaņa darbus lasot, to redzam jo skaidri.

Var pamācīt, vajag pamācīt, tikai arvien ir svarīgi, — kā to dara.

Ar smaidu! Jānis Širmanis to uzsvēris jau pats. Ar smaidu, ar humoru, ar gaišu ironiju, paskubinošu sarkasmu viņš iekrāso gan savus stāstus, gan pasakas. Un šis lab­sirdīgais smaids ir kā dzīvības elpa, kas viņa grāmatas dara tik jaukas.

Rakstnieka talanta īpatnība, viņa tuvība bērniem skaidri saskatāma, piemēram, daudzo varoņu veiksmīgi atrastajos vārdos. Tā suņa Krikša drugs ir Bugis, gaili sauc par Gāganu, kaķi par Lāri, zvirbuli par Čaukstu, vilku par Vāvuli, lapsu par Okšķe­ri. Pelītes Pīkstītes tēvs ir Ūsainis, māte Ciepste, paziņas — runcis Minkāns, zirgs Poksis. Pārlapojot daudzās J.Sirmaņa grā­matas, taisni apbrīnojami šķiet autor izdo­mas bagātība — katrā darbā atkal un atkal

jauni, atšķirīgi, jau ar vārdiem iezī­mīgi varoņi: lūk, zinībkārais kaķis Tincis, lūk, Lieldienu zaķi Ģelzis un Misiņš, lūk, ņiprais zēns Pūpoliņš, lūk, lācēni Laiža un Miegulis . . . Vai šie vārdi nav ar smaidu iz­vēlēti?

Ar smaidu J.Sirmanis grib stāstīt arī par

sevi jaunākjā grāmatā. Kaut gan jautrī­bas viņa dzīves stāstā ir maz.

J.Širmanis dzimis 1904. gada 4. aprīlī Burtnieku ezera apkaimē kādreizējā Vil- zēnu pagasta Annas muižā, kurpnieka ģi­menē. Jānim desmit gadu vecumā pēc pā­ragrās tēva nāves jāsāk ganugaitas. Agrā celšanās, aukstā rasa, vējš, lietus un ga­nāmo cūku, govju un aitu niķi radina pie iz­turības. Dažādi ganu gaitu piedzīvojumi, apkārtnes vērojumi sāk modināt iztēli un ļaut uzkrāt iespaidus, kas vēlāk būs pār- kausējami literārajā vielā. Paiet četri gadi pēc tēva nāves, un tad uz mūžu jāšķiras arī no mātes. Nu pienākumu nasta kļūst vēl smagāka, — četrpadsmit gadu vecumā jā­sāk srādāt pie saimniekiem par puspui­si — nepilngadīgu laukstrādnieku. Čaklo, uzņēmīgo, zinātkāro bārubērnu laimes māte patur acīs un pašķir viņam dzīvē gai­šāku taku. Saimnieks ir tik vēlīgs, ka jau vasaras beigās izmaksā jaunajam censonī- gajam puspuisim visu gada algu un ļauj turpināt skolas gaitas.

Saaudzis ar dabu, saradis ar darbu, Jānis grāmatu pasaulē parāda lielu zinātkāri un

vērību. Vilzēnu pamatskolā un Matīšu II pakāpes pamatskolā odibinās cieša tuvība ar grāmatām, dzimst sapnis kļūt par skolo­tāju. Astoņpadsmit gadu vecumā jauneklis dodas uz Rīgu, iestājas Skolotāju institūtā. Nauda studijām pašam jānopelna, iztika

pašam jāgādā. Vasaras paiet lauku darbos, Rīgā pārnaktīm jāstrādā grāmatu sietuvē.

1927. gadā institūtu pabeidzis, jaunai's sko­lotājs dodas uz savu pirmo darba vietu — uz sešklasīgo Jaunpiebalgas draudzes pa­gastskolu. Klasē, vienotrreiz pieķerot nesātīgos lasītājus ar lasāmvielu pasolē, nākas ar nožēlu konstatēt, ka lasītprieku skolēni velti šķiež, nopūlēdamies ap maz­vērtīgām grāmatām jeb tā saucamo senālli- teratāru . . . Rodas apņemšanās pašam sa­rakstīt bērniem labākas grāmatas. Diemžēl ne tik drīz izdodas ķerties pie šī nodoma īs­tenošanas. Jāiet obligātajā karadienestā. Pēc tam tiek nodibināta ģimenes dzīve. Ro­das vilinājums izkopt muzikālās dotī­bas konservatorijā, bet ceļš uz šo sapni tikai aizved uz Rīgu un liek vēl dziļāk iesakņo­ties skolas darbā. J.Sirmanis strādā par skolotāju vairākās Rīgas skolās un Jūrma­las Mellužu pamatskolā. Kopā ar K.Dukuru tiek sastādīta mācību grāmata visām pa­matskolas klasēm «Skaitu pasaule». Sākas publicēšanās bērnu žurnālā «Cīrulītis» un citos periodiskajos izdevumos. Nāk klajā pirmās grāmatas.

1940. —1941. gadā J.Sirmanis ir Rīgas pilsētas 14. pamatskolas pārzinis, okupāci­jas gados vada 6. pamatkolu, turpina raks­tīt. Bēgļu straume 1944. gada rudenī rakst­nieku kopā ar dzīvesbiedri Austru un meitu Marutu aiznes projām no Latvijas. Vairā­kus gadus nākas klaiņot pa trimdnieku no­metnēm Vācijā. 1949. gadā Sirmaņu ģi­mene aizceļo uz Amerikas Savienotajām

Valstīm. Te jāiesaistās dažādos ikdienas darbos, kamēr tiek apgūta laboranta spe­cialitāte. Ieaugt svešā zemē, svešos ļaudīs nebija viegli. Bet kā papildslogs un reize kā atelpa bija jaunu un jaunu radošu ieceru lo- lošana, jaunu grāmatu rakstīšana. Tālab, arī aizejot pensijā 1972. gadņ, rakstnieks nebūt nejutās brīvāks — viņu gaidīja raks­tāmgalds.

Nodošanās rakstniecībai deva sirdsmie­ru, zināmu atspaidu un arī gandarījumu, jo Jāņa Sirmaņa vārds kļuva pazīstams visā plašajā pasaul, kur vien bija izkaisītas lat­viešu ģimenes. Vairāki darbi izpelnījās go­dalgas, pats galvenais — vispārēju lasītāju atzinību. J.Sirmanis bija pastāvīgs bērnu žurnāla «Mazputniņš» autors, viens no ak­tīvākajiem latviešu valodas un latviskās apziņas kopējiem, optimisma un vienības stiprinātājiem svešatnē.

J.Sirmaņa lielākā rūpe ietverta alegoris­kajā pasakā «Irbju māja». Te notēlots irbju pāris, kas bažās par savu bērnu drošību no­pūlas ar mājas būvi. Kad lepnais mājoklis ir gatavs, izrādās, — bērni, piemirsti un nepieskatīti, jau kur citur aizklīduši . . .

«Vai tā var būt? Vai tā var notikt?» brī­nās irbju tēvs. Jā, tieši tad sākas dzīvē vislielākās kļūmes, kad materiālās rūpes ai­zēno savstarpēju mīlestību un gādību.

Sirds vajadzīga bērniem vairāk par vi­su, — vecāku mīlestība.

Par spīti tālajām, grūtajām gaitām sve­šās zemēs rakstnieks saglabājis savā sirdī karstas ilgas pēc dzimtās Latvijas un cerī­bu, ka reiz viņa darbi kļūs pieejami visiem latviešu zēniem un meitenēm gan Rīgā, gan novadu novados, arī tur, kur viņa šūpulis kārts.

Patlaban piepildās rakstnieka ilgas un cerības. Kriksis un Pīkstīte no Amerikas nes mums no viņa sveicienus. Un tā vien lie­kas, ka viņš pats sirms, bet joprojām stalts un klusi smaidoss, ienāk musu vidu.

Teiksim viņam: «Labdien!»

Jāzeps Osmanis

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Eduards Uspenskis

Krokodils Gena un vina draugi

PASAKA

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1978

Эдуард Николаевич Успенский КРОКОДИЛ ГЕНА И ЕГО ДРУЗЬЯ

Москва «Детская литература» 1977

КРОКОДИЛ ГЕНА И ЕГО ДРУЗЬЯ

повесть — сказка

Издательство «Лиесма» Рига 1978

На латышском языке

Перевел с русского Я. Балтвилкс

Художник А. Лубгане

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

No krievu valodas tulkojis Jānis Baltvilks

Māksliniece Aina Lubgāne

«Liesma», 1978, U M801 (11) 78 347—78 tulkojums latviešu valodā, ilustrācija