Džeks LondonsSPĒLEKOPOTI raksti desmit sējumos-II SĒJUMSSASTĀDĪJUSI TAMARA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJU'SAS ROTA EZERIŅA UN HELMA LAPIŅA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS Tulkojums latviešu valodā, -«Liesma», 1974

Ēriks Marija RemarksStacija pie apvāršņaRomāna “Stacija pie apvāršņa” galvenā varoņa Kaja domas un jūtas ir veltītas ne tikai sacensību trasei vien – viņš ir nonācis dzīves krustcelēs. Vai joprojām strauji traukties uz priekšu, vai apvaldīt jaunības neprātīgo skrējienu? Vai turpināt ceļu kopā ar kādu līdzgaitnieci? Rakstnieka tēlotās trīs sievietes – Moda, Liliāna, Barbara – ir tik dažādas.Džema : [romāns] / no vācu val. tulk. Austra Aumale. _Stacija pie apvāršņa : [romāns] / no vācu val. tulk. Silvija Brice / Ērihs Marija Remarks ; māksl. Agata Muze.Faila kļūdas  izlabojis I.Ločmelis

Panass MirnijsStaiguleRomāns no tautas dzīvesRomāna galvenā varone Kriste ir traģisks tēls. Meitene uzaug trūcīgā zemnieka — bijušā dzimtcilvēka ģimenē. Viņas tēvs iet boja ziemas salā, māte nomirst žēlabās. Kriste ir daiļa, apdāvināta, godīga un čakla. Taču viņas liktenis ir ļauns. Bagātnieks Supruns ar viltu izdzen Kristi no mājas. Meitene nonāk pilsēta, kur sākas rūgtā un zaimu pilnā kungu kalpones dzīve. Piekrāptu un apkaunotu liekulīgā saimniece Kristi izmet uz ielas. Slidenais ceļš ved arvien lejup, Kriste kļūst staigule. Tāpat kā tēvs, viņa ziemas naktī nosalst žogmalē pie savas kādreizējās mājas.«Staigule» ir pirmais Panasa Mirnija darbs, kas izdots latviešu valodā.No ukraiņu valodas tulkojusi Marija Šūmane Mākslinieks Vitolds SvirskisNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvIzdevniec «Liesma» Rīga 1966Ukraiņu literatūras klasiķis, reālists, revolucionārais demokrāts Panass Mirnijs, īstajā vārdā Afanasijs Rud-čenko, dzimis 1849. g. Mir-gorodā sīka ierēdņa ģimenē. 1862. g. viņš beidz apriņķa pilsētiņas Gadjačas skolu, pēc tam iesāk darba gaitas kantori kā pārrakstītājs, tad strādā Poltavas kamerālpalāta par grāmatvedi. Vēlāk kļūst par šās palātas sekretāru un reizēm pilda arī pārvaldnieka pienākumus. Mirnija pasaules uzskats izveidojas krievu revolucionāro demokrātu un Tarasa Ševčenko ietekmē.Rakstnieka pirmie sacerējumi iespiesti 1872. g. Tie ir dzejoļi, stāsti un tēlojumi.Panass Mirnijs uzrakstījis arī vairākus romānus, kuros spilgti parāda ukraiņu tautas Izīvi laika posmā no 1861. gada zemes reformas līdz 1905.—1907. g. revolūcijai.Panasa Mirnija daiļrade evērojami ietekmējusi ukraiņu literatūras attīstību, it evišķi tas sakāms par viņa scilo romānu «Staigule», pie kura rakstnieks sāka strādāt septiņdesmito gadu beigās un kura divas pirmās daļas iespiestas 1882.—1884. g., bet trešā daļa tikai 1919. g. un ēdējā— 1928. g., pēc autora nāves. Panass Mirnijs miris 920. g.

After the fall of the Soviet Union, Stalina Folskaya’s homeland is little more than a bankrupt country of broken dreams. She flees St. Petersburg in search of a better life in America, leaving behind her elderly mother and the grief of the past. However, Stalina quickly realizes that her pursuit of happiness will be a hard road. A trained chemist in Russia, but disillusioned by her prospects in the US, she becomes a maid at The Liberty, a “short-stay” motel on the outskirts of Hartford. Able to envision beauty and profit even here, Stalina convinces her boss to let her transform the motel into a fantasy destination. Business skyrockets and puts the American dream within Stalina’s sights. A smart, fearless woman like Stalina can go far… if only she can reconcile the ghosts of her past. Obsessed with avenging her family while also longing for a new life, Stalina is a remarkable immigrant’s tale about a woman whose imagination—and force of personality—will let her stop at nothing.

P.PavļenkoStāsti1 Krievu stāsts ;  ; 2 Divi kara|i ;  ; 3 Dzimtene ;  ; 4 Muša ;  ; 5 Nakts Helati ;  ; 6 Stāsts kalnos ;  ; 7 Grigorijs Suluchija ;  ; 8 Mans novadnieks Jusupovs ;  ; 9 Slava ;  ; 10 Dzīve ;  ; 11 Michails Korpickis ;  ; 12 Mākslas epizode ;  ; 13 īsie stāsti: ;  ; Pazaudētais dēls ;  ; Drošs līdzeklis ;  ; Saško  ;  ; Zēns ar kruķiem ;  ; Pēdējais vārds ;  ; 14 Solījuma spēks ;  ; 15 Rudens ausma ;  ; 16 Lieti līst ;  ; 17 Pie jūras   ;  ; 18 Balss ceļā  ;  ; 19 Viesuļvētra  ;  ; 20 Atpūta    ;  ; 21 Uzticība   No krievu valodas tulkojusi Anda PlēsumaNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvL V I Rīga 1956П. Павленко РАССКАЗЫНа латышском языкеIlustrējis MARĢERS VīTOLiŅš

Vladimirs KoroļenkoStāsti:Savādniece. Slepkava. Makara sapnis. Sokolinietis. Fjodors Bezpajumtnieks. Sliktā sabiedrībā. «Mežs šalc». Teiksma par Floru, Agripu un Menahemu, Jehudas dēlu. Rūpnīcā. Aiz svētbildes. Saules aptumšošanās. Nakti. Ēnas. Tiesas diena. Upe palo. At-Davana. Paradokss. Bez valodas. Marusjas sēta. Uguntiņas. Mirklis. Sals. Nav nekā briesmīga. Tulkojušas Аnita Skalbergа un Еlija Кliеnе Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis. imantslochmelis@inbox.lvLatvijas Valsts Izdevniecība Rīga 1959В. Г. Короленко РАССКАЗЫГосударственное издательство художественной литературы Москва 1948Латвийское государственное издательство На латышском языкеМākslinieks V. Кovaļovs

Antons Čehovs StāstiPrieks. ; Uzvarētāja triumfs. ; Vēdzele. ; Zirdziskais uzvārds. ; Ierēdņa nāve. ; Albionas meita. ; Resnais un tievais. ; Hameleons. ; Maska. ; Mednieks. ; Unters Prišibejevs. ; Bēda. ; Sirds smeldz. ; Apjukums. ; Aņuta. ; Jociņš. ; Agafja. ; Koriste. ; Sapņi. ; Vanka. ; Ienaidnieki. ‘; Laime. ; Puišeļi. ; Miegs nāk. ; Lēkme. ; Sievišķi. ; Vējagrābsle. ; Sestā palāta. ; Rotšilda vijole. ; Literatūras skolotājs. ; Anna kaklā. ; Māja ar mezonīnu. ; Zemnieki. ; Joničs. ; Cilvēks futrālī. ; Grkšķoļjas. ; Par milestību. ; Gadījums praksē. ; Sirsniņa. ; Dāma ar sunīti. ; Līgava.  Tulkots no krievu valodas Sastādījusi Viola Rugāja Mākslinieks Vasilijs Šelkovslzdevnieclba .Liesma»,Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.LočmelisHirurģijaAttiecīgi pasākumiPrieks. Tulk. V. GrēviņšUzvarētāja triumfs. Tulk. J. OzolsVēdzele. Tulk. V. GrēviņšZirdziskais uzvārds. Tulk. V. Grēviņš …. 14Ierēdņa nāve. Tulk. V. GrēviņšAlbionas meita. Tulk. J. OzolsResnais un tievais. Tulk. V. Grēviņš … 23Hameleons. Tulk. A. BuugaMaska. Tulk. P. KalvaMednieks. Tulk. P Kalva … .33Unters Prišibejevs. Tulk. V. Grēviņš …. 37Bēda. Tulk. A. RudzrogaSirds smeldz. Tulk. R. EzeraApjukums. Tulk. P. KalvaAņuta. Tulk. R. EzeraJociņš. Tulk. R. EzeraAgafja. Tulk. R. EzeraKoriste. Tulk. J. Ozols … … 76Sapņi. Tulk. J. OzolsVanka. Tulk. R. EzeraIenaidnieki. Tulk. P. KalvaLaime. Tulk. A. RudzrogaPuišeli. Tulk. V. GrēviņšMiegs nāk. Tulk. R. EzeraLēkme. Tulk. A. RudzrogaSievišķi. Tulk. J. OzolsVējagrābsle. Tulk. V; GrēviņšSestā palāta. Tulk. A. RudzrogaRotšilda vijole. Tulk. M. SūmaneLiteratūras skolotājs. Tulk. L. Rūmniece . . 239Anna kaklā. Tulk. R. EzeraMāja ar me-zonīnu. Tulk. A. Karcijs …. 272Zemnieki. Tulk. P. KalvaJoničs. Tulk. J. OzolsCilvēks futrālī. Tulk. P. KalvaĒrkšķogas. Tulk. P. KalvaPar milestību. Tulk. P. KalvaGadījums praksē. Tulk: J. Ozols ….. 366Sirsniņa. Tulk. J. OzolsDāma ar sunīti. Tulk. R. EzeraLīgava. Tulk. A. GrēviņaRugāja V. Lasot un pārlasot Antonu Cehovu . . 421 Ezera R., Skuļiņš Z. Par Antonu Cehovu — Civēku un Meistaru

Konstantīns PaustovskisStāstiIzlase: Karabugazs  ; Leitnanta Žerobcova maldīšanās     ; Zēns ar sudraba rīkli ; Melnā sala  ; Atraitne Načara ; Mācieties no ūdensaugiem ; Karavadonis ; Rožainā krīta kalni ; Materiāli līča vēsturei ; Vecais melša Bekmets ; Rupjā dabas kļūda ; Kolhida   ; Meža kaķis ; «Baltie mati» ; Mednieks Gulija ; Rionas dūņas ; Fēns  ; Futbola sacīkste ; Bronzas krūšu tēls ; Pēdējie plūdi ; Pārestība pret pārestību  ; Kahiani ziņojums   ; Saruna par apdrošināšanas sabiedrībām ; Purva saimnieks  ; Bēgšana ; Artema Korkijas runa ; Faziešu sieviete ; Uguņošana mežos ; Baskājainie odiseji ; Stāsts par mežiem ; Čīkstošie grīdas dēļi ; Sapņotāja ; Sarunas pie tējas galda ; Gravas  ; Vecā ābele ; Upes laternas     ; Ceļa grāmata ; «Neviens meistars no debesīm nekrīt»  Māte un meita ; Vientuļā vietā ; Pretuguns ; Gludas skaidas  ; Ļeņingradas parkos ; Sastapšanās ar lasītāju ; Agrafena  ; Bargais laiks ; Gaidas  ; Apslēptās saules miglā ; Iss zinātnisks paziņojums ; Atrkoki ; Kazroze  ; Vecie auskari ; Izaks Levitāns  ; Vasara  ; Pēdējais velns  ; Zelta līnis ; Zaglīgais runcis ; Dāvana ; Atvadīšanās no vasaras  ; Pelēcis  ; Vecās mājas iemītnieki ;  ;Lielais pasaku meistars .  Groziņš ar egļu čiekuriemLVI Rīga 1958Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis. imantslochmelis@inbox.lvTulkotāja E. Niedra Mākslinieks A. Čaupovs

Mihails ZoščenkoStāstiStāsts par popu . Grēksūdze . Nelaime . Ēsma . Bagātība . Revolūcijas upuris . Aristokrāte Glāze . Baigā Matrjona , Suņa oža . Sunisks gadījums . Aprēķina laulibas . Mīlestība . Līgavainis . Laime . Bez radu būšanas . Talants no zemnieku vidus • Pelageja . Klosteris . Dabas rotaļa . Nezināmais draugs . Paciente . Pirts . Nervozi cilvēki . Aktieris . Krīze . Nabadzība . Administratīva jūsma . Pērtiķu valoda . Limonāde . Gavilniece . Tētuks . Malka . Zagļi . Pasažieris . Virs . Darba drēbes . Vestinghauza . bremze . Notikums . ziemsvētkos . Mediķis  . Zirnekļa tīkls . Četras dienas . Kinodrāma . Taupības režīms . Pulkstenis . Lieldienu notikums . Spēcīgs līdzeklis . Trakumsērga . Kādas dāmas bēdas . Brīnišķīga atpūta . Galoša . Montieris . Kultūras jaukumi . Kāzas . Cienītājs . Sīkači . Zābaciņi . Mietpilsoņi . Viesi . Sirds skaidrība . Operācija . Nepa grimase . Produkcijas kvalitāte . Vai nu cilvēkam daudz vajag . Kautiņš . Birokrātisms . Medicīnisks gadījums Apslēpta manta . Jautrs gadījums . Zinātniska parādība . Kaķis un cilvēki . Nekaunība . Ārzemnieki . Sīks atgadījums . Par nāvi stiprāks . Serenāde . Mātes un bērni . Paraksts . Zemestrīce . Slimnieki . Maza viltība . Patīkama sastapšanās . Dāma ar puķēm . Vaļīga tara . Atgadījums . Aukle . Nevajag spekulēt . Sargs . Jocīgs atgadījums . No mēness nokritis . Personiskā dzīve . Ārstēšanās un psihe . Nemierīgais večuks . Zādzība . Jaunā Vertera ciešanas . Traģikomēdija . Laimīgu ceļu . Padibenes . Amizants piedzīvojums . Nabaga Liza . Sliktā sieva . Brauciens uz Topcu sētu . Ūdens feerija . Romantisks notikums . Nelaidīšu . Nevienādās laulības . Pirts un cilvēki . Guli ātrāk . Slimības vēsture . Bīstami sakari . Lielpilsētas ugunis . Bēru mielasts . Brezenta portfelis . Mākoņi . Jautrā spēle . Pēdējās nepatikšanas . Roze-Marija . Dzīvi cilvēki . Šalc meldri vējā . Dēls un padēls . Atgadījums naktī . Pārbaude . Fotogrāfija . Laba rotaļa . Briesmīgā atriebība . Vecuma slavinājums . PirtīIZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1979М и х а и л Зощенко Избранные произведения в двух томах Том IРАССКАЗЫ И ПОВЕСТИ Издательство «Художественная литература» Ленинградское отделение Ленинград 1968РАССКАЗЫ«Художественная литература» Москва 1974Sastādījis un no krievu valodas tulkojis Eižens RauhvargersMākslinieks Juris NesenbergsZoščenko M. Stāsti / Sast. un no krievu vai. tulk. E. Rauh­vargers; A. Dimšica priekšv. — R.: Liesma, 1979. — 368 lpp.Ievērojamā krievu padomju rakstnieka Mihaila Zoščenko (1895 — 1958) stāstu krājumā iekļauti viņa labakie satīriskie darbi. Rakstnieks ar dziļu ieinteresētību atmasko dažādus aizspriedumus un pagātnes paliekas cilvēku apziņā, trūkumus sadzīvē. Grāmata domāta plašām lasītāju masām.© Tulkojums latviešu valodā, sastādījums.«Liesma», 1979Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisPAR MIHAILU ZOŠCENKOMihails Zoščenko bija rakstnieks ar plašu radošo diapazonu. Viņš rakstīja galvenokārt stāstus. Šie stāsti bieži vien tika pārveidoti par feļetoniem, humoreskām, asprātīgām parodijām. Viņš rakstīja arī lugas, dažas no tām izauga no stāstiem. Novelistika bija Zoščenko daiļrades kodols.Rakstnieks kļuva pazīstams divdesmito gadu sākumā. Divdesmitie un trīsdesmitie gadi bija viņa daiļrades plaukuma laiks. Četrdesmitajos gados Zoščenko pārdzīvoja ievērojamas radošas grūtības. Tomēr viņš tas sekmīgi pārvarēja un darbojās literatūrā līdz mūža galam — 1958. gadam. Radošās attīstības ilgajos gados rakstnieks sacerēja milzumu daiļdarbu, kuri, kā jau minēts, bija rakstīti dažādos žanros. Sajā grā­matā atrodama tikai dala no viņa literārā mantojuma: stāstu izlase, spilgti viņa noveļu paraugi, jo miljoniem lasītāju apziņā viņš bija un paliek apbrīnojams noveles meistars.Popularitāti Mihails Zoščenko ieguva uzreiz. Tikko sācis publicēt savus darbus, viņš iekaroja lasītāju sirdis. Mihaila Zoščenko draugs un jaunības gadu biedrs Konstantīns Fedins nelielā literārā portretā, esejā, uz kuru vēl atsaukšos vairākkārt, par to ļoti trāpīgi izsakās: «Šis cilvēks bija pirmais no visiem jaunās literatūras darbiniekiem, kurš ārēji bez jebkādas piepūles, gluži kā pasakā, ieguva atzinību lite­rātu vidū un neaptverami plašās lasītāju masās. Viņš patiešām vienā jaukā rītā pamodās slavens…» Konstantīna Fedina vārdi, ka Zoščenko guva popularitāti tikai «ārēji bez jebkādas piepūles», bija loti patiesi. Visi, kam gadijies sastapties ar Mihailu Zoščenko, visi, kas vērojuši viņu darbā, zina, ka viņš strādāja ar vislielāko uzcītību, bija rakst­nieks, kurš valodu slīpēja kā aizrautīgs juvelieris.Vārds! Mihails Zoščenko visu mūžu neatlaidīgi centās izkopt savu vārda meistarību. Viņš bija dižo priekšteču — krievu literatūras kla­siķu cienīgs mantinieks. Puškina, Gogoļa, Tolstoja, Cehova, Gorkija, Buņina prozu viņš nevis tikai pazina, bet trauksmaini izjuta, it kā ar visu būtību apjauta katra šī krievu prozas korifeja poētiskumu. Vai­rums Zoščenko stāstu rakstīti tā sauktajā nostāsta veidā. Un nebija ne­jaušība, ka kritika Zoščenko salīdzināja ar Vladimiru Dalu, Nikolaju Ļeskovu, Andreju Me|ņikovu-Pečerski. Mihails Zoščenko tik smalki, tik asi izjuta lielo krievu prozaiķu meistarību, ka Puškina jubilejas laikā trīsdesmitajos gados bez pūlām uzrakstīja «Sesto Belkina stāstu», filigrāni pilnīgu stilizāciju pēc «Puškina parauga», it kā sniegdams Puškina slavenā cikla pēdējo šķietami nozaudēto stāstu.Tomēr aplami būtu iedomāties, ka Zoščenko bijis šauri «literārs» rakstnieks, stilizētājs vai epigons. Nē, Zoščenko prata un gribēja ieklau­sīties dažādo viņa laika sabiedrības sociālo slāņu reālajā dzīvē. Uz ielām un tramvajos, tirgū un zinātniskā sanāksmē viņš lieliski mācēja «noklausīties» neparastus izteicienus, stila īpatnības, dažādas izlokšņu īpatnības un parunas. Viņš juta dzīvās sarunu valodas nianses, krā­sainību, prata sarunu stihijā uztvert vārdus, vārdu savienojumus un teicienus, kas ļoti trāpīgi atklāja dažādus sociālpsiholoģiskus rakstu­rus, dažādus emocionālos stāvokļus. Divdesmitajos gados Zoščenko savos humoristiskajos stāstos labprāt šaustīja nepa perioda sīkpilsoņus, un viņa darbu personāži saskaņā ar rakstnieka uzdevumu runāja vis­dažādāko mietpilsonības slāņu valodā — gan «masu», gan individuali­zētā valodā, kas tomēr bija izaugusi noteiktā sabiedriski psiholoģiskā augsnē. Toreiz gadījās kritiķi, kas uzskatīja, ka Zoščenko nelieto «vār­dus tādā nozīmē, kādu tiem piešķīrusi dzīve». Atbildēdams šiem kri­tiķiem, rakstnieks uzsvēra: «Tas nav tiesa … Es rakstu valodā, kādā pašlaik runā un domā cilvēki uz ielas.»Mihails Zoščenko iesāka ar humora žanru. Viņš bija teicams sa­dzīves ainu tēlotājs, lieliski pazina tikumus, kādi valdīja vidē, par kuru viņš zobojās un kuru izsmēja. Visos sīkumos pārzināja tās valodu. Prata atrast negaidītas, dažkārt ekscentriskas kolīzijas, kas palīdzēja atklāt raksturus un raksturīgo. Viņš rakstīja ar lielu mēra un samērī- bas izjūtu, ar tik pilnīgu kompozīcijas, darbības un valodas izjūtu, ka stāstos nebija nekā nevajadzīga, ne stieptības tēlojumā, ne lieka vārda. Tāpēc Vladimirs Majakovskis 1926. gadā, runādams disputā par kādu padomju ilustrēto žurnālu, atzīmēja, ka «Zoščenko mūsu pasek­lajā satīras žanrā ir liels, kvalificēts rakstnieks, turklāt arī vispopu­lārākais».Jau pašā rakstnieka gaitu sākumā Mihails Zoščenko nostājās lasī­tāju priekšā kā lielisks humoristiskā stāsta meistars. Konstantīns Fe- dins atceras, ka, Mihailam Zoščenko lasot saviem biedriem, citiem literātiem, priekšā agrīnos stāstus, viņus pārsteidzis ironijas un jūtu patiesuma apvienojums. Tas ir ļoti trāpīgs vērojums: aizejošās, iznīcī­bai lemtās pasaules ļautiņus Zoščenko rādīja ar ironiju un sarkasmu, tikko manāmi pauzdams paša jūtas, kurās strāvoja patiesi optimistiska attieksme pret dzīvi un tās attīstības perspektīvām. Saviem tikumiski kroplajiem personāžiem viņš labprāt deva iespēju «pafilozofēt», atklāt sevi, kā uz delnas izklāstīt lasītājiem savus netikumiskos «morāles» priekšstatus. Nešķirdamies no sev raksturīgā ironiskā smaida, nekur nezaudēdams viengabalainību jūtu patiesumā, no kura rakstnieks smēla savus garīgos spēkus, viņš visus šos Nazarus Siņebrjuhovus, Mišelus Siņaginus un citus savus negatīvos varoņus it kā noliek zem palieli­nāmā stikla, it kā ieslēdz kādu skaņu pastiprinātāju, kas dod iespēju skaļi un skaidri izskanēt šo varoņu sīkpilsoniski pašapmierinātajām un mietpilsoniski sentimentālajām balsīm. Viņš, kā būtu teicis Brehts, atsvešināja šos personāžus, palielināja tos, padarīja pieejamus skatie­nam no dažādām pusēm, demonstrēja tos, lai lasītāji šī tipa cilvēkus labāk iepazītu un iemācītos nicināt.Tolaik Zoščenko iemīlēja Maksims Gorkijs. Viņš ļoti augstu vēr­tēja Zoščenko līksmo un spēcīgo talantu, jūsmoja par rakstnieka va­lodas meistaribu. Zoščenko grāmatas Gorkijs gaidīja «ar satrauktu ne­pacietību» (Tā viņš rakstīja Fedinam, turklāt viņš tam par Zoščenko rakstīja: «Ļoti labs.»). No Gorkija atsauksmēm kļūst skaidrs, ka lie­lais rakstnieks uzskatīja Mihailu Zoščenko par izcili talantīgu un ļoti nopietnu mākslinieku. Pretstatā tiem pieticīgajiem lasītājiem, kuri do­māja, ka Zoščenko tikai smīdina (nevis māca un cīnās ar ļaunumu) un uzlūkojams kā īsts jokdaris, Gorkijs saskatīja, ka Zoščenko daiļ­radē iezīmējas svarīgas sociāli psiholoģiskas tēmas, ka viņa jautrajās grāmatās atklājas arī visai drūmas un ļoti nopietnas problēmas, ka rakstnieka humoristikā vērojama nosliece uz satīru.Mihaila Zoščenko daiļrades satīriskās tendences, kas iezīmējās jau divdesmito gadu humoristiskajos stāstos, arvien spēcīgākas kļūst trīs­desmito gadu novelēs un stāstos. 1943. gadā uzrakstītajā esejā, kuru jau citēju, Konstantīns Fedins pilnīgi precīzi noteicis mērķus, uz kuriem bija vērsta viņa drauga satīra, un vienlaikus pamatoti uzsvēra rakstnieka satīras ieroču, viņa uzbrūkošās mākslās līdzekļu daudz­veidību. Atkal citēju šo eseju: «Viņa satīras mērķis — pašlabuma meklētāji, savtīgi cilvēki, kas prot tikai ņemt, kas uzskata, ka viņiem pienākas viss, ko viņi saņem, bet nevēlas dot ne kripatas no tā, ko prasa no viņiem. Pašlabuma tīkotāji, reizēm liriski, reizēm rupji, retu­mis viltīgi gudri, vienmēr ir alkatīgi praktiski. Uz šo mietpilsonības balstīto mērķi Zoščenko vērš visus savus daudzveidīgos ieročus.» Tas ir ļoti pareizs vērtējums, tajā iezīmējas arī nopietns uzdevums litera­tūras vēsturniekiem un teorētiķiem: izpētīt satīriķa Zoščenko māksli­niecisko līdzekļu daudzveidību. Daļēji šo uzdevumu realizē rakstnieka daiļrades pētnieki — J. Zurbina, M. Cudakova, D. Moldavskis, L. Jer- šovs un citi. Taču šis darbs vēl nebūt nav paveikts.Līdzās satīriskajām tendencēm Zoščenko daiļradē kopš trīsdesmita­jiem gadiem parādās arī nosliece, ko nosacīti varētu saukt par pamācošu. Lirisms rakstnieka daiļradē izpaudās jau agrāk — tas ir tas pats jūtu patiesums, par ko runāja viņa jaunības gadu, viņa literārā ce]a sākuma biedri. Zoščenko literārās darbības pirmās desmitgades humoristikā, viņa divdesmito gadu stāstos liriskais elements bija jū­tams mazāk nekā vēlākajos gados. Ar laiku tas sāka parādīties plaši un demonstratīvi — arī visdažādakajās formās. Sāka parādities savā iecerē apliecinoša un pamācoša rakstura stāsti. Paradījās daži stāsti ar atklāti pamācošu nobeigumu. Liriskā publicistika ielauzās rakstnieka pārdomās par pagātni («Gaišzilā grāmata»), par dziedniecību un psihi («Atgūtā jauniba»), par cīņu ar slimibu un uzvaru pār to («Stāsts par saprātu»). Liriski publicistiskais zemteksts piešķīra īpašu nokrāsu dau­dziem lieliskiem stāstiem.Divdesmito un trīsdesmito gadu mijā Zoščenko smagi slimoja. Gor­kijs savā ārkārtīgajā vērīgumā tūliņ uzminēja, ka Mihailu Zoščenko moca slimība. Nobažījies viņš izvaicāja visus, kas ar rakstnieku sa­gājās. Tomēr Zoščenko spēja slimību uzveikt — un pēc tam slimības un izveseļošanās gaita no viņa biogrāfijas fakta kļuva par vienu no viņa daiļrades tematiem. Sevišķi plaši šie temati parādās abos tikko minētajos stāstos. Nosaukt tos par zinātniskiem būtu pārsteidzīgi — Zoščenko tajos ir un paliek mākslinieks, tomēr mākslinieks, kas no­dodas pārdzīvojumu analīzei, secinājumiem par pozitīvu emociju spēku. Kā pamatoti norādījis filozofs A. Guliga, «Stāsta par saprātu» ievadā (žurnāls «Zvezda», 1972, 3. nr.), Zoščenko «zinātniskie» stāsti pauž rakstnieka ticību dzīvei un cilvēkam, viņa iedzimto optimismu, viņa materiālistisko pārliecību (krasi vērstu pret freidismu).Mēs izturētos nevērīgi pret Zoščenko, ja pilnīgi nenovērtētu liris­kos motīvus viņa stāstos, vēl vairāk — daudzu rakstnieka stāstu liris­kos pamatus. Ari trīsdesmitajos gados Zoščenko stāstos saglabājās hu­moristisks atmaskojums, taču jūtami pieauga satīriskais strāvojums. Tā laika kritika rakstniekam bieži pārmeta, ka viņš nodarbojas ar sīkām un nenozīmīgām parādībām un personāžiem. Bet rakstnieks ar pārlie­cību uzsvēra, ka viņš karo pret kapitālisma paliekām sadzīvē un cil­vēku apziņā. Kritiķiem, kuri viņa darbus izprata vienkāršoti, rakst­nieks atbildēja mazliet ironiskā tonī. Viņš rakstīja: «Protams, nav ko iebilst — personāži patiesi nav cilvēki ar augstiem mērķiem. Tie, bez šaubām, nav vadoņi. Tie, varētu teikt, ir tikai pārējie pilsoņi ar viņu ikdienišķajām izdarībām un rūpēm.» Šāda tipa cilvēkus Zoščenko turpināja kritizēt, izsmiet, atmaskot viņu mietpilsoniskās ieražas un tikumus.Taču — lai cīnītos pret trulumu un garīgās kroplības izpaudumiem, lai izcīnītu šo grūto un nogurdinošo cīņu, neapšaubāmi vajadzēja ticēt jaunās pasaules spēkam, jaunajiem principiem, jaunajai morālei, kas sāka nostiprināties mūsu sabiedrības jaunajā sociālistiskajā dzīvē, vajadzēja mīlēt visu jaur.o. Un Mihails Zoščenko cīnījās, smeldamies iedvesmu mīlestībā uz jauno darbu, principu, uzskatu un pārliecību pasauli. Nav nejaušība, ka viņš uzrakstīja bērniem stāstu ciklu par Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Viņu sajūsmināja cildenā, varonīgā rakstura skaistums.Stāstos par sava laika sadzīvi, šaustīdams «pārējo pilsoņu» gara pasaules rupjumu, sīkpilsonisko egoismu un nožēlojamo mantkāri, viņš konsekventi un pārliecināti karoja par jaunu, sociālistisku humānismu, centās savos lasītājos ieaudzināt cieņu pret cilvēku, pret darbaļaužu garīgās pasaules cildenumu, pret cilvēka lepnumu, pat tad, ja tas iz­paužas visnecilākajā veidā.Zoščenko aktīvais humānisms, kas parādās daudzos viņa darbos — īsajos un garajos stāstos un lugās, ir radniecīgs krievu prozas klasiķu humanismam, viņu nemiera pilnajai, bieži vien sāpju caurstrāvotajai mī­lestībai uz cilvēkiem, viņu cīņai par cilvēka cieņu, par cilvēka atbrī­vošanos no buržuāziskās konvencionalitātes varas — tai cīņai, ko pagājušā gadsimta diženajā krievu literatūrā tik augstu vērtēja Ļeņins. Ka Zoščenko dziļi izprata Belkina stāstus, to, zināms, nenoteica tikai iedziļināšanās Puškina vārda mākslā, bet pirmām kārtām tajā garīgajā pasaulē, tajā garīgaja atmosfērā, kāda valda stāstos, ko Puškins uzrak­stījis Ivana Petroviča Belkina vārdā. Konstantīns Fedins savā esejā par Zoščenko iezīmē gluži nogaidītas paralēles starp Mihailu Zoščenko un Gogoli. Lai gan šis «pielīdzinājums» ir visai pārdrošs un neparasts, tam, kā norāda Fedins, ir savs pilnīgi neapstrīdams pamats. Atzīmē­dams īpatnības, kas Zoščenko tuvina Gogolim, norādīdams arī uz vēs­turiskā, sociālā un psiholoģiskā ziņā gluži dabiskām atšķirībām starp abiem rakstniekiem, Fedins raksta: «… Gogolis līdz ar saviem sace­rējumiem radījis arī savas dzīves grāmatu, rakstnieka likteni, tad nu ielūkojieties šajā liktenī un pavaicājiet sev pašiem: vai jums nešķiet, ka Zoščenko, kad viņš jūs cenšas pārliecināt, ka ir pilnigi izdziedinā- jies no slimības, it kā gavilē, ka izvairījies no nenovēršamā likteņa, kas mazliet līdzīgs tam liktenim, kas kļuva par Gogoļa traģēdiju.» Zoščenko, it kā saka Fedins, šķiet tuvs optimistiskajam un humānis­tiskajam Gogolim, nevis Gogolim, kad tas atkāpies no humānisma un zaudējis savu mīlestību uz dzīvi. Man šķiet, ka lielajā krievu litera­tūrā varētu atrast daudzus liriskā humānistā Zoščenko priekštečus. Un to vidū, nebūt ne pēdējā vietā, atrastos Čehovs, no kura Zoščenko mācījies ne tikai noveles meistarību un humora un satīras mākslu, bet kurš viņam bijis ļoti tuvs ar savu cilvēka meklēšanu cilvēkā, ar savu naidu pret mietpilsonību un smeldzīgi sirsnīgo līdzjūtību pret visiem, ko kropļo mietpilsonība un kas jāsargā no mietpilsonības pos- tīgās ietekmes.Mihails Zoščenko bija cilvēks ar asi izteiktām tikumiskajām jūtam. Un viņa tieksme pamācīt, panākt, lai viņa sacerējumi kalpotu audzino­šiem mērķiem, tieksme, kas skaidri iezīmējās divdesmito gadu beigās, bija cildena, taču ne vienmēr tika pareizi izprasta un novērtēta. Apstāklī, ka Zoščenko ne katrreiz — it īpaši četrdesmitajos gados — izdevās veikt uzdevumus, ko bija sev izvirzījis, citi dažkārt saskatīja rakstnieka novēršanos no laikmetīguma, nodošanos «šaurai psiholo­ģijai», «bioloģismam». Gorkijs, kurš Zoščenko mīlēja, gaidīja no viņa jaunus panākumus. Atzinīgi novērtējis lielstāstu «Gaišzilā grāmata», Gorkijs viņam rakstīja: «Cik labi būtu, ja Jūs tādā pašā formā uz­rakstītu grāmatu par ciešanu tēmu! Nekad un neviens vēl nav uzdrīk­stējies izsmiet ciešanas, kas daudziem cilvēkiem bijušas un joprojām ir viņu iemīļotā profesija… Ciešanas ir pasaules kauns, un tās va­jag ienīst, lai spētu tās iznīdēt.» Nav vārdam vietas, Gorkijs izvirzīja milzīgu uzdevumu, ko viņš pats risināja savā «Kļima Samgina dzīvē». Plašākos apmēros Zoščenko šo uzdevumu nerealizēja, taču «Stāsts par saprātu» un daži citi stāsti liecina, ka Gorkija doma viņam nav pali­kusi gluži vienaldzīga. Pārvarēdams zināmas augšanas grūtības, viņš turpināja veidoties kā humānists, kurš cīnās ar lirikas, humora un satīras ieročiem.Pārlasot šai krājumā apkopotos stāstus, nevaru nedomāt par Mi­hailu Zoščenko, kādu viņu pazina Ļeņingradas literāti, kādu tie viņu mīlēja. Es pazinu Zoščenko, kad viņš bija slavens visā Savienībā un — bez kāda pārspīlējuma — arī pasaulē, — pazinu viņu kopš div­desmito gadu beigām. Viņš bija viens no visvienkāršākajām slavenī­bām, kādas vien man gadījies vērot. Vienkāršība bija viņa rakstura īpašība, tā izpaudās visur — runas manierē, atturīgajos žestos, smalk­jūtīgajā uzvedībā, vērīgumā pret sarunu biedru, noteiktībā un laip­nībā. Viņš bijti labs, rūpīgs un sirsnīgs biedrs, allaž interesējās par jauno literātu daiļradi, centās palīdzēt iesācējiem, jaunienācējiem lite­ratūrā. Mihails Zoščenko vienmēr dedzīgi interesējās par dzīvi, noti­kumiem un cilvēkiem. Viņš neapraka sevi grāmatās, bet mīlēja lasīt. Un, izlasījis kaut ko, kas viņu pārsteidza, pārdomāja šo «atradumu», centās no tā iegūt pēc iespējas vairāk savai daiļradei, savu principu un priekšstatu bagātināšanai.Dažiem divdesmito gadu lasītājiem par Zoščenko bija izveidojušies uzskati, kas nepavisam neatbilda viņa patiesajai garīgajai sejai un īstajam intelektam. Ne visai vērīgu cilvēku iztēlē viņš šķita tāds skaļi smejošs jokdaris, cilvēks, kas aiz smiekliem ir gluži bez elpas. Tomēr diezin vai jel kāds ir redzējis Zoščenko skali smejamies vai vispār smejamies — viņu varēja redzēt vienīgi smaidām biklu, attu­rīgu smaidu. Un vienlaikus viņš, nebūdams nekāds smējējs, pēc savas dabas bija jautrs cilvēks. Un viņa daiļrade bija optimistiska, cerību spārnota — iekšēja jautrība tajā mirdzēja arī caur asarām, lauzdamās cauri skumju plīvuram, kliedēdama sarūgtinājumu un drūmo prātu. Humoristam, satiriķim ir grūti nejust sūrmi — tāds nu reiz ir «ma­teriāls», ko viņš «preparē». Taču uzveikt «materiāla pretestību», iz­kliedēt un izgaisināt smagos iespaidus, uzveikt ļaunumu un izsmiet to spēj vienīgi iekšēji stiprs, ar līksmu talantu apveltīts cilvēks.Lasām Zoščenko — it īpaši divdesmito gadu un trīsdesmito gadu sākuma Zoščenko — un redzam neskaitāmas sadzīves nejēdzības, tiku­miskas un psiholoģiskas kroplības. Cik tas viss jau pieder tālai pa­gātnei! Dzīves sociālistiskās pārveidošanas vētrainie tempi, sociālistisko pārkārtojumu svaigie vēji izmēzuši dzīves īstenības nomaļos kaktus un nostūrus. Bet, kas bijis, to nevar padarīt par nebijušu.Mihaila Zoščenko stāstos lasītājs cilvēku sadzīvē un raksturos sa­staps krietni daudz parādību, kas nu jau nogrimušas aizmirstībā. Daži šo stāstu personāži šodien atgādina sumbrus un pterodaktilus. Taču arī «Mirušo dvēseļu» personāži pieder pagājībai, un tomēr viena otra viņu iezīme dzīva vēl šodien. Saglabājušās arī dažas Zoščenko stāstu sumbriem un pterodaktiliem raksturīgas iezīmes — un šo iezīmju un iezīmīšu apkarošana joprojām ir aktuāla. Un rakstnieks par šiem monstriem arī neraksta informatīvi kā lielais dzīvnieku pētnieks Brēms, bet ar mākslinieka spalvu. Savos stāstos Mihails Zoščenko daudz ko noliedzis, bet daudz ko arī apliecinājis. Gribētos, lai lasītājs neatstāj nepamanītu lirisko patosu, kādā bija iededzies rakstnieks un kuru viņš no sirds uz sirdi gribēja nodot savam lasītājam.Novēlu jauku tikšanos ar stāstnieku Mihailu Zoščenko!Aleksandrs Dimšics

Vladimirs KoroļenkoStāsti:Savādniece. Slepkava. Makara sapnis. Sokolinietis. Fjodors Bezpajumtnieks. Sliktā sabiedrībā. «Mežs šalc». Teiksma par Floru, Agripu un Menahemu, Jehudas dēlu. Rūpnīcā. Aiz svētbildes. Saules aptumšošanās. Nakti. Ēnas. Tiesas diena. Upe palo. At-Davana. Paradokss. Bez valodas. Marusjas sēta. Uguntiņas. Mirklis. Sals. Nav nekā briesmīga. Tulkojušas Аnita Skalbergа un Еlija Кliеnе Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis. imantslochmelis@inbox.lvLatvijas Valsts Izdevniecība Rīga 1959В. Г. Короленко РАССКАЗЫГосударственное издательство художественной литературы Москва 1948Латвийское государственное издательство На латышском языкеМākslinieks V. Кovaļovs

Mihails BulgakovsStāsti1.Morfijs. 2.Pēkšņais uzbrukums. 3.Es nogalināju.4.Psalms. 5.Hāna uguns. 6.«Bija maijs…» no krievu val. tulk. Ārija Elksne, Silvija Rauhvargere, Eižens RauhvargersNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

STĀSTI  JĀNIS PORUKSLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1959

Ļevs Tolstojs Stāsti 1889-1904LVI 1961Kreicera sonāteSātansFransuāzaDārgi maksāKam taisniba?Saimnieks un kalpsTēvs SergijsDivas dažādas vēstures versijas par stropu ar kriju jumtuViltotais kuponsNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisTulkojusi Marija Šūmane

Apsīšu JēkabsStāsti iz tautas bilžu galerijasĀrprātīgais , Bagāti radi ; Iegātnis ; Iz tautas bilžu galerijas: 1.Krogā; 2. Pie magaziņas; III Tiesas māja; IV Bildes tautas dziesmās; V No mazām dienām; VI Pazudušais dēls ; Kaimiņi ; Krusttēvs Ādams ; Laimes spoks ; Pie pagasta tiesas ; Svešos ļaudīs ;  Uz pilsētu!LVI 1958Latviešu val.Lpp skaits:500failu izveidojis Imants Ločmelis

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jautāja:— Kāpēc tu raudi?— Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā, — es atbildēju.— Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es slienos atkal uz augšu un turpinu augt, — teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.

Tekerijs Viljams M.Stāsts par Henriju Esmondu, eskvairu, viņas majestātes karalienes Annas bruņoto spēku pulkvedi (viņa paša sarakstīts)RomānsViljama M. Tekerija vēsturiskais romāns «Stāsts par Henriju Esmondu rakstīts 18. gs. memuāru rakstnieku manierē. Tas ir vēstījums par to, ko piedzīvojis pulkvedis Henrijs Esmonds, kurš galu galā nonāk pie secinājuma, ka visa Anglijas vēsture Ir vieni vienīgi kompromisi.No angļu valodas tulkojusi Rute Runce Mākslinieks Gunvalds Ētershttps://disk.yandex.ru/d/ZgdSjJFSTWiddwNo angļu val. tulk. un pēcv. sarakst. Rute Runce. — R.j Liesma, 1979. — 517 lpp.321—79.4703000000 A (Angļu) 70304—225 T M801 (11)—79Rīga «Liesma» 1979A(Angļu) Te 230 William Makepeace ThackerayTHE HISTORY OF HENRY ESMOND. ESQ.,COLONEL IN THE SERVICE OF HER MAJESTY QUEEN ANNE WRITTEN BY HIMSELF  London 1852Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds. «Liesma». 1979 70304—225 1 M80K1D—79 321.79.4703000000

Stāsta pamatos — patiess notikums par Padomju Savienības Varoņa lidotājā iznīcinātāja A. Maresjeva varonību (stāstā Meresjevs).Autors vienkāršiem vārdiem stāsta par padomju lidotāja gribasspēku un varonību. Šis lidotājs pazaudē karā kājas, bet nezaudē ticību savām spējam darboties aviācijā. Vina mīlestība uz dzimteni un uz savu kara profesiju palīdz viņam pārvarēt fizisko trūkumu. Ar protēzēm kāju vietā, pilns ticības saviem spēkiem, pēc neatlaidīgas trenēšanās, viņš turpināja strādāt kā lidotājs izīnicinātājs un iegūst Padomju Savienības varoņa nosaukumu.Sociālistiskos apstākļos temats par fizisku trūkumu pārvēršas stāstā par padomju cilvēka morālo spēku un skaistumu, par viņa neatlaidīgās koncentrētās gribas uzvaru. Stāsta varonis māca pārvarēt katru šķērsli, kas gadās ceļā uz mērķa sasniegšanu.Tas, ka stāsta pamatā ir patiess notikums, padara to divtik interesantu.

Nikolajs Atarovs Stāsts par pirmo mīlestībuPārliecinoši uzrakstīts stāsts par pirmo, skaidro skolnieku mīlestību.Tulkojusi E. Marjutina Ilustrējis V. MedvedjevsNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvLatvijas Valsts Izdevniecība Riga 1958Повесть о первой любви Детгиз 1957На латышском языке

Aksels MuntеStāsts par SanmikeluOtrais izdevumsIevērojamā zviedru ārsta un rakstnieka Aksela Muntes (1857—1949) romāns «Stāsts par Sanmikelu» (1929), kas pirm-izdevumā nācis klajā angļu valodā, staro karstā, darbīgā mīlestībā uz cilvēkiem, dzīvniekiem un dabas skaistumu.No angļu valodas tulkojusi Vizma BelševicaNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvIhe Story of San Mictiele by Axel Munthe New VourkRedaktore Ilze Kacevska Mākslinieks Dainis Lapsa®j Vizma Belševlca, tulkojums latviešu valodā, Liesma 1971

Džeks Londons . Stāstu krājumiApkaunotais: Ceļš: Dienvidjūras stāsti: Dzīvotgriba: Kad dievi smejas: Lepnības nams: Naktī dzimusī:  Publicistika: Sala bērni: Saules dēls: Uz Makaloa paklāja: Vilka dēls: Viņa tēvu dievs: Džeks Londons - īss dzīves apraksts ; STĀSTI: Džeks Londons. Apkaunotais:   1.Apkaunotais 2.Uzticība 3.Plankumainais 4.Ugunskurs 5.Zelta ausma 6.Markusa o'Braiena pazušana 7.Porportuka joksDžeks Londons. Ceļš:        Atzīšanās.. Turies! …Raibas ainas. … «Noknābts». … Cietums. … Klaidoņi, kas satiekas naktī. Jaunie pasaules braucēji un zaļknābji. Divtūkstoš klimstu. … «Kruķi»Džeks Londons. Dienvidjūras stāsti:       1.Mapuhi māja 2.Vaļa zobs 3.Mauki 4.Ek jūs! ek jūs! ek jūs! 5.Pagāns 6.Nevaldāmais baltais cilvēks 7.Makoja pēcnācējsDžeks Londons. Dzīvotgriba:      Dzīvotgriba. Brūnis vilks. Vienas dienas patvērums. Baltā cilvēka ceļš. Stāsts par Kišu. Negaidītais. Pa viltus sauļu taku.Džeks Londons. Kad dievi smejas:           Kad dievi smejas . Atkritējs . Samaitāta sieviete . Tikai gaļa . Viņš tos radīja . Ķinīzeris . Turi kursu uz rietumiem . Deguns imperatoram . «Frensiss Speits» . Interesants fragments . Gabals gaļasDžeks Londons. Lepnības nams:1.Aloha Oe 2.Ardievu, Džek! 3.Čun A Čuns 4.Konas šerifs 5.Kulaus-Spitaligais 6.Lepnības namsDžeks Londons. Naktī dzimusī:                 Nakti dzimusī. Džona Harneda trakums. Kad šī pasaule bija jauna. Šaubas par labu apsūdzētajam. Spārnotā šantāža. Dūres. Karš. Zem klāja nojumes. Nogalināt cilvēku. Meksikānis.Džeks Londons. Publicistika:      1.Foma Gordejevs 2.Zeltainas magones 3.Ko man nozīme dzīve 4.RevolucijaDžeks Londons. Sala bērni:         1.Ziemeļzemes mežu dzīles 2.Dzīves likums 3.Namboks-melis 4.Dižais burvis 5.Sauleszemes iemītnieki 6.Vientuļā virsaiša slimība 7.Kišs Kiša dēls 8.Liguna nāve 9.Li Vana ar gaišo ādu 10.Veco vīru sazvērestībaDžeks Londons. Saules dēls:      Aloīzija Penkbērna lepnība . Jaunās Gibonas jokdari . Nakts Goboto . Neliels rēķins Svizinam Holam . Parleja perles. Saules dēls . Saules Spalvas . Velni Fuatino salāDžeks Londons. Uz Makaloa paklāja:      Džons Miežagrauds. . Uz makaloa paklāja. . Uz makaloa paklāja. . Kahekili kauli. . Kā Alise grēkus sūdzēja. . Stilba kauli . Ūdens puisēns. . A Kima asaras. . Kanaku bangotne. . Sakramento krastos. . Stāsta beigas.Džeks Londons. Vilka dēls:          1.Baltais klusums 2.Vilka dēls 3.Četrdesmitās jūdzes vīri 4.tālā novadā 5.Priestera Tiesbas 6.Sniega ceļa gudrība 7.Karaļa sieve 8.Ziemeļu OdisejaDžeks Londons. Viņa tēvu dievs:             1.viņa tēvu dievs 2.Lielā neizpratne 3.Ko nevar neaizmirst 4.Sivašiete 5.Cilvēks ar rētu 6.Stūrgalvīgais Jans 7.Sievietes spēks 8.Kur ceļi šķiras 9.Kāvu meita 10.Kur beidzas varavīksne 11.Sievietes nicinājumsDžeks Londons. STĀSTI:               Stāsts par Kišu, Baltā cilvēka ceļš, Sniega ceļa gudriba, Sievietes spēks, Baismīgās Zālamana salas; «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs; Velni Fuatīno salā; Neliels rēķins Svizinam Holam; Saules Spalvas; Lepnības nams; Kanaku bangotne; Uz makaloa paklāja; Kahekili kauli; Kā Alise grēkus sūdzēja; Kad dievi smejas; Gabals gaļas; Kruķi; Noknābts; Stipro spēks; Dīvains starpgadījums; semper idemR.Samarins. Džeks Londons - īss dzīves apraksts              sastādījusi Tamara Zālītenoskanējis grāmatas un fb2 failus izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvNo angļu valodas tulkojusi Anna Bauga, Ilga Melnbārde Un Ojārs Sarma Mākslinieks Ādolfs LielaisTulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1975