Gerhards V.MencelisPēdējās rūgtās lāsesStāstsPar dzejnieka Heinriha Heines ilgam pēc dzimtenes un mīlestībuGrāmatā «Pēdējās rūgtās lāses» G. V. Mencelis attēlo ievērojamā vācu dzejnieka Heinriha Heines dzīves posmu no 1843. gada līdz viņa nāvei 1856. gadā.Jau trīspadsmit gadu (kopš 1830. g.) H. Heine nodzīvojis emigrācijā Parīzē. Taču pilsēta ar pasaules slavu nevar dzejniekam aizstāt zaudēto dzimteni. To nespēj nedz Matilde — viņa daiļā un jautrā sieva, nedz draugi, kuri viņu vienmēr apciemo. «Domas par Vācijas nākotni neļauj aizmigt man naktīs,» viņš tolaik rakstīja un, nevērodams draudošās briesmas, apņēmās apmeklēt tēviju. Heine ierodas Hamburgā pie mātes un māsas, pie tēvoča un māsīcas — savas pirmās lielās mīlestības. Viņš laimīgs atgriežas mājās un īsu laiku nododas savām cerībām, savām ilgām un mīlestībai, kamēr galu galā atkal spiests bēgt no tumšajiem reakcijas spēkiem.G. V. Mencelis šajā stāstā parāda laikposmu, kad H. Heine uzraksta savu poēmu «Vāczeme. Ziemas pasaka» un daudz citu brieduma laika sacerējumu. Mencelis spilgti notēlojis lielā vācu dzejnieka raksturu un izcēlis viņa literāro nozīmību, kā arī atainojis tā laika Vācijas dzīves apstākļus, visu tās politisko un garīgo atpalicību.Vācijas Demokrātiskās Republikas rakstnieks Gerhards V. Mencelis pazīstams ar biogrāfiskajiem sacerējumiem ne tikai savā dzimtenē, bet arī aiz tās robežām. 1958. gadā publicēts stāsts par Heinrihu Heini — «Pēdējās rūgtās lāses», bet 1962. gadā romāns par Fridrihu Šilleru — «Zvaigznes nenomaldās no sava ceļa». 1968. gadā G. V. Mencelis ieguvis Leipcigas pilsētas literāro prēmiju.No vācu valodas tulkojušas Rita Filipsone un Vilma Zicāne mākslinieks Jānis SvenčsNoskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Izdevniecība «Liesma» Rīga 1973A(Vācu)

MIHAILS BULGAKOVSSTĀSTIPĒKŠŅAIS UZBRUKUMS

Mirdza KļavaPelēkā mājaGarstāstsStāsts vēsta par Rīgas nomales neliela rajona vienkāršo cilvēku dzīvi vācu okupācijas laikā. Galvenie varoņi — divas meitenes, kuru mīlestībās nežēlīgi Iejaucas kara notikumi un dzīvespriecīgs pusaudzis, kas nezaudē dūšu arī grūtos brīžos.Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvRiga «Liesma» 1988Recenzents Laimonis Vaczemnieks Mākslinieks Oskars Berzins© Izdevniecība «Liesma», 1988

Rihards ĒrglisPELĒKO BARONU SENČIRĪGA «AVOTS» 1991Vēsturisks romāns divās daļāsVēsturisks romāns par latviešu dzimtļaudīm vācu baronu laikos. Romānā stāstīts par vairākām paaudzēm Klintaiņu dzimtā, par viņu sīksto un neatlaidīgo cīniņu, lai paturētu  iekopto zemi un savu saimniecību.Pieminami vēl četri darbi: vēsturisks stāsts «Virsaiša meita» (1939), romāns par zemgaļu cīņām 13. gadsimtā Nameja vadībā «Zemgales valdnieks» (avīzē «Tēvijas Sargs» 1940. gadā) un divi priekšlasījumi brošūrās «Kur atradās senā Zemgales sēta?» (1938), «Kā cēlies Vidze­mes nosaukums?» (1940).Rihards Ērglis bija izturēts vēsturnieks un vēsturiskās prozas ierindnieks. Viņš izvirzījis jautājumus un radis at­bildes, «Pelēko baronu senčos» viņš ietilpinājis bagātu pagātnes materiālu, arī jau zināmo izkārtojot plašā tēlu galerijā, garā notikumu virknē. R. Ērglis rāda līdumnieku darba sūrmi un prieku, cenšanos pēc patstāvības un turī­bas, labo tradīciju pēctecību. Tā nav augstas klases māk­sla, tā ir vēstures beletrizācija, kam sava izziņas nozīme. 1956. un 1957. gadā «Pelēko baronu senčus» izdeva emig­rācijā — Aiovas Veiverlijā. Rīgā, Latvijā, tie sāk jaunu dzīvi, kad plēšam līdumus jaunai, neatkarīgai republikai. Zemes rūķu asinsbalsis sasaucās pāri laikiem un no­vadiem,Ilgonis BērsonsMākslinieks Egils Garkevičs© Ilgonis Bērsons, Ievadam, 1991Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.LočmelisIEVADAMIeraugot nedzirdētu rakstnieka vārdu, lasītājs pamatoti var jautāt: «Kas viņš tāds?»Rihards Ērglis (1881—1944?) nāk no Mazzalves puses, no mežsaimnieka mājām Rocēniem. Viņš beidzis Jelgavas ģimnāziju, Rīgas Politehnisko institūtu un Pēterpils Ar­heoloģijas institūtu.. Strādājis par Novgorodas zemstes ceļu pārzini un guberņas inženieri. Latvijā bijis Zemko­pības ministrijas nodaļas vadītājs, Hipotēku bankas un akciju sabiedrības «Drošība» padomes loceklis, namīpaš­nieks. Krietnā vecumā — 1927. gadā — apprecējies ar Krišjāņa Barona dēla Kārļa meitu Birutu. Diemžēl tas arī viss, ko zinām par viņa biogrāfiju. Toties mums palikuši viņa uzrakstītie darbi.1928. gadā grāmatnīcās parādījās Riharda Ērgļa stāsts «Pelēko baronu vectēvi» un uzreiz guva ievērību — to presē refcenzēja Alfrēds Goba, Aleksandrs Grīns, Pēteris Ķikuts, Edvarts Virza, Jānis Ziemeļnieks un citi. Vērtīgās grār^atas episki rāmajam stāstījumam piemītot aizraujošs plūdums, traucē didaktiskās replikas (A. Grīns «Latvī»). «.. blakām īstajam līdumnieka stāstam risinās otrs — mednieka stāsts, kas ir ne mazāk interesants, bet māksli­nieciskā ziņā iznācis pat pievilcīgāks. Un trešais stāsts — Klintaiņa dēla Bērtuļa meitās iešanas stāsts. (..) Seviš­ķus psiholoģiskus un stilistiskus smalkumus un oriģinali­tātes šinī stāstā nemeklēsim. Viņa vērtība ir citur — vien­kāršībā, nopietnībā, spēkā» (A. Goba «Daugavā»), Pēteris Ķikuts «Domās» ir kritiskāks: klaušu laiki esot tēloti tau­tiskā romantisma garā, varoņi sentimentāli idealizēti, stils liekvārdīgs, situācijas atkārtojas, raksturi paliek bez'rak- sturības. Vairāki uzskatīja, ka šis darbs neesot labāks par Jāņa Purapuķes stāstu «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» (1898). Taču R. Ērglis vēl bija tikai sava rakstniecībasceļa sākumā. 1929. gadā viņš izdeva stāstu «Pelēko ba­ronu tēvi», «Jaunākajās Ziņās» aprakstīja «Jaunsaimnieka Sviedriņu Pētera gaitas» (cik raksturīgs stāsta varoņa uzvārds!) un uz laiku no literatūras pazuda.1935. gadā nāca klajā divi darbi — «Jaunākajās Ziņās» romāns par Zemgales virsaiša dzīvi un cīņām «Viesturs» (grāmatā — 1936. gadā) un atsevišķā grāmatā vēsturis­kais stāsts «Sēļi». Tiem pievienojās monogrāfija «Zemga­les neatkarības vēsture» (1936).1937. gada decembrī iznāca Riharda Ērgļa vēsturiskais romāns «Pelēko baronu senči» — tas ir stāstu «Pelēko baronu vectēvi» un «Pelēko baronu tēvi» pārstrādāts ap­vienojums divās daļās — «Sentēvi» un «Pelēko baronu tēvi».

Jurijs DombrovskisPērtiķis ierodas pēc sava galvaskausaRomāna darbība notiek kādā no Rietumeiropas valstīm pirms Otrā pasaules kara sākuma, fašisma okupācijas laikā un pēc Otrā pasaules kara beigām. Romāns uzrakstīts kā kāda žurnālista Hansa Mezonjē - paleontoloģijas profesora dēla, juridiskās augstskolas absolventa -  memuāri. Hanss Mezonjē cīnās par to, lai nacistu kara noziedznieki netiktu reabilitēti un integrēti sabiedriskajās un valsts struktūrās, bet šī iemesla dēļ tiek apsūdzēts par pretvalstisku darbību un komunistu atbalstīšanu.Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvLatvijas Valsts Izdevniecība Rīgā 1964Tulkojis Voldemārs Meļinovskis Mākslinieks Viesturs Grants

Aleksandrs PuškinsPētera Lielā MorisRomānā Puškins izmantojis ģimenes leģendas par savu vecvectēvu pa mātes līniju -  Pētera I līdzgaitnieku afrikāni Ābramu Petroviču Hannibālu, kura neparastais un dramatiskais liktenis vienmēr saistīja dzejnieku. Pēteris I stāstā attēlots nevis kā valstsvīrs vai karavadonis, bet kā cilvēks - savā ģimenes dzīvē un viesībās. Tomēr romāns palika nepabeigts.tulkojusi Marija Šūmaneizdevniecība Liesma 1969Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aleksejs TolstojsPēteris PirmaisROMĀNS3. izdevumsRīGA "ZVAIGZNE" 1986No krievu valodas tulkojuši Andrejs Upits (pirmo un otro daļu), Ženija Pētersone (trešo da|u) Mākslinieks Dainis BreikšsPēcvārda tulkojums latv. valodā, noformējums, «Zvaigzne», 1986Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pēteris MališevsPetjas klaidoņa dzīve8 gadus bezpajumtnieks («bezprizorņiks») PSRS.Veltīts krievu mātēm domās par viņu nebeidzamām ciešanām.Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisŠis atmiņas ir daļa no lielās krievu tautas traģēdijas. Tās skar 1917. 1925. gadu, kad Padomju savienībā sākās kolektivizācija.Miljoni zemnieku palika bez savas zemes un iedzīves, un pievienojās bezpajumtnieku baram.Tie tika izrauti no dzimtās zemes un nekad un nekur vairs tā ari neiesakņojās.Pēc revolūcijas boļševiki noārdīja visas morāles un tikumības normas, paziņodami valdības principu: bērns ir valdības īpašums!Tā viens pēc otra radās bērni, kurus atstāja "valdībai", kuri pēc tam kļuva par ielas bērniem-bezpajumtniekiem. Tajā laikā Krievijā bija 3,5 miljardi bērnu-bezpajumtnieku. Viņi nakšņoja smirdošos pagrabos un atkritumu kaudzēs, kapsētās pamestos zārkos, zaga un diedelēja, piedzīvoja šaušalīgu vajāšanu, ik brīdi viņiem draudēja briesmas. Viņi turējās kopā; tā bija vieglāk izdzīvot un nenomirt badā, jo katrs dalījās ar pēdējo kumosu. Viņiem nebija vārdu, tikai iesaukas: "Gars", "Līkais", "Makarons"…"Viņi bija kā savvaļā augoša Dieva zāle, ko katrs labākais dārznieks izrauj un iznīcina."Grāmatas atkārtotais izdevums izdots pateicoties senās preses kolekcionāra Jāņa Mundura sarūpētajam oriģinālam.© IK "ARTO-1" salikums 2011.g.

Alki ZejaPetrs iet pa pilsētuStāsts par Grieķijas bērnu nedienām un cīņu pret fašistisko diktatūru.izdevniecība «Liesma» Rīga 1978No krievu valodas tulkojusi Antoņina Brīvere Māksliniece Mārīte Šiliņa© Издательство «Детская литература», 1974 г© «Liesma», 1978, tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas

Herberts DorbePie Ventas grīvasStāsti par vēsturiRomānsIr gluži likumsakarīgi, ka arī 1891. gada oktobra dienas iezīmētas to revolucionāro notikumu virknē, kas norisuši tavā novadā. Tavu vīru un sievu atmiņa saglabājusies arī jūrmalnieku līvu 1860. gada sacelšanās pret Dundagas muižturi Sakenu, kas Iivu nabadzīgajiem jūras un zemes arājiem bija sagatavojies ar jauno nomas līgumu uzlikt kaklā žņaudzošas verdzināšanas sakas.Sacelšanās priekšgalā pret Dundagas melno bruņinieku toreiz gāja drosmīgais tautas dēls Niks Šubergs. Viņš cīņu zaudēja, bet viņa nemiera dzirksts tautas sirdī palika. Un līvu cīņas garu nekāda vara vairs nebija spējīga iznīci­nāt. Šiem līvu nemieriem radnieciska uguntiņa uzliesmoja 1891. gada oktobrī Ventspilī.Tādā kārtā tava novada hronists ar mierīgu roku un sirdi var vēstures lapā ierakstīt, ka šī nemiera uguntiņa saglabājās dzīva līdz Piektā gada revolūcijas liesmām, kas spēji uzšāvās gan pilsētā, gan novadā — Sarkanmuižā, Dundagā, Zlēkās.Sis mans stāsts ir par jau minētā 1891. gada nemierīgo rudeni.izdevniecība«Liesma» Riga 1973Mākslinieks A. Stankevičs© Izdevniecība «Liesma» 1973Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelisveltījums Venta!Es stāvu krastā un skatos, skatos tavos ūdeņos: tie ir strauji un dziļi kā pati dzīve.Tavs sākums ir sens, tava esība šodienīga, tāpēc tu vari būt draugos ar mani, ar visu manu audzi.Tu neesi plaša, sapņaini pievilcīga, bet daudzveidīga savā plūdumā un vari patikt katram, kas tevi vēro ar drauga skatienu, drauga pajāvību, uz ko tu vedini…Nav kupls to pulks, kuri tevi apdaiņojuši, kurus tu iedvesmojusi domu uzziedināšanai, bet tautas bagātību pūrā rodami, lai arī skopi, tomēr patiesi vārdi:Uz Ventiņas laba dzīve, Tur migliņa ilgi stāv: Var miedziņu izgulēt, Var darbiņu padarīt.Meklēju tevī skaistumu, bet atradu spēku, taujāju pēc saldiem sapņojumiem, bet sastapu skarbu īstenību, gri­bēju just aijājošu jūsmas viļņojumu, bet sastapu rīteņa spirgtumu, kas mudināt mudina būt nomodā kā par šo­dienu, tā rītdienu; un tā nu es pievērsos tavai pagājībai, par ko stāsta tavi noslēpumainie ūdeņu dziļumi pie grī­vas, kas paver skatienu uz plašumu, vaļu un tālēm.Daudz bargu nostāstu par aizgājušo tu esi man pavēs­tījusi vientuļās mūsu saprašanās stundās.Tavi vīri un sievas, stingri turēdamies vietās, metuši laikmetu pārestības kā smagus bluķus tavos tumšajos ūde­ņos, kas tos veldami aizvēluši, skalodami aizskalojuši.Ir gluži likumsakarīgi, ka arī 1891. gada oktobra dienas iezīmētas to revolucionāro notikumu virknē, kas norisuši tavā novadā. Tavu vīru un sievu atmiņa saglabājusies arī jūrmalnieku līvu 1860. gada sacelšanās pret Dundagas muižturi Sakenu, kas Iivu nabadzīgajiem jūras un zemes arājiem bija sagatavojies ar jauno nomas līgumu uzlikt kaklā žņaudzošas verdzināšanas sakas.Sacelšanās priekšgalā pret Dundagas melno bruņinieku toreiz gāja drosmīgais tautas dēls Niks Šubergs. Viņš cīņu zaudēja, bet viņa nemiera dzirksts tautas sirdī palika. Un līvu cīņas garu nekāda vara vairs nebija spējīga iznīci­nāt. Šiem līvu nemieriem radnieciska uguntiņa uzliesmoja 1891. gada oktobrī Ventspilī.Tādā kārtā tava novada hronists ar mierīgu roku un sirdi var vēstures lapā ierakstīt, ka šī nemiera uguntiņa saglabājās dzīva līdz Piektā gada revolūcijas liesmām, kas spēji uzšāvās gan pilsētā, gan novadā — Sarkanmuižā, Dundagā, Zlēkās.Sis mans stāsts ir par jau minētā 1891. gada nemierīgo rudeni.Pie Ventas grīvas.1891. gada oktobris.

Vilma DellePiecas atminēšanasStāstiPar zēnu, kas nenoslīka . Draugi . Ko dzirdēja kamene . Labā Liepanniņa . Pladiņas un pinterputra . Vēl nav izšķīlusies . Tētis pazudis . Mīļāmāte aizved Valtu . Miega izdzenātāja . Sudmalkalnā . Jauni draugi . Ezergaļos . «Āfrikas zvēri» . Siena talka . Divi tēvi . Ciemos pie vecmāmiņas . Dzērvenes . Uz skolu . «Zaļā vārna» . Sastrēgums . 1.Burkānu sports . 2.Veselības pārbaude . Valts strādā «smalkus darbus» . Atlaidas . Ogļu deģis un vēlreiz cukurvistiņa . Atkala . Valt, neaizmirsti mūs! . Vai tu esi puika?  . Piecas atminēšanas . Zēns ar cirvīti . Zemes pavadonisNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisRīga «Uesrna» 1979© «Liesma», 1979MĀKSLINIEKS TĀLIVALDIS BANIS

From the Phoney War of 1939 to the Battle of Britain in 1940, the pilots of Hornet Squadron learn their lessons the hard way. Hi-jinks are all very well on the ground, but once in a Hurricane's cockpit, the best killers keep their wits close.

Newly promoted Commanding Officer Fanny Barton has a job on to whip the Hornets into shape before they face the Luftwaffe's seasoned pilots. And sometimes Fighter Command, with its obsolete tactics and stiff doctrines, is the real menace.

As with all Robinson's novels, the raw dialogue, rich black humour and brilliantly rendered, adrenalin-packed dogfights bring the Battle of Britain, and the brave few who fought it, to life.

Andrejs BļinovsPilnmēnessKrievu prozaiķis Andrejs Bļinovs dzimis 1918. gada Vjatkas (tagadējā Kiro-vas) apgabalā. Literatūra ienācis 1947. gada ar garo stāstu «Gribas dzīvot». Jau kopš rakstnieka gaitu sākuma noturīgi pievērsies darba tēmai. Viņa stāstu krājums «Gaidu laiks» ieguvis pirmo prēmiju Vissavienības konkursā par veiksmīgāko prozas darbu, kurā at- ainota padomju strādnieku Šķiras dzive.A. Bļinovs ir divu aprakstu krājumu, četru romānu un četru stāstu krājumu autors. Vairāki viņa darbi tulkoti vācu, čehu, slovaku, pofu valodā.Stāsts «Pilnmēness» ņemts no 1978. gadā Maskavā izdota krājumā ar tādu pašu nosaukumu.https://disk.yandex.ru/i/Y7mLyMNxAiYKbg

Anatols FranssPingvīnu sala1908. gadā sarakstītais romāns «Pingvīnu sala» ir viens no izcilākajiem Anatola Fransa (1844.- 1924.) darbiem. Bur­žuāziskās mākslas pagrimuma un trūdēšanas laikā Franss pretstatījumā imperiālistiskajam barbarismam nostāda pasau­les literatūras dižās humānistu, apgaismotāju un demokrātu tradicijas. Romānā «Pingvinu sala» Franss ar vēl nepieredzētu skarbumu un graujošu spēku uzbrūk sava laika buržuāziska­jām parādībām. Rakstnieks parāda neizbēgamo un neatlie­kamo tādas sabiedrības bojā eju, kas pamatojas uz sociālo nevienlīdzību, ekspluatāciju, varmācību un apspiestību. Rakst­nieks domā, ka visa sabiedrības dzīve, kopš tā sadalījusies šķirās, «ir saausta no noziegumiem, nelaimēm un neprāta». Fransa uztverē visai cilvēces vēsturei vijas cauri nolie­guma patoss. Sim noliegumam piemīt universāls raksturs. Tas izplešas pār visiem vēstures laikmetiem — no agrā viduslaiku- feodālismā līdz imperiālismam, kura valdīšanas laikā sabiedris­kais ļaunums veidojās sevišķi briesmīgā un bezjēdzīgā formā. Franss tiecas atklāt sabiedriskā ļaunuma saknes, novērot šā ļaunuma izcelšanos un turpmāko evoluciju. Lai to panāktu, viņš pievēršas vēsturei, kas sniedz bagātīgu vielu nikniem satīriskiem atmaskojumiem.No franču valodas tulkojusi Ērika LūseNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisLVI 1953

Knuts Hamsuns (1859–1952)Izlase divos sējumosPirmais sējums — Bads. Mistērijas.Izdevniecība Liesma Rīga 1976Knuta Hamsuna labākie darbi jau sen ir kļuvuši par pasaules jaunākās klasiskās literatūras neatņemamu sastāvdaļu. Viņa daiļrades mantojuma mākslinieciskā nozīme ir visai ievērojama. Nesaraujamām saitēm saistīts ar savu dzimteni — nelielu valsti Ziemeļeiropas nomalē, saaudzis ar šās zemes skarbo dabu, it kā pilnīgi iegrimis gausajā dzīvē, kāda rit Norvēģijas mazpilsētās un šērās ieslēptajos zvejnieku ciematos, iekļāvies šās dzīves nosvērtajā un ierastajā ritumā, Hamsuns tomēr pratis savos romānos, lugās un novelēs skart jautājumus… ko pasaulei atnesis divdesmitais gadsimts ar tā civilizācijas pretrunām…Izlase: 1 sēj. / Knuts Hamsuns; [B. Sučkova priekšv., 5-36.lpp. Sast.: V. Ņeustrojevs, I. Jahņina. No norv. val. tulk. E. Kliene]. 1. sēj. Bads. Mistērijas. [Romāni].

Pirms Ādama Džeks LondonsPIEDZĪVOJUMI Tulkojis JURIS KRASTSMākslinieks TOMASS FOLKSRedaktore INGRĪDA PANDARE"PIRMS ĀDAMA" un "PIEDZĪVOJUMS" ir darbi, kas nav tulkoti un iekļauti Džeka Londona Kopotajos rakstos (1973-1978)."Tapals", 2001 dIEMŽĒL MAN TRĀPĪJIES BRĀĶA EKSEMPLĀRS-NAV NODRUKĀTAS LAPPUSES-66 67 70 71 74 75 78 79

Viljams FolknersPĪŠĻU APGĀNĪTĀJSROMĀNSAmerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Romānā «Pīšļu apgānītājs» psiholoģiskā aspektā aplūkota rasu problēma Dienvidos. Izlasē ietvertie darbi dod priekš» statu par V. Folknera daiļrades pamatievirzēm, galvenajām tēmām un varoņiem.No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda VikaneNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisMākslinieks Valentīns OzoliņšRiga «Liesma» 1979Sastadījusi J. Palijevska«Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni.Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.»par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības.Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties.Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā.Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . .Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē.Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks.Apvāku zīmējis A. Galeviuss.

1933–1945 m. nacistai pavogė milijonus meno kūrinių ir antikvarinių dirbinių. Pagal tiesioginį Hitlerio įsakymą plėšikauti į Europą buvo siunčiamos specialiai parengtos pajėgos. Muziejai, galerijos ir žydų šeimos buvo geidžiamas grobis. Iškiliausi darbai turėjo būti eksponuojami Hitlerio planuotame įkurti Fiurerio muziejuje, o išsigimusiu laikomas menas (entartete Kunst) sunaikintas arba parduotas už trokštamą užsienio valiutą; Daug meno kūrinių rasta po karo, bet daugiau nei šimtas tūkstančių dingo. Šie kūriniai atrasti tik pastaraisiais dešimtmečiais iškiliausiose pasaulio meno įstaigose, taip pat ir Stokholmo moderniojo meno muziejuje; „Plėšikai“ – prikaustanti istorija apie fanatišką nacistų maniją menui, taip pat apie aštrią teisinę ir moralinę kovą dėl „dingusio“ meno. Knygoje pasakojama apie milijardų vertus meno kūrinius ir palikuonių kovą už teisę į savo praeitį.

1933–1945 m. nacistai pavogė milijonus meno kūrinių ir antikvarinių dirbinių. Pagal tiesioginį Hitlerio įsakymą plėšikauti į Europą buvo siunčiamos specialiai parengtos pajėgos. Muziejai, galerijos ir žydų šeimos buvo geidžiamas grobis. Iškiliausi darbai turėjo būti eksponuojami Hitlerio planuotame įkurti Fiurerio muziejuje, o išsigimusiu laikomas menas (entartete Kunst) sunaikintas arba parduotas už trokštamą užsienio valiutą; Daug meno kūrinių rasta po karo, bet daugiau nei šimtas tūkstančių dingo. Šie kūriniai atrasti tik pastaraisiais dešimtmečiais iškiliausiose pasaulio meno įstaigose, taip pat ir Stokholmo moderniojo meno muziejuje; „Plėšikai“ – prikaustanti istorija apie fanatišką nacistų maniją menui, taip pat apie aštrią teisinę ir moralinę kovą dėl „dingusio“ meno. Knygoje pasakojama apie milijardų vertus meno kūrinius ir palikuonių kovą už teisę į savo praeitį.