Henry James’s admiration for “this masterly little novel” has been echoed throughout the twentieth century by readers of Pierre et Jean. It marked a turning point in the development of French fiction, situated as it is between traditional social realism and the psychological novel. It isrecognized as a classic study of filial jealousy, triggered by one of the two brothers of its title finding himself the sole inheritor of the fortune of his mother’s former lover. Pierre et Jean is set in Le Havre in the 1880s and is notable for its evocation of the Normandy coastline captured by the Impressionists. But Maupassant’s greatest achievement is to have woven from this simple plot in a maritime context a brilliantly crafted exploration of the complexities at theheart of family life.

Ce roman de Guy de Maupassant a été publié en feuilleton dans la nouvelle Revue du 1er décembre 1887 au 1er janvier 1888 et en volume chez Ollendorff la même année.Les Roland, anciens bijoutiers parisiens se sont retirés au Havre, où ils vivent des jours heureux. Ils ont deux fils: l’aîné, Pierre, près de la trentaine, brun, maigre et nerveux, tourmenté par de grands projets et sujet à des découragements imprévus, vient d'obtenir son de terminer ses études de médecine. Jean, son cadet de cinq ans, gros, blond, et placide vient d'obtenir son d'achever ses études de droit. Ils sont venus tous deux prendre du repos après leurs études couronnées de succès.Ils songent à s’installer et convoitent tous deux la jeune et belle veuve d’un riche capitaine de vaisseau, Mme Rosémilly.Au cours d’une partie de pêche familiale en compagnie de Mme Rosémilly, les deux frères, pour séduire la jeune femme, se livrent à une compétition acharnée à la rame. Le lecteur découvre que sous une apparence d’union et d’affection, une vraie rivalité oppose les deux frères.Le soir même, au retour de cette promenade en mer ils apprennent que Maréchal, un ancien ami de la famille, vient de mourir à Paris et qu’il lègue toute sa fortune à Jean. Sur le port, Pierre félicite son frère pour sa nouvelle fortune, mais il ressent intérieurement un irrépressible sentiment de jalousie.Cette jalousie, alimentée par les insinuations du pharmacien Marowsko, à qui il vient d’apprendre la nouvelle («ça ne fera pas bon effet»), et les réflexions d’une fille de la brasserie («ça n’est pas étonnant qu’il te ressemble si peu») se transforme bientôt en une suspicion obsessionnelle: Et si Jean était le fils naturel de Maréchal?Pierre, très choqué, trouble le joyeux repas familial.Il sort en mer, mais est très affecté par les soupçons qu’ont fait naître les remarques de ses proches. Il ne parvient pas à comprendre pourquoi seul Jean a hérité de la fortune de Maréchal, alors que ce dernier le connaissait depuis qu'il était tout petit.La brume l’oblige à rentrer. Il commence alors «une enquête minutieuse» en vue de percer ce mystère. Il se souvient alors qu’à la naissance de Jean, on avait décroché du mur le portrait de Maréchal.Il demande à sa mère où se trouve le portrait de Maréchal. Il lui laisse entendre qu’il sait tout. Un voyage à Trouville, dont il espère une diversion, ne parvient hélas pas à lui changer les idées. L’attitude de sa mère à propos du portrait, et la ressemblance qu’il note entre Maréchal et son frère, transforment le doute en «intolérable certitude».Malheureux, torturé par ce secret et par le remords qui le rend honteux de lui-même, Pierre tourmente sa mère. À l’occasion d’une sortie sur la plage, il se déclare à Mme Rosémilly, qui ne reste pas indifférente à ses avances.Jean s’est installé dans un nouvel appartement, ce qui suscite la jalousie de Pierre. Les deux frères se querellent. Pierre, sous le coup de la colère, révèle, sans ménagement, à son frère la vérité: «Tu es le fils d’un homme qui t’as laissé sa fortune». Leur mère, qui est dans la chambre à côté, entend certainement cet horrible aveu.La mère de Jean lui confirme ce secret: «Tu n’es pas le fils de Roland». Elle veut partir à tout jamais, mais Jean la supplie de rester. La mère et le fils se réconcilient.Pierre souhaite s’éloigner et décide de s’embarquer comme médecin à bord d'un paquebot transatlantique.M. Roland ne soupçonne pas la tragédie qui se joue au sein de sa famille.Nous retrouvons alors dans ce dernier chapitre les mêmes protagonistes que ceux du début du roman. Seul Pierre manque à l‘appel. Tout ce groupe est réuni dans la même barque, pour saluer le départ de La Lorraine, à bord de laquelle Pierre commence une nouvelle «vie de forçat vagabond».

Pierre et Jean est le troisième roman de Guy de Maupassant, écrit d’un seul trait durant l’été 1887. C’est une œuvre naturaliste (ou réaliste-psychologique). L’œuvre, est éditée en volume le 9 janvier 1888 chez Paul Ollendorff. Elle est composée du récit, mais également d’une célèbre préface intitulée « Le roman », dans laquelle Maupassant expose en quelques pages sa vision du roman naturaliste, qu'il propose de définir comme une étude psychologique dont Pierre et Jean se fera l'écho.

A reconstruction of Melville's original text omits the "Pierre as author" subplot that was later assimilated and is accompanied by thirty full-color pictures by Maurice Sendak.

Fjodors DostojevskisPiezīmes no mirušo namaKopoti raksti 10 sējumos III sējums. Pazemotie un apvainotie. Piezīmes no mirušo namaLiesma  1974Ф. М. Достоевский собрание сочинений в десяти томах Том третий Униженные и оскорбленные Записки из Мертвого дома Государственное издательстве^ художественной литературы Москва 1956Издательство «Лиесма» Рига 1974На латышском языке Перевод с русского Я. Медениса и О. Брикшкиса Художник К, ГолдманисNo krievu valodas tulkojuši Jānis Medenis Un Oto BrikšķisMākslinieks Kārlis GoldmanisNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisTulkojums latviešu valodā ® «Liesma», 1974

Fjodors DostojevskisPiezīmes no pagrīdesFjodora Dostojevska garo stāstu “Piezīmes no pagrīdes” (1864) kritiķi mēdz dēvēt par uvertīru viņa grandiozo romānu piecniekam: “Noziegums un sods”, “Idiots”, “Velni”, “Pusaudzis”, “Brāļi Karamazovi”. Stāstā tiek aizsāktas tēmas, noskaņas un problēmas, kuras turpmākajā rakstnieka daiļradē ieņem centrālo vietu.Romāna galvenais varonis ir četrdesmit gadus vecs izbijis Pēterburgas ierēdnis. Viņš aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti. Paša radītajā izolētībā viņš filozofē par cilvēka rīcības motivāciju, slēptākajām dziņām un attieksmi pret tām. Izraušanās no paša radītā apburtā loka un vakariņas ar bijušajiem skolasbiedriem – veiksminiekiem pēkšņi dāvina viņam tikšanos ar meiteni.Kopoti raksti desmit sējumos IV sējums stāsti 1862-1869 Liesma 1974К1 Ф. М. ДостоевскийСобрание сочинений в десяти томах Том четвёртый Повести и рассказы 1862—1869 ИгрокГосударственное издательство художественной литературы Москва 1956 Издательство «Лиесма» Рига 1974 На латышском языке Перевод с русского О. Брикшкиса, А. Озола-Саксе, Я- Озола, А. Элксне Художник К. ГолдманисNo krievu valodas tulkojusi Oto Brīkšķis, Ārija Elksne, Anna Ozola-Sakse, Jānis OzolsMākslinieks Kārlis Goldmanis©Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1974Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aleksandrs PuškinsPīķa dāmaSpēlējot kārtis kāds Tomskis pastāsta dīvainu stāstu par savu vecmāmiņu kura it kā zinot trīs kāršu noslēpumu kuras noteikti palīdzēs uzvarēt jebkurā spēlē ja uz viņām likt likmes. Šo noslēpumu vecmāmiņai esot atklājis grāfs Sen-Žermēns. Šim stāstam spēlētāji nenotic ieskaitot arī jauno oficieri Hermani kurš pats nespēlē toties ar lielu interesi seko spēlei. Tomska vecmāmiņa - veca grāfiene - izrādas īsta megera attiecībās ar savu audzēkni Lizavetu Ivanovnu un pastāvīgi viņai piesienas un "zāģē", tāpēc Lizaveta ar prieku pieņem Hermaņa uzmanības apliecinājumus. Bet Hermani apsēdusi ideja - uzzināt šo trī kāršu noslēpumu un savu uzmanību Lizai viņš izrāda tikai lai īstenotu šo mērķi...Kas izšķir cilvēka likteni – mīlestība, kas atbrīvo no apsēstības, vai spēles magnētiskais azarts, kas salauž gribasspēku? Ievērojamā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina stāsts „Pīķa dāma” (1836) uzreiz pēc publicēšanas guva milzīgus panākumus: publiku intriģēja fantastiskais saturs un precīzi tvertais laika gars.tulkojis Valdis Grēviņšizdevniecība Liesma 1969Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINSPĪĶA DĀMAtulkojis Valdis Grēviņšizdevniecība Liesma 1969Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Umberto EkoPilotnumursLaikraksts, kura uzdevums ir šantažēt, nomelnot un fabricēt ziņas, nevis lasītājiem godīgi stāstīt par Itālijā un citviet pasaulē notiekošo. Paranoisks redaktors, kas, klīstot pa Milānas ielām, rekonstruē gandrīz piecdesmit gadu senu vēsturi un apgalvo, ka Musolīni sveiks un vesels vēl ilgi esot dzīvojis kaut kur Argentīnā, kamēr viņa vietā nāvi uzņēmies dubultnieks. Trausls mīlas stāsts starp diviem neveiksminiekiem, pusmūža rēgrakstnieku un jaunu žurnālisti, kas specializējusies slavenību privātās dzīves aizkulisēs, toties slīgst asarās, klausoties Bēthovena Septītās simfonijas otro daļu. Sazvērestības teorijas un negaidīta slepkavība… Par to un daudz ko citu savā jaunākajā romānā “Pilotnumurs” (2015) stāsta ievērojamais itāļu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko.“Pamazām arī Itālija kļūst tāda pati kā tās sapņu zemes, uz kurieni tu gribi mūs aizsūtīt trimdā. [..] Vairs nebūs nekādu barokālu ēnojumu, nekādu mājienu un alūziju, tagad visi negodīgie darījumi notiks atklāti, taps plenērā kā impresionistu gleznas: korupcija būs atļauta ar likumu, mafiozi oficiāli varēs sēdēt parlamentā, nodokļu nemaksātāji valdībā, bet cietumā nonāks tikai sīki albāņu zaglēni. Kārtīgi cilvēki arī turpmāk vēlēs par tiem pašiem blēžiem, jo neticēs BBC teiktajam vai arī nekad neredzēs tādus raidījumus kā šovakar, jo skatās tikai visādus mēslus. [..] Vajag tikai pagaidīt: kad mūsu valsts pilnībā iekļausies Trešajā pasaulē, te gluži labi varēs dzīvot, it kā mēs būtu nonākuši tavās Dienvidjūru salās."No itāļu valodas tulkojusi Dace MeiereJāņa Rozes apgādsUmberto Eco numero zeroNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvVia Angelo Rizzoli, 8 20132 MilanoI’rima edizione Bompiani gennaio 2015Literārā konsultante Olita Ranse Mākslinieks Tomass Folks SIA "Jāņa Rozes apgāds", 2015ISBN 978-9984-23-565-3

PLANKUMAINAISDŽEKS LONDONSKOPOTI RAKSTI 5.SĒJUMSAPKAUNOTAISsastādījusi Tamara ZālīteNO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI ANNA BAUGA, ILGA MELNBARDE un OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAISTulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1975

Platero y yo es el mejor conjunto de poemas en prosa de la literatura española. Lectura de niños y adultos en todos los países de habla hispana. Traducido a las más importantes lenguas de cultura. Libro que es, entre otras cosas, elegía andaluza, autobiografía lírica, inmortalización del pueblo natal del autor y creación de un mito imperecedero: el burrito de Moguer.

Trumens KapotePļavas arfaPļavas arfa ; Stāsti: Pudele ar sudrabnaudu ; Bērni dzimšanas dienā ; Es ari varētu jums šo lo pastāstīt ; Brokastis «Tifānijā»Izdevniecība «Liesma» Riga 1977No angļu valodas tulkojusi Tamāra Liseka Mākslinieks Viesturs Grants© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds, «Liesma», 1977Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv

Johans Volfgangs GētePoēzija un īstenība Šinī darbā J. V. Gēte ir ne tikai sīki attēlojis pirmos divdesmit sešus gadus (1749—1775) no sava astoņdesmit trīs gadus ilgā mūža (1749—1832), bet devis arī plašu pārskatu par tā laika notikumiem politikas, literatūras un mākslas jomā ne vien Vācijas, bet Eiropas mērogā. Jau šā darba ievadā Gēte formulējis, kāds, viņaprāt, ir biogrāfiska darba uzdevums; proti — attēlot cilvēku sava laika apstākļos, parādīt šo apstākļu ietekmi uz viņa personības veidošanos un, ja viņš ir rakstnieks vai mākslinieks, tad dot arī priekšstatu par viņa daiļrades attīstību.izdevniecība «Liesma» 1976J. W. GoetheЛ (Vācu) Ge 930©Tulkojums «Liesma»,DICHTUNG UND WAHRHEIT Im Insel-Verlag 1958И. B. ГетеПОЭЗИЯ И ПРАВДА Издательство «Лиесма»Рига 1976На латышском языке Перевод с немецкого Анды Плесу мы Художник Арвкд ГалевиусNo vācu valodas tulkojusi Anda Plēsuma Mākslinieks Arvīds Galeviuss latviešu valodā. 1976