fb2Aleksandrs Puškins
Čigāni
Vislabākais no Puškina romantiskajiem sacerējumiem ir ,,Čigāni” (1824), kas pieskaitāms krievu dzejas slavenākajiem darbiem. Poēma rakstīta reizē ar ,,Jevgeņiju Oņeginu”, tāpec šajā darbā jau manāms reālistiska mākslinieka vēriens. Ar ,,Čigāniem” Puškins atvadās no romantisma un baironisma, kas patiesībā jau būtībā pasvešs viņa reālistiskajam talantam.
Atdzejojis Pāvils Vīlips
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
ALEKSANDRS PUŠKINS
ČIGĀNI
Atdzejojis Pāvils Vīlips
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Cimmeria is a poem by Robert E. Howard about the fictional country Cimmeria, created by Howard as part of his Hyborian world which is the setting for his character Conan the Barbarian. In the poem, Cimmeria is described as a ‘land of Darkness and deep Night’, a gloomy place with dark woods, dusky silent streams and a leaden cloudy sky. According to Howard, the poem was “Written in Mission, Texas, February 1932; suggested by the memory of the hill-country above Fredricksburg seen in a mist of winter rain”.
Une représentation à l'hôtel de Bourgogne (en 1640). La salle du théâtre se remplit: on va y donner une pastorale, la Clorise, dans le genre précieux. Le jeune et beau Christian de Neuvillette y vient contempler la femme qu'il aime: Roxane, une précieuse "épouvantablement ravissante" à qui le comte de Guiche fait la cour. La pièce commence, mais est vite interrompue par le turbulent Cyrano de Bergerac, qui interdit à l'acteur Montfleury de jouer, car il est trop gros! Des spectateurs protestent, et l'un d'eux provoque Cyrano, en critiquant son nez, "très grand" - ce à quoi le héros réplique par la célèbre "tirade des nez", éloge de sa propre laideur, avant de se battre avec l'importun. Pendant le duel, il compose une ballade ("À la fin de l'envoi, je touche!"). À son ami Le Bret, il confesse qu'il aime passionnément Roxane sa cousine, mais sa laideur le laisse sans espoir...
"Without Ritsos' eloquence, Greeks would have forgotten how to name all those things that are there before their eyes." — Pantelis Prevelakis
This long poem is a nuanced and moving account of the poet's time in exile, in which everyday events hide much that is threatening, oppressive, and spiritually vacuous. Lyrical and idyllic, these re-creations of Greek mythology justify Yannis Ritsos' reputation as one of the most honored in modern Greece.
Plagued by tuberculosis, family misfortunes, and persecution for his Communist views, Yannis Ritsos (1909–1990) spent many years in sanatoriums, prisons, and in political exile while producing over one hundred volumes of poems, dramas, and translations.
Le Schmilblick d'intérieur peut-il servir à la campagne ? La houille dormante est-elle l'avenir de la France ? Pourquoi le peuple s'effrite-t-il lorsque le salsifis frit décroît ? Comment réussir à coup sûr la confiture de nouilles ? Questions essentielles auxquelles le « maître soixante-trois » de l'humour loufoque répond sans détours. Littérature, philosophie, discours officiels, courrier du cœur, petites annonces, recettes de cuisine… Ici, tout est prétexte à dérision, détournement de sens, dérapage verbal incontrôlé… Mais le rire cède la place à l'émotion dans ces textes de Radio-Londres, lorsque Pierre Dac, « Français parlant aux Français », rappelle à tous que la liberté n'a pas de prix… L'indispensable anthologie des meilleurs textes de Pierre Dac. Et réciproquement !
Die Laune des Verliebten ist ein Schäferspiel in Versen von Johann Wolfgang von Goethe aus dem Jahre 1768. Am 20. Mai 1779 wurde es in Ettersburg mit Goethe in der Rolle des Eridon und Musik von Carl Friedrich Siegmund von Seckendorff (1744–1785) aufgeführt. 1806 lag der Erstdruck vor.
Die Mitschuldigen ist ein Lustspiel von Johann Wolfgang von Goethe. Die erste Fassung entstand als Einakter zwischen November 1768 und Februar 1769, die zweite zwischen Juni und September 1769. Das Stück wurde am 9. Januar 1777 mit Goethe in der Rolle des Alcest im Weimarer Liebhabertheater aufgeführt. 1787 lag der Erstdruck der bis April 1783 überarbeiteten Fassung vor.
Dante Aligjēri
Dievišķā komēdija
Dante Aligjēri detalizēti apraksta aizkapa pasauli. Ievada dziesmā Dante stāsta kā dzīves ceļa vidū viņš reiz aizmaldās dziļa meža biezoknī un kā dzejnieks Vergīlijs (romiešu dzejnieks. Studēja filozofiju, literatūru un retoriku) izglābjot viņu no trim plēsīgiem zvēriem, kuri aizšķērso ceļu, piedāvā Dantem veikt ceļojumu pa aizkapa pasauli. Uzzinājis, ka Vergīliju sūtījusi Beatriče - Dantes mirusī mīļotā; Dante bez bailēm seko Vergīlijam.
Saskaņā ar katolisko tradīciju, aizkapa pasaule sastāv no elles kurā nonāk uz mūzīgiem laikiem nosodītās grēcīgās dvēseles, šķīstītavas, kurā atrodas tie grēcinieki kuriem ir iespējams nožēlot un izpirkt savus nodarījumus; un no paradīzes - svētlaimīgo mājokļa.
Elle - Dantes Aligjēri skatījumā ir kolosālu izmēru piltuve, kura sastāv no koncentriskiem apļiem jeb lokiem un kuras šaurākā daļa balstās pret Zemes centru. Elle sastāv no 9 lokiem no kuriem pirmais ir Limbs, kurā atrodas labestīgo pagānu dvēseles, kuras pielūgušas elku dievus un nav pazinušas īsto Dievu Šeit atrodas Aristotelis, Eiripīds, Homērs un citi taisnīgie.
Otrajā elles lokā atrodas baudkārie: miesaskārīgie
trešajā- negausīgie un rīmas
ceturtajā- skopuļi un izšķērdētāji
piektajā- niknie un sliņķi
sestajā-viltus mācību izplatītāji un ķeceri
septītais loks tiek aprakstīts ar papildjoslām
pirmā josla-izvarotāji tirāni un laupītāji
otrā josla-pašnāvnieki, spēlmaņi, izsaimniekotāji
trešā josla- varmākas pret Dievu un dabu(sodomisti), kā arī izspiedēji
astotais loks sastāv no desmit aizām jeb grāvjiem kas viens no otra atdalās ar vaļņiem. Šie loki arvien sašaurinās un centrā atrodas dziļa un melna aka, kuras dibenā atrodas devītais elles loks.
Šajos divos lokos atrodas nodevēji un meļi, kuri apmānījuši un nodevuši citus, izmantojot to uzticēšanos
1 aiza-suteneri un pavedēji
2 aiza- liekuļi glaimotāji
3 aiza- augsta ranga garīdznieki, tirgotāji baznīcas amatiem.
4 aiza- pareģi, zīlnieki, astrologi, raganas.
5 aiza- kukuļņēmēji un kukuļdevēji
6. aiza- liekuļi
7 aiza - zagļi
8 aiza- viltus padomu devēji
9 aiza- kūdītāji uz nesaskaņām(Muhameds Ali Dolčino uc)
10 aiza- alķīmiķi viltus liecinieki viltotāji
9 loks- Nodevuši tos kas uzticējās. Šeit atrodas Kocitas Ledus ezers
sastāv no trim joslām
Kaina josla - radinieku nodevēji
Antenora josla- tēvzemes un tautas nodevēji
Topomeja josla- draugu un līdzbiedru nodevēji
Džudekka josla - Labdaru, Dievišķās un cilvēcīgās varas nodevēji
Vidū Elles centrā iesaldēti ledū atrodas Debesu un Zemes Majestātes nodevēji - Jūda, Bruts, Kasijs, u.c.
Izveidojot šādu Elles modeli Dante vadījies no Aristoteļa Ētikas mācības
Šķīstītavas koncepcija
Dante to attēlo kā milzīgu konusveidīgu kalnu, kas slejas dienvidu puslodē okeāna vidū. Krasta līnija un kalna pakāje veido priekššķīstītavu bet pats kalns apjozts ar septiņiem vaļņiem jeb joslām. Plakanajā Kalna virsotnē atrodas Zemes Paradīze
Vergīlijs uzskata mācību par mīlestību kā visa labā un ļaunā avotu un paskaidro šķīstītavas joslu gradācijas nozīmi:
1.2.3. josla- mīlestība pret svešu ļaunumu - tas ir ļaunvēlība(Lepnība, skaudība, dusmas)
4 loks nepietiekama mīlestība pret patiesu labestību (slinkums)
5.6.7. loks - pārlieka mīlestība pret viltus labumiem - (alkatība, negausība, iekāre) kas atbilst Bībeles nāves grēkiem
Priekšķīstītava - Šķīstītavas kalna pakāje - šeit mirušo dvēseles gaida iespēju iekļūt šķīstītavā. Tās ir dvēseles, kas pirms nāves nožēlojušas grēkus un saņēmušas baznīcas piedošanu, bet tām jāgaida laiks, kas trīsdesmit reizes pārsniedz to laiku, ko tās pavadījušas atrodoties grēka stāvoklī.
krasta līnija - slinkie, kuri nožēlojuši grēkus pēdējā brīdī pirms nāves.
kalna pakāje - slinkie, kuri nav nožēlojuši grēkus, jo miruši varmācīgā nāvē.
Kalna pakāji apjož zemes valdnieku ieleja, bet tā nepieder pie šķīstītavas
1 loks-šeit sodu izcieš lepnības pārņemtie
2 loks- skaudēji
3 loks- dusmu un naida pārņemtie
4 loks- slinkie
5 loks- skopuļi un izšķērdētāji
6 loks- negausīgie
7 loks- miesaskārie
Zemes paradīze
Paradīzes koncepcija
1 debesis(Mēness) - pienākuma izpildītāji
2 debesis(Merkūrijs)- reformatoru un nevainīgi cietušo mājoklis
3 debesis(Venēra)- Tie kas miruši mīlestības dēļ
4 debesis (Saule)- Gudro un lielo zinātnieku mājvieta
Šeit atrodas divi loki-1 un 2 loks
5 debesis(Marss)- tie kas cietuši un miruši patiesās ticības dēļ
6. debesis(Jupiters)- taisnīgo valdnieku mājvieta
7. debesis(Saturns) - mūku un sludinātāju mājvieta
8. debesis- zvaigžņu sfēra
9. debesis(Kristāla sfēra)- Eņģeļu mājoklis
10. debesis - Liesmainā Roze un Mirdzošā Upe - Dieva mājoklis. Mirdzošās Upes krastā, kurš sadalās vēl divos puslokos(Vecās un Jaunās derības) sēž svētlaimīgo dvēseles. Dievmāte Marija; zemāk Ādams, Pēteris, Mozus, Raele, Beatriče, Sāra, Rebeka, Judīte u.c
Dievišķā komēdija caurausta ar tā laika politiskajām tendencēm. Dante nelaiž garām iespēju pakritizēt savus idejiskos un arī personīgos pretiniekus. Viņš neieredz augļotājus, nosoda kredītņēmējus, nosoda savu laikmetu, kā iedzīvošanās kāres laikmetu. Pēc viņa domām visa ļaunuma pamats ir nauda. Tumšajai tagadnei (buržuāziskā Florence) vinš pretnostāda gaišo pagātni (feodālo Florenci). Pret Pāvesta valsti viņš izturas ar lielu cieņu, lai gan dažus tās priekštāvjus (tos kuri sekmēja buržuāzijas nostiprināšanos) viņš neieredz un ir ievietojis ellē. Viņa filozofija - teoloģija, viņa zinātne - sholastika, viņa dzeja - alegorija.
I.Ločmelis
No itāļu valodas atdzejojis Valdis Bisenieks
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis. (Pievienoju arī Gustava Dore ilustrācijas)
Māksliniece Māra Rikmane
©«Vaidelote», 1994
Redaktors Jānis Sirmbārdis
Dantes Aligjēri(1265-1321) nemirstīgā «Komēdija» (1307 1321), ko pēcnācēji drīz vien pēc sacerētāja nāvos iedēvējuši par «Dievišķo», uz laiku laikiem iegājusi visizcilāko cilvēces kulturas pieminekļu skaita. Dante savu sacerējumu veidojis tris daļas («Elle»,«Šķīstītava», «Paradīze»), tās savukārt sadalot simts dziedājumos Latviešu lasītājam pirmo reizi tiek piedāvāts šī darba tulkojums no itāļu valodas.
«Latviešus Dante saista nevis tikai kā viens no kosmosa lielākajiem zvaigznājiem, bet viņš mūsu tautai būtiski tuvs, jo Dievišķā komēdija… ir grēcīgā cilvēka ilgas pēc skaidrības, nepilnīga cilvēka ilgas pēc pilnības. Kāpšana šķīstīšanās kalnā pauž skaidrības ilgas, kuras es… uzskatu par vienu no būtiskām latviešu lautas pazīmēm», rakstīja Z.Mauriņa.
Jānis Sirmbārdis
DANTE ALIGJĒRI
DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA
Dantes Aligjēri(1265-1321) nemirstīgā «Komēdija» (1307 1321), ko pēcnācēji drīz vien pēc sacerētāja nāvos iedēvējuši par «Dievišķo», uz laiku laikiem iegājusi visizcilāko cilvēces kulturas pieminekļu skaita. Dante savu sacerējumu veidojis tris daļas («Elle»,«Šķīstītava», «Paradīze»), tās savukārt sadalot simts dziedājumos Latviešu lasītājam pirmo reizi tiek piedāvāts šī darba tulkojums no itāļu valodas.
«Latviešus Dante saista nevis tikai kā viens no kosmosa lielākajiem zvaigznājiem, bet viņš mūsu tautai būtiski tuvs, jo Dievišķā komēdija… ir grēcīgā cilvēka ilgas pēc skaidrības, nepilnīga cilvēka ilgas pēc pilnības. Kāpšana šķīstīšanās kalnā pauž skaidrības ilgas, kuras es… uzskatu par vienu no būtiskām latviešu lautas pazīmēm», rakstīja Z.Mauriņa.
No itāļu valodas atdzejojis Valdis Bisenieks
Māksliniece Māra Rikmane
©«Vaidelote», 1994
Redaktors Jānis Sirmbārdis
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Pievienoju arī Gustava Dore ilustrācijas
Dante Aligjēri detalizēti apraksta aizkapa pasauli. Ievada dziesmā Dante stāsta kā dzīves ceļa vidū viņš reiz aizmaldās dziļa meža biezoknī un kā dzejnieks Vergīlijs (romiešu dzejnieks. Studēja filozofiju, literatūru un retoriku) izglābjot viņu no trim plēsīgiem zvēriem, kuri aizšķērso ceļu, piedāvā Dantem veikt ceļojumu pa aizkapa pasauli. Uzzinājis, ka Vergīliju sūtījusi Beatriče - Dantes mirusī mīļotā; Dante bez bailēm seko Vergīlijam.
saskasņā ar katolisko tradīciju, aizkapa pasaule sastāv no elles kurā nonāk uz mūzīgiem laikiem nosodītās grēcīgās dvēseles, šķīstītavas, kurā atrodas tie grēcinieki kuriem ir iespējams nožēlot un izpirkt savus nodarījumus; un no paradīzes - svētlaimīgo mājokļa.
Elle- Dantes Aligjēri skatījumā ir kolosālu izmēru piltuve, kura sastāv no koncentriskiem apļiem jeb lokiem un kuras šaurākā daļa balstās pret Zemes centru. Elle sastāv no 9 lokiem no kuriem pirmais ir Limbs, kurā atrodas labestīgo pagānu dvēseles, kuras pielūgušas elku dievus un nav pazinušas īsto Dievu Šeit atrodas Aristotelis, Eiripīds, Homērs un citi taisnīgie.
Otrajā elles lokā atrodas baudkārie: miesaskārīgie
trešajā- negausīgie un rīmas
ceturtajā- skopuļi un izšķērdētāji
piektajā- niknie un sliņķi
sestajā-viltus mācību izplatītāji un ķeceri
septītais loks tiek aprakstīts ar papildjoslām
pirmā josla-izvarotāji tirāni un laupītāji
otrā josla-pašnāvnieki, spēlmaņi, izsaimniekotāji
trešā josla- varmākas pret Dievu un dabu(sodomisti), kā arī izspiedēji
astotais loks sastāv no desmit aizām jeb grāvjiem kas viens no otra atdalās ar vaļņiem. Šie loki arvien sašaurinās un centrā atrodas dziļa un melna aka, kuras dibenā atrodas devītais elles loks.
Šajos divos lokos atrodas nodevēji un meļi, kuri apmānījuši un nodevuši citus, izmantojot to uzticēšanos
1 aiza-suteneri un pavedēji
2 aiza- liekuļi glaimotāji
3 aiza- augsta ranga garīdznieki, tirgotāji baznīcas amatiem.
4 aiza- pareģi, zīlnieki, astrologi, raganas.
5 aiza- kukuļņēmēji un kukuļdevēji
6. aiza- liekuļi
7 aiza - zagļi
8 aiza- viltus padomu devēji
9 aiza- kūdītāji uz nesaskaņām(Muhameds Ali Dolčino uc)
10 aiza- alķīmiķi viltus liecinieki viltotāji
9 loks- Nodevuši tos kas uzticējās Šeit atrodas Kocitas Ledus ezers
sastāv no trim joslām
Kaina josla - radinieku nodevēji
Antenora josla- tēvzemes un tautas nodevēji
Topomeja josla- draugu un līdzbiedru nodevēji
Džudekka josla-Labdaru, Dievišķās un cilvēcīgās varas nodevēji
Vidū Elles centrā iesaldēti ledū atrodas Debesu un Zemes Majestātes nodevēji- Jūda, Bruts, Kasijs, u.c.
Izveidojot šādu Elles modeli Dante vadījies no Aristoteļa Ētikas mācības
Šķīstītavas koncepcija
Dante to attēlo kā milzīgu konusveidīgu kalnu, kas slejas dienvidu puslodē okeāna vidū. Krasta līnija un kalna pakāje veido priekššķīstītavu bet pats kalns apjozts ar septiņiem vaļņiem jeb joslām. Plakanajā Kalna virsotnē atrodas Zemes Paradīze
Vergīlijs uzskata mācību par mīlestību kā visa labā un ļaunā avotu un paskaidro šķīstītavas joslu gradācijas nozīmi:
1.2.3. josla- mīlestība pret svešu ļaunumu- tas ir ļaunvēlība(Lepnība, skaudība, dusmas)
4 loks nepietiekama mīlestība pret patiesu labestību (slinkums)
5.6.7. loks- pārlieka mīlestība pret viltus labumiem- (alkatība, negausība, iekāre) kas atbilst Bībeles nāves grēkiem
Priekšķīstītava- Šķīstītavas kalna pakāje - šeit mirušo dvēseles gaida iespēju iekļūt šķīstītavā. Tās ir dvēseles, kas pirms nāves nožēlojušas grēkus un saņēmušas baznīcas piedošanu, bet tām jāgaida laiks, kas trīsdesmit reizes pārsniedz to laiku, ko tās pavadījušas atrodoties grēka stāvoklī.
krasta līnija- slinkie, kuri nožēlojusī grēkus pēdējā brīdī pirms nāves
kalna pakāje- slinkie, kuri nav nožēlojuši grēkus, jo miruši varmācīgā nāvē
Kalna pakāji apjož zemes valdnieku ieleja, bet tā nepieder pie šķīstītavas
1 loks-šeit sodu izcieš lepnības pārņemtie
2 loks- skaudēji
3 loks- dusmu un naida pārņemtie
4 loks- slinkie
5 loks- skopuļi un izšķērdētāji
6 loks- negausīgie
7 loks- miesaskārie
Zemes paradīze
Paradīzes koncepcija
1 debesis(Mēness) - pienākuma izpildītāji
2 debesis(Merkūrijs)- reformatoru un nevainīgi cietušo mājoklis
3 debesis(Venēra)- Tie kas miruši mīlestības dēļ
4 debesis (Saule)- Gudro un lielo zinātnieku mājvieta
Šeit atrodas divi loki-1 un 2 loks
5 debesis(Marss)- tie kas cietuši un miruši patiesās ticības dēļ
6. debesis(Jupiters)- taisnīgo valdnieku mājvieta
7. debesis(Saturns) - mūku un sludinātāju mājvieta
8. debesis- zvaigžņu sfēra
9. debesis(Kristāla sfēra)- Eņģeļu mājoklis
10. debesis - Liesmainā Roze un Mirdzošā Upe - Dieva mājoklis. Mirdzošās Upes krastā, kurš sadalās vēl divos puslokos(Vecās un Jaunās derības) sēž svētlaimīgo dvēseles. Dievmāte Marija; zemāk Ādams, Pēteris, Mozus, Raele, Beatriče, Sāra, Rebeka, Judīte u.c
Dievišķā komēdija caurausta ar tā laika politiskajām tendencēm. Dante nelaiž garām iespēju pakritizēt savus idejiskos un arī personīgos pretiniekus. Viņš neieredz augļotājus, nosoda kredītņēmējus, nosoda savu laikmetu, kā iedzīvošanās kāres laikmetu. Pēc viņa domām visa ļaunuma pamats ir nauda. Tumšajai tagadnei (buržuāziskā Florence) vinš pretnostāda gaišo pagātni (feodālo Florenci). Pret Pāvesta valsti viņš izturas ar lielu cieņu, lai gan dažus tās priekštāvjus (tos kuri sekmēja buržuāzijas nostiprināšanos) viņš neieredz un ir ievietojis ellē. Viņa filozofija - teoloģija, viņa zinātne - sholastika, viņa dzeja - alegorija.
I.Ločmelis
i
Dantes Aligjēri (1265-1321) nemirstīgā Komēdija (1307-1321), ko pēcnācēji drīz vien pēc sacerētāja nāves iedēvējuši par Dievišķo, uz laiku laikiem iegājusi visizcilāko cilvēces kultūras pieminekļu skaitā. Kopīgas itāļu literārās valodas izveidotāja un pirmtēva Dantes izcilais, titāniski vērienīgais daiļdarbs radīts uz divu laikmetu robežšķirtnes un pelnīti uzskatāms par viduslaiku un agrīnās Renesanses politisko, ekonomisko, tikumisko un estētisko uzskatu dzejisku enciklopēdiju. Ticēdams skaitļu maģiskajam spēkam, Dante savu sacerējumu veidojis trīs daļās, tās savukārt sadalot simts dziedājumos (34, 33, 33), kuriem katram atšķirīga tonalitāte un veidojums. Pirmā daļa Elle veidota ar skulpturālu plastiku un vijīgumu, Šķīstītavā pārsvarā gleznieciski elementi, toties Paradīzi caurstrāvo it kā mūzikas skaņu diženums bezgalīgajā zvaigžņu gaismā. Ikvienas kultūras tautas neapšaubāms ieguvums ir iespēja lasīt Dantes vērienīgo lieldarbu savā dzimtajā valodā. Tāda latviešiem pirmoreiz rodas pēc 1921. gada, kad Dievišķā komēdija tiek izdota Māsēna literārajā atveidojumā. Tagad lasītāju vērtējumam nododam Dievišķās komēdijas atveidojumu latviski, ko ilgā laikā rūpīgi un iedziļinoties veicis pieredzējušais atdzejotājs Valdis Bisenieks. Darbs padarīts liels un nozīmīgs. Cik auglīgs un veiksmes pilns tas bijis, lai spriež lasītājs. Oriģināldarba priekšrocība vienmēr ir tā, ka tas ir tieši tāds, kāds tas ir. Jebkurš atveidojums citā valodā var tikai lielākā vai mazākā mērā tuvināties oriģinālam, nekad nepārvēršoties tā spoguļattēlā. It īpaši tas attiecas uz dzejā sacītu vārdu. Un tomēr cita ceļa pie pasaules kultūras bagātībām mumt* nav. Pie tām mums jāiet pa valodu starpnieku celto tiltu.
Jānis Sirmbārdis
Many of the original titles given by Browning to the poems in this collection, as with its predecessor Dramatic Lyrics, are different from the ones he later gave them in various editions of his collected works. Since this book was originally self-published in a very small edition, these poems really only came to prominence in the later collections.
Dziesma par Haijavatu
Henrijs Vordsvorts Longfello
Vākdams materiālus savam eposam, Longfello pētīja indiāņu folkloru, taču galvenokārt zināšanas smēlās no tai laikā pazīstamā amerikāņu indianologa Skūlkrafta daudzajiem rakstiem un grāmatām. Lai gan Skūlkrafta pētījumus jau toreiz daļa speciālistu uzskatīja par vairāk nekā apšaubāmiem, Longfello tiem uzticējās, nosaukdams šos sacerējumus par «ļoti vērtīgiem». Uzticību laikam gan radīja vienkāršotā indiāņu un balto iekarotāju attiecību nostādne, kas bija pilnīgi pieņemama Longfello humānismam un atbildatām utopiskajām kategorijām, kādas sarežģītajā sabiedriski politiskajā situācijā vēlējās redzēt un realizēt dzejnieks.
Materiālu nepilnība tomēr šinī gadījumā nav uzskatāma par ievērojamu kavēkli, jo «Dziesma parHaijavatu» stingri nebalstās uz vēsturiskiem un zinātniski nopamatotiem faktiem, tā ir diezgan brīvs autorastāstījums par Amerikas pirmiedzīvotāju darbu, tikumiem, ticējumiem, par viņu dzīvi līdz tam laikam, kad no tālām zemēm ar krustu un uguns ieročiem ierodas baltie ļaudis.
Izdevniecība «Liesma» 1965
No angļu valodas atdzejojusi Erna Sprince
Mākslinieks Arvīds Galevluss
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
David Malouf once again shows us why he is one of Australia’s most enduring and respected writers.
David Malouf’s new collection comes to rest at the perfect, still moment of ‘silence, following talk’ after its exploration of memory, imagination and mortality. With elegance and wit, these poems move from profound depths to whimsy and playfulness.
As Malouf interweaves light and dark, levity and gravity, he offers a vision of life on ‘this patch/of earth and its green things’, charting the resilience of beauty amidst stubborn human grace.
Imagine making poems the way an architect designs buildings or an engineer builds bridges. Such was the ambition of João Cabral de Melo Neto. Though a great admirer of the thing-rich poetries of Francis Ponge and of Marianne Moore, what interested him even more, as he remarked in his acceptance speech for the 1992 Neustadt International Prize for Literature, was "the exploration of the materiality of words," the "rigorous construction of (. .) lucid objects of language." His poetry, hard as stone and light as air, is like no other.
End to Torment: A Memoir of Ezra Pound is the deeply personal journal kept by the poet H. D. (Hilda Doolittle. 1886–1961) in 1958, the year Ezra Pound was released from St. Elizabeth's in Washington, D.C., and returned to Italy. H. D., hospitalized in Switzerland from a fall, was urged to put down on paper, once and for all, her memories of Pound, which reached back to 1905, when she was a freshman at Bryn Mawr and he a graduate student at the University of Pennsylvania.
The highway became the Red Sea.
We moved through the storm like a sheer valley.
You drove; I looked at you with love.
— from "Storm"
One of the most gifted and readable poets of his time, Adam Zagajewski is proving to be a contemporary classic. Few writers in either poetry or prose can be said to have attained the lucid intelligence and limpid economy of style that have become a matter of course with Zagajewski. It is these qualities, combined with his wry humor, gentle skepticism, and perpetual sense of history's dark possibilities, that have earned him a devoted international following. This collection, gracefully translated by Clare Cavanagh, finds the poet reflecting on place, language, and history. Especially moving here are his tributes to writers, friends known in person or in books-people such as Milosz and Sebald, Brodsky and Blake-which intermingle naturally with portraits of family members and loved ones. Eternal Enemies is a luminous meeting of art and everyday life.